Šķietami vienkāršs, dažkārt primitīvs un reizē tik ļoti daudzējāds un komplicēts; šķietami maldinošs un reizē tik dziļš un patiess; raisošs šaubas un dzēlīgu ironiju un jau nākamajā brīdī ārkārtīgi reāls, pat biedējošs – tik daudzas un tik pretrunīgas atziņas raisās, saskaroties ar vārdu „reliģija”. Izprast šo cilvēces gara un dzīves parādību tās daudzveidībā un dziļumā nenoplicinot un neidealizējot ir viens no nozīmīgākajiem pakāpieniem ceļā uz sevis paša izpratni.
Etimoloģiski jēdziens „reliģija” cēlies no latīņu vārda religare, kurā re tulkojams kā ‘atkal’, ‘atpakaļ’, ‘no jauna’ un ligare kā ‘savienojums’, ‘apvienošana’. Tādējādi vārds „reliģija” nozīmē atkal apvienošanu, atkalapvienošanos. Kaut kas, kas ir bijis vienots, tiecas atkal rast, atjaunot jau reiz pastāvējušo, piedzīvoto vienotību vai vismaz kalpot tam, lai neļautu to aizmirst, lai nodotu un, cik tas iespējams, saglabātu materializētu pieredzi par to nākamām paaudzēm.
Izcilais 20. gs. reliģiju pētnieks Mirča Eliade rakstīja: „Reliģija ir sakrālā pārdzīvojums un cilvēka atbildes reakcija uz šo pārdzīvojumu.” Ar pārliecību var teikt, ka ikvienas reliģijas pamatā ir cilvēka garīgā pieredze – noteikts mistisks, t.i., vienotības, saplūsmes pārdzīvojums ar kādu plašāku un augstāku īstenību, kas spilgti atšķiras no ikdienas dzīves notikumiem un rūpēm. Šīs pieredzes avots, kā norādīja ievērojamais itāļu psihologs Roberto Asadžioli, sakņojas cilvēka virsapziņā, augstākajā, intuitīvajā cilvēka struktūrā. Turklāt šāda veida pārdzīvojums nav pilnībā cilvēka ego varā, tas „nav ieplānojams”, bet tā sekas allaž ir personības labāko īpašību, sevis un pasaules pilnīgāka izpratne.
Patiesa un līdzsvarota garīga pieredze vienmēr nes sevī ētiskas izaugsmes vēstījumu. Taču cilvēks vai nu to nevar noturēt un tādēļ vēlas pie tās atgriezties, vai arī spēj noturēt, taču nevēlas šo atklājumu paturēt vienīgi sev un tiecas dalīties tajā ar pasauli.
Dažkārt saskarsmē ar dabas skaistumu vai mākslas diženumu mums pietrūkst vārdu, lai aprakstītu to, ko piedzīvojam. Līdzīgi katras garīgas pieredzes izpausme, kas vēsturiski kļūst par pamatu reliģijai, ir ierobežota ar mūsu prāta domas un valodas spēju atklāt sirdī izjusto. Ievērojamais jogas pārstāvis Šri Činmojs ir teicis: „Reliģija dzīvo sirdī, nevis prātā.” Avots, kurā savus spēkus rod reliģija, ir intuitīvs un – atceroties viedos Sent-Ekziperī vārdus – acīm nesaskatāms, tādēļ prāta racionālā pieeja parasti cieš neveiksmi centienos rast adekvātu un reizē pilnvērtīgu reliģijas fenomena skaidrojumu.
Pamatā dažādā literatūrā ar reliģiju apzīmē nevis garīgo pieredzes, atklāsmes avotu, bet gan to, kā indivīds un visbeidzot veselas tautas ir reaģējušas uz šo pieredzi: kā sākumā intuitīvo izjūtu tērpušas vārdos, normās un dogmās ar mērķi dalīties tajā, bet tālāk pārveidojušas idejas un dogmas materiālās formās un simboliskos inscenējumos jeb rituālos, cerot, ja ne atkal apvienoties ar šīs pieredzes avotu, tad vismaz maksimāli saglabāt un nodot nākamām paaudzēm to, ko tajā uzlūkoja kā vērtību.
Cilvēka un sabiedrības aktīvo, sistemātisko atbildes reakciju uz sakrālo jeb mistisko pieredzi, centienus izcelt, uzturēt un saglabāt nākotnei pieredzē apjaustās vērtības dēvē par kultu. Kults, kultu sistēma, kas sākotnēji radās kā reliģijas pamats, vēsturiski pārtapa par visas kultūras pamatu.
Reliģijas garīgais avots ir intīms, dziļi individuāls pārdzīvojums, taču pati reliģija savās intelektuālajās un materiālajās izpausmēs pārvēršas sociālā parādībā. Reliģija, kļūstot par kultūru, bieži vien pakāpeniski zaudē noturīgu saikni ar savu avotu, savās ārējās formās nonākot prāta konstrukciju varā, tādējādi tā var ne tikai vienot, bet arī šķelt, ne tikai palīdzēt izaugt, bet arī bremzēt, lai gan sākotnēji tā sakņojas mīlestībā uz cilvēkiem un visu pasauli. Reliģija ir cēls, patiess, taču diemžēl ne vienmēr pilnīgs un atbilstīgs mūsu ārējās dabas mēģinājums aizsniegties līdz mūsu pašu augstākajam es, tamdēļ precīzāk uzlūkot reliģiju kā vienu no galvenajiem procesiem visas cilvēces garīgajā attīstībā, kura ietvaros aug mūsu garīgā pašapziņa.
sending...
