Reāla pašizpratne – kāpēc tā tik svarīga? 07.09.2021

Pašizpratne ir domas par sevi, savām spējām, saviem sasniegumiem utt. Pašizpratne iekļauj tādas spējas kā emociju atpazīšana, emociju ietekmes apzināšanās, domu un vērtību apzināšanās u.c.

Ja cilvēkam nav reāla pašizpratne, tad viņš cieš no emocionāla rakstura problēmām. Piemēram, ja cilvēks ir par sevi augstākās domās nekā patiesībā ir, tad agrāk vai vēlāk viņš saskarsies ar situāciju, ka kāds noniecinās vai kritizēs viņas spējas un viņš to pārdzīvos.

Cilvēki, kam ir paaugstināta pašizpratne, cieš no domām, ka viņš netiek novērtēts. Pārsvarā cilvēki, kas jūtas nenovērtēti darbā, tieši tāpat jūtas arī personīgajā dzīvē, jo viņiem šķiet, ka tuvinieki nenovērtē viņa ieguldījumu ģimenes labā.

Patiesībā problēma nav tuviniekos vai darba devējā, kas nenovērtē, bet gan pašā cilvēkā, ka viņš dzīvo gaidās, lai viņu novērtētu. Cilvēks, kas gaida, lai viņu novērtētu, vienmēr izjutīs nenovērtēšanu, jo gaidas nav iespējams piepildīt. Kāpēc? Tāpēc, ka otrs cilvēks nevar zināt, ko tu no viņa gaidi, ja neesi to pateicis. Un pat, ja esi pateicis, ne vienmēr iespējams izpildīt tavas gaidas.

Piemēram, sievietei svarīgas ir sarunas ar mīļoto, bet mīļotajam vairāk patīk klusēt un izbaudīt mīļotās klātbūtni. Sieviete vīrieša klusēšanu uztvers kā vienaldzību pret sevi, jo viņa gaida sarunas, bet patiesība ir pavisam cita. Tā attiecībās var rasties nesaskaņas tikai tāpēc, ka abi partneri viens otru neizprot un dzīvo gaidās, neaizdomājoties, ka tas, kas vienam ir pašsaprotami, otram pat var neienākt prātā.

Cilvēki, kam ir pazemināta pašizpratne, cieš no mazvērtības kompleksiem jeb mazvērtības sajūtām.

Daudziem cilvēkiem dažādu iemeslu dēļ rodas dvēseles dziļumos mazvērtības sajūtas, kas liek viņiem pašiem par sevi domāt kā par kaut ko zemāku, neglītāku, dumjāku utt., tādā veidā cilvēks pats sevī ieslēdzas, viņam izpaužas vēlme uz agresivitāti. Mazvērtības sajūta kļūst par neirozi, kas izraisa ciešanas biklumu, bailīgumu, naidīgumu, agresivitāti, plosošu nepieciešamību pārspēt citus, viņus komandēt, būt vienmēr pirmajam, pazemot citus utt. Šīs nepilnvērtības izjūtas kļūst par visas personības reakciju pret jebkuru un jebkurā situācijā.

Parasti cilvēkam raksturīga izvairīšanās no ciešanām un garīga miera meklējumi. Bet ar nepilnvērtības kompleksiem sirgstošie cilvēki parasti cieš. Viņi sevī izjūt nedrošību, bailes un nespēku ar ko stāties pretī dzīvei. Un šādā gadījumā, cilvēki, lai pārvarētu savus mazvērtības kompleksus, meklē dažādas izejas, kas bieži vien ir otras galējības, piemēram, ja cilvēks slimo ar mazvērtības kompleksu, kas liek justies viņam apspiestam, viņš meklē pārākumu, varu, cilvēks bieži vien kļūst agresīvs, pat brutāls. Savukārt cilvēks, kas jūtas apspiests, meklē iespējas kā uzkundzēties citiem. To varētu nosaukt par kompensācijas mehānismu, kā pretreakciju esošajam. Taču, lai cik tas skumji būtu, kompensācija nepavisam neizskauž mazvērtības izjūtu, tā tikai liek lietā savu ilūziju – cilvēkam rodas apziņa, ka viņš ir pārāks, taču iespējams, ja viņš nonāktu citu cilvēku sabiedrībā, kura būtu emocionāli pārāka par viņu, tā atkal salauztu viņu un tas jau var novest pie daudz nopietnākām sekām.

Patiesībā mazvērtības kompleksi ir cilvēka gaidas pašam no sevis. Cilvēks ir izvirzījis sev prasības, kuras nespēj izpildīt un tāpēc jūtas mazvērtīgs. Bet kāpēc cilvēks izvirza sev prasības kādam viņam jābūt? Tāpēc, ka dzīvo sabiedrības stereotipos un ir pārņēmis sabiedrības uzskatus par to kādam ir jābūt cilvēkam.

Diemžēl mūsdienās cilvēki ir nonākuši citā galējībā, ka atsakās no visām vispārpieņemtām normām un mēģina sevi izpaust netikumīgā veidā. Cilvēks savā visdziļākajā būtībā ir tikumīgs un, ja viņš sevi sāk izpaust netikumīgā veidā, tad tas nozīmē, ka viņš sevi nepieņem pilnībā un viņa mazvērtības izjūta ir pārsniegusi kritisko robežu. Sevis izpaušana netikumīgā veidā norāda uz iekšēju protestu pret mazvērtības izjūtu.

Kā atbrīvoties no mazvērtības kompleksiem?

Kā jau risinot jebkuru problēmu, sākumā problēma ir jāatrod, jāapzinās tās esamība un nopietnība un jāizanalizē cēloņus, sekas. Daudziem cilvēkiem ir grūti atzīt to, ka viņiem ir mazvērtības izjūtas un kas ir vēl grūtāk cilvēkiem, tas ir par tām izjūtām runāt ne tikai ar draugiem vai paziņām, bet arī ar kvalificētiem speciālistiem, ārstiem kā piemēram psihologiem.

Kompensācijas nemaz neizskauž mazvērtības izjūtu, tās tikai liek lietā lielo ilūziju apmetni ar kuru cilvēks var apsegties tikai savās fantāzijās, bet reālajā dzīvē ir vēl vairāk sakomplektēti nekā līdz šim. Protams ir cilvēki, kuri tiecās uz savu sapņu īstenošanu, bet tie ir ļoti mērķtiecīgi, taču diemžēl cilvēki, kuriem piemīt mazvērtības kompleksi reti ir mērķtiecīgi! Tātad sākumā ir jāatzīst gan pašam sev gan citiem, ka problēma pastāv un tad jāķeras pie problēmas risināšanas. Svarīgi ir analizēt savas stiprās un vājās puses, un atrodot kaut vienu, vismaz vienu plusu, sākt to izmantot un pamazām to pilnveidot un ar laiku sākt strādāt pie saviem mīnusiem, kurus censties pārvērst par plusiem. Bet kā jau zināms visam šajā dzīvē ir jābūt līdzsvarā un nedrīkst visus mīnusus pārvērst par plusiem, bet gan censties tos līdzsvarot. Katram mazvērtības kompleksam ir savs risinājums, risinājumi, bet katram cilvēkam atbrīvošanās no tiem ir ļoti individuāla. Katrs mazvērtības komplekss ir problēma cilvēkam un problēmas atzīšana un apzināšanās ir jau ļoti nopietns sākums tās risināšanai.

Reāla pašizpratne ir tad, kad cilvēks par sevi domā tā kā patiesībā ir – viņš apzinās gan savas stiprās puses un novērtē to vērtību, gan arī savas vājās puses un novērtē to ietekmi uz sevi kā personību un savu dzīvi. Cilvēku ar reālu pašizpratni nevar negatīvi ietekmēt kritiskas piezīmes, jo viņš tās uztver par iespējām sevi pilnveidot.  Citiem vārdiem sakot, katru kritisko piezīmi viņš redz kā iespēju mainīties, attīstīties un izmēģināt kaut ko jaunu. Viņš uz kritisko piezīmi raugās pozitīvi, jo kāds no malas viņam ir pateicis priekšā, ko vajadzētu darīt tālāk.

Savukārt, ja kritisku piezīmi saņems cilvēks ar paaugstinātu vai pazeminātu pašizpratni, tad kritiskās piezīmes saņēmējam tā būs traģēdija. Viņš nespēs domāt par pilnveidošanos, bet koncentrēsies tikai uz kritisko piezīmi kā sevis nenovērtēšanu paaugstinātas pašizpratnes gadījumā vai sevis pazemošanu pazeminātas pašizpratnes gadījumā.

Pastāv kursi, kur māca, kā citiem izteikt kritiskas piezīmes, lai cilvēku neaizvainotu. Diemžēl nav iespējams cilvēku neaizvainot, izsakot kritisku piezīmi, ja cilvēkam nav reāla pašizpratne. Tāpēc pats svarīgākais ir palīdzēt cilvēkam attīstīt reālu pašizptratni. Kā to izdarīt? Tikai ejot apzinātu garīgās attīstības ceļu, izprotot Dievišķos likumus un atbrīvojoties no aizspriedumiem. Sevis izzināšana ir tikai pirmais solis, lai atgrieztos pie reālas pašizpratnes. Jo tuvāk cilvēks ir Dievam, jo reālāka ir viņa pašizpratne un mazāk viņš cieš no sabiedrības dogmatiskiem uzskatiem un aizspriedumiem, jo viņš arvien labāk izprot dzīvi, kas nomierina viņa pašapziņu līdz pašizpratne kļūst reāla.

Autore: Elvita Rudzāte