Reliģijas nozīme mūsdienās 21.10.2021
Etimoloģiski jēdziens „reliģija” cēlies no latīņu vārda religare, kurā re tulkojams kā ‘atkal’, ‘atpakaļ’, ‘no jauna’ un ligare kā ‘savienojums’, ‘apvienošana’. Tādējādi vārds „reliģija” nozīmē atkal apvienošanu, atkalapvienošanos. Kaut kas, kas ir bijis vienots, tiecas atkal rast, atjaunot jau reiz pastāvējušo, piedzīvoto vienotību vai vismaz kalpot tam, lai neļautu to aizmirst, lai nodotu un, cik tas iespējams, saglabātu materializētu pieredzi par to nākamām paaudzēm.
Izcilais 20. gs. reliģiju pētnieks Mirča Eliade rakstīja: „Reliģija ir sakrālā pārdzīvojums un cilvēka atbildes reakcija uz šo pārdzīvojumu.” Ar pārliecību var teikt, ka ikvienas reliģijas pamatā ir cilvēka garīgā pieredze – noteikts mistisks, t.i., vienotības, saplūsmes pārdzīvojums ar kādu plašāku un augstāku īstenību, kas spilgti atšķiras no ikdienas dzīves notikumiem un rūpēm. Šīs pieredzes avots, kā norādīja ievērojamais itāļu psihologs Roberto Asadžioli, sakņojas cilvēka virsapziņā, augstākajā, intuitīvajā cilvēka struktūrā. Turklāt šāda veida pārdzīvojums nav pilnībā cilvēka ego varā, tas „nav ieplānojams”, bet tā sekas allaž ir personības labāko īpašību, sevis un pasaules pilnīgāka izpratne.
Patiesa un līdzsvarota garīga pieredze vienmēr nes sevī ētiskas izaugsmes vēstījumu. Taču cilvēks vai nu to nevar noturēt un tādēļ vēlas pie tās atgriezties, vai arī spēj noturēt, taču nevēlas šo atklājumu paturēt vienīgi sev un tiecas dalīties tajā ar pasauli.
Reliģija ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko pārdabisku, svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas.
Reliģijas lielākoties risina šādus problēmjautājumus:
- viena dieva, dievu vai dievību esamība vai neesamība, loma un darbība pasaulē;
- cilvēka identitāte, vieta pasaulē;
- dzīves jēga un sūtība;
- attieksme pret nāvi;
- ētikas pamati;
- dvēsele.
Reliģijas vēsturiski ir radušās no tās līderiem, kas cilvēcei nesa Dieva doto Mācību, kurus sauca par Praviešiem, Sūtņiem vai Avatāriem. Piemēram, Kristus sekotāji izveidoja kristietību. Budas sekotāji izveidoja budismu. Muhameda sekotāji izveidoja islāma reliģiju utt.
Pravieši, Avatāri un Sūtņi nāk iemiesojumā brīdī, kad cilvēce visvairāk ir nomaldījusies no Dievišķā Ceļa, kad aizmirsusi vai pārāk sagrozījusi Dieva doto Mācību. Tāpēc Viņu uzdevums ir skaidrot Dieva doto Mācību atbilstoši tā laika cilvēku apziņas līmenim.
Piemēram, viens no maniem Skolotājiem ir Avatārs Šri Satja Sai Baba, kurš vairs nav fiziskajā iemiesojumā. Viņam mūsdienās ir ļoti daudz sekotāju visā pasaulē, arī Latvijā. Visā pasaulē ir izveidoti Sai centri, kuros māca Sai Babas atstāto Mācību par cilvēciskajām vērtībām. Sai Baba neuzskatīja, ka Viņš ir izveidojis jaunu reliģiju, jo Viņa dotā Mācība apvieno būtību no dažādām reliģijām, tomēr arī Viņš atstāja skaidras norādes saviem sekotājiem, ko drīkst, ko nedrīkst, kas ir jādara, lai celtu apziņas līmeni utt.
Arī man ir bariņš sekotāju, kas man uzticas un cenšas apgūt Mācību, kuru es viņiem skaidroju. Tā nav manis izdomāta Mācība, tā ir Mācība, kuru esmu apguvusi no dažādiem Skolotājiem – Kristus, Budas, Sai Babas u.c. Lieliem Skolotājiem, kas devuši Mācību caur Sūtņiem. Man piemīt spēja ieraudzīt dažādās Mācības vienoto, tāpēc es neesmu pievienojusies nevienai no reliģijām. Es attīstu domātāju pulciņu, kuri ir atvērti dažādām Mācībām, cienot katru reliģiju, kura darbojas Vispārības Labumam.
Sai Baba savā Mācībā norādīja, ka katra reliģija ir tikai ceļš pie Dieva. Tā kā cilvēki ir ļoti dažādi, tad cilvēki izvēlas dažādus ceļus pie Dieva. Nav obligāti jābūt kādā no reliģijām, lai ticētu Dievam un ievērotu Viņa dotos likumus.
Cik lielā mērā cilvēkam mūsdienās jābūt vienotam ar reliģiju? Mūsdienās cilvēks var nebūt nevienā reliģijā, ja viņš apzināti cenšas garīgi attīstīties, izprast dzīvi un atgriezties pie Dieva, paplašinot savu apziņas līmeni. Tomēr, lai attīstītu tādu apziņas līmeni, ka tu spēj saredzēt vienoto un labo dažādās reliģijās un Mācībās, nevar iztikt bez dažādu Mācību apgūšanas. Problēma ir tā, ka apgūstot dažādas Mācības, bieži cilvēki nomaldās no Ceļa, tāpēc drošāka atgriešanās pie Dieva ir pievienojoties kādai no reliģijām vai kustībām, kuras strādā Vispārības Labumam, sekojot sava Skolotāja norādēm. Piemēram, daži domātāji mācās ne tikai Sokrata tautskolā, bet arī citās iestādēs, kur māca savādāk nekā Sokrata tautskolā. Viņos dažos jautājumos rodas apjukums, jo tie tiek skaidroti pretrunīgi. Tāpat arī Sokrata tautskolas pasniedzēji dažus jautājumus skaidro atšķirīgi, bet Sokrata tautskolā tiek izskaidrots kāpēc pasniedzēji domā atšķirīgi, kas ir šo domu pamats. Pretrunīgās situācijās skolniekam tomēr ar sirdi ir jāizvēlas, kam uzticēties, kura skolotāja teiktajam sekot.
Mūsdienās daudzi novēršas no reliģijām, jo viņiem nepatīk dzirdēt draudus, ja viņi kaut ko darīs nepareizi. Kristietībā ir teikts: “Bīsties Dieva!”, bet cilvēki šos vārdus uztver ar bailēm. Patiesībā šie vārdi ir tikai brīdinājums, ka piedzīvosi sev nelabvēlīgas situācijas, ja pārkāpsi Dievišķos likumus.
Ja cilvēka apziņas līmenis ir zems, tad viņš ievēro Dievišķos likumus tikai tāpēc, ka baidās no soda. Šādā situācijā var teikt, ka cilvēks nespēj dzīvot bezgrēcīgu dzīvi bez bailēm no Dieva. Ja cilvēka apziņas līmenis jau ir attīstījies pietiekami augsts, tad viņš vēlas dzīvot bezgrēcīgu dzīvi nevis tāpēc, ka baidās no Dieva, bet tāpēc, ka saprot kā viņa kļūdas ietekmē citus cilvēkus un pasauli kopumā, kā viņš dzīvojot tikumīgu dzīvi var kļūt laimīgs. Cilvēks izprot pārbaudījumu jeb Iesvētījumu Ceļu, apzinoties, ka dzīvē nāksies saskarties ar dažādiem pārbaudījumiem un kārdinājumiem, kas viņu mēģinās novest nost no Ceļa. Viņš centīsies izprast savas neapgūtās mācības un virzīsies uz priekšu nevis tāpēc, ka baidīsies no Dieva, bet tāpēc, ka gribēs Tam tuvoties, izjust Viņa žēlastības un svētlaimi.
Tanī pašā laikā arī mūsdienās ir izplatīta elkdievība, kas tiek uzskatīta par nepareizu gan reliģijās, gan Lielo Skolotāju dotajās Mācībās. Mācībā ir teikts, ka katrs cilvēks ir daļa no Dieva, t.i., katra cilvēka sirdī mājo Dievs. Jā, jūs arī esat Dievs iemiesojumā, bet tikai tad, kad jūs ievērojat noteiktus nosacījumus, kas nepieciešami, lai izpaustos jūsu patiesā, Dievišķā daba.
Elkdievība ir Dieva ielikšana kaut kādā noteiktā formā, pasakot, ka tas ir Dievs. Dievu nevar ielikt nevienā no formām, jo Viņš ir visur un visā, Viņš ir bezgalīgs un atrodams arī visās formās, kuras rada cilvēki. Katrā dzīvā būtnē un visā radītajā ir daļa no Dieva, kas kopumā veido vienu veselumu, ko sauc par Dievu. Elkdievība ir tad, ja cilvēks piemēram, sāk pielūgt kaut kādu statuju vai svētbildi, uzskatot to par Dievu. Kļūda ir tā, ka šis cilvēks uzskata, ka Dievs ir ielikts tajā statujā vai bildē, un neredz, ka Viņš ir visur un visā. Piemēram, kristietis aiziet svētdienā uz baznīcu, lūdz Dievu, dievkalpojuma laikā padzeras līdzpaņemto ūdeni, kas ir mazā plastmasas pudelē, bet izejot ārā no baznīcas nomet tukšo plastmasas pudeli grāvī. Tas nozīmē, ka šis cilvēks uzskata, ka Dievs ir baznīcā, bet nav ārpus tās, tā arī ir elkdievība.
Tanī pat laikā cilvēks drīkst lūgt palīdzību savam Skolotājam, kas arī ir daļa no Dieva. Piemēram, kristiešu katoļi lūdz palīdzību Dievmātei un Jēzum. Kristiešu pareizticīgie lūdz palīdzību Dievmātei, Jēzum un saviem Svētajiem, kas ir attēloti ikonās. Budisti lūdz palīdzību Budam. Dievturi lūdz palīdzību Saules Mātei, Vēja Mātei, Zemes Mātei, Meža Mātei utt. tādējādi dabas stihijas uzskatot par Augstākajiem Spēkiem. Jāsaprot ir tas, ka mēs drīkstam lūgt palīdzību Augstākajiem Spēkiem, bet mēs nedrīkstam uzskatīt, ka Tas, kam mēs lūdzam palīdzību, ir Dievs pilnībā. Tā ir tikai daļa no Dieva. Elkdievības gadījumā cilvēki raugās uz dzīvi ļoti šauri, neredzot tās plašumu un bezgalību, tāpēc visi Pravieši ir pievērsuši šim jautājumam uzmanību. Mozus bija ļoti nikns uz saviem sekotājiem, kas pielūdza zelta statujas. Mūsdienās vairums cilvēku pielūdz elkus, neapzinoties, ka viss ir Dievs.
Praviešiem, Avatāriem un Sūtņiem ir augsts apziņas līmenis, kuru Viņi ir attīstījuši daudzu iemiesojumu laikā, izturot ļoti grūtus dzīves pārbaudījumus jeb iesvētījumus. Tā kā Pravieši, Avatāri un Sūtņi ievēroja Dieva noteiktos nosacījumus, tad caur Viņiem iemiesojuma laikā izpaužas Dievišķā daba. Pēc Pravieša, Avatāra vai Sūtņa fiziskā ķermeņa nāves, Viņu gars nonāk Ugunīgajā pasaulē, turpinot sniegt palīdzību cilvēcei jau kā Augstākie Spēki atbilstoši savai Hierarhijas pakāpei.
Citiem vārdiem sakot – Smalkajā plānā Augstākie Spēki ir sarindojušies noteiktā Hierarhijā un veic noteiktus Hierarhijas uzticētus uzdevumus. Ja Augstākā Spēka uzdevums ir palīdzēt cilvēcei atveseļoties, tad šis konkrētais Augstākais Spēks palīdzēs veselības problēmu gadījumos, ja Viņam lūgs palīdzību. Piemēram, ne pārāk sen bija iemiesojumā Svētā Maskovskaja Matrjona, kura pirms nāves pateica, ka viņas uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem atveseļoties. Mūsdienās pie Viņas ikonas ir notikuši daudzi brīnumi, neārstējami slimi cilvēki patiešām ir atveseļojušies par ko brīnās pat ārsti, bet tas notiek tikai gadījumos, kad cilvēki patiesi nožēlo savas kļūdas un uzticas Dievam.
Daudzi jauc palīdzības lūgšanu Augstākajiem Spēkiem ar elkdievību. Dievs vēlas, lai visi cilvēki sāk izpaust Dievišķo dabu līdzīgi kā to dara Pravieši, Sūtņi, Avatāri. Dievs vēlas, lai mēs attīstītu savu apziņas līmeni sākumā tuvojoties Praviešu, Sūtņu un Avatāru apziņas līmenim un pēc tam turpinot to attīstīt vēl augstākā līmenī. Dzīvē mēs vienmēr lūdzam palīdzību tam, kurš mums var palīdzēt, bet vislabāk var palīdzēt tie, kas izpauž caur sevi Dievišķo dabu. Tāpēc lūgt palīdzību Augstākajiem Spēkiem nav grēks un tā nav elkdievība.
Reliģijas garīgais avots ir intīms, dziļi individuāls pārdzīvojums, taču pati reliģija savās intelektuālajās un materiālajās izpausmēs pārvēršas sociālā parādībā. Reliģija, kļūstot par kultūru, bieži vien pakāpeniski zaudē noturīgu saikni ar savu avotu, savās ārējās formās nonākot prāta konstrukciju varā, tādējādi tā var ne tikai vienot, bet arī šķelt, ne tikai palīdzēt izaugt, bet arī bremzēt, lai gan sākotnēji tā sakņojas mīlestībā uz cilvēkiem un visu pasauli.
Reliģija ir cēls, patiess, taču diemžēl ne vienmēr pilnīgs un atbilstīgs mūsu ārējās dabas mēģinājums aizsniegties līdz mūsu pašu Augstākajam Es, tamdēļ pareizāk uzlūkot reliģiju kā vienu no galvenajiem procesiem visas cilvēces garīgajā izaugsmē, kura ietvaros aug mūsu garīgā pašapziņa.
Autore: Elvita Rudzāte