Rūpes par cilvēkiem – kāpēc cilvēki tās nejūt? 04.03.2020

Mūsdienās sabiedrība kļūst arvien egoistiskāka. Cilvēki vairāk domā par sevi, ignorējot citu cilvēku vajadzības. Šāda situācija ir izveidojusies tikai tāpēc, ka ļoti daudzi cilvēki uzskata, ka viņu sasniegumi ir saistīti tikai ar viņiem, atsakoties no ticības Dievam, neizprotot, cik lielā mērā cilvēks pats ietekmē savus sasniegumus, un cik lielā mērā to nosaka Dievs.

Kā katrā laikmetā, tā arī šajā laikmetā cilvēcei ir jāapgūst noteiktas mācības. Šajā laikmetā cilvēcei ir jāapgūst divas ļoti svarīgas mācības:

• Materiālisma mācība.
• Mīlestības mācība.

Materiālisma mācība māca atšķirt laicīgās un pārejošās vērtības no mūžīgajām un paliekošajām vērtībām. Citiem vārdiem sakot, Materiālisma mācība māca nepieķerties laicīgām lietām un neuzskatīt, ka tās cilvēkam pieder, jo patiesībā viss pieder Dievam.

Piemēram, cilvēks ir nopircis mašīnu. Viņš uzskata, ka mašīna ir viņa, jo tā ir uz viņa vārda reģistrēta CSSD. Taču pēc laika notiek nelaimes gadījums – mašīna cieš satiksmes negadījumā un tiek sasista tik lielā mērā, ka tā vairs nav braucama. Tieši šis brīdis norāda, ka cilvēkam mašīna tika atņemta, ka viņš nespēja nosargāt savu īpašumu, bet kas un kāpēc viņam to atņēma? Tie, kas tic Dievam, saprot, ka bez Dieva atļaujas nenotiek satiksmes negadījumi. Rodas jautājums, kāpēc Dievs deva atļauju satiksmes negadījumam? Tāpēc, ka cilvēks pārmēru bija pieķēries mašīnai, iespējams visu savu laiku veltot naudas pelnīšanai, lai tikai varētu atļauties mašīnu iegādāties, aizmirstot par mīlestību jeb citiem vārdiem sakot, aprokot mīlestību darbā.

Patiesībā jau cilvēks ar savu nepareizo attieksmi pret cilvēkiem un materiālām vērtībām pats radīja negatīvo enerģiju, kas pārsniedzot kritisko robežu izraisīja satiksmes negadījumu. Tāpēc savās nelaimēs nekad nevainojiet Dievu, jo tikai paši esiet atbildīgi par to, kas notiek jūsu dzīvē.

Šobrīd pasaulē vairākās valstīs notiek kara darbība. Piemēram Sīrijā daudzi cilvēki ir zaudējuši visu materiālo mantu – māju, mašīnas, iedzīvi utt. Daudzi no viņiem ir bēgļu gaitās, glābjot dzīvību. Daudzi ir sapratuši, ka svarīgāks par materiālām lietām ir mīlestība un veselība. Diemžēl daudziem šī sapratne nāca tikai piedzīvojot ciešanas.

Eiropā aktuāls ir jautājums par bēgļu uzņemšanu vai neuzņemšanu. Mēģiniet iztēloties kā jūtas tie cilvēki, kas bēg no savām mājām un lūdz citu valsti sniegt viņiem palīdzību. Tikai uz īsu brīdi iejūtieties viņu ādā. Sajūtiet izmisumu, ka nespējat pasargāt savus bērnus no nāves, ka nespējat saviem bērniem nodrošināt iztiku un dzīves vietu. Tā ir briesmīga sajūta. Tomēr neviens nezina, kad pašu var piemeklēt līdzīga situācija, jo neviens nevar garantēt drošu un pārtikušu nākotni. Pasaulē pārmaiņas notiek ļoti strauji un temps paliek arvien straujāks, jo cilvēcei beidzot ir jāizprot materiālisma mācības pats galvenais – tev nekas nepieder, viss pieder tikai Dievam un tikai pateicoties Dieva labvēlībai, tev ir tas, kas tev ir, bet to visu kādā brīdī var zaudēt, un tam nepalīdzēs apdrošinātāji, jo arī viņi var visu zaudēt.

Tie, kas spēj izjust bēgļu ciešanas, tie cenšas kaut kādā veidā tiem palīdzēt. Protams, starp bēgļiem ir arī cilvēki, kas savtīgi izmanto situāciju, bet visos laikos starp cilvēkiem ir bijuši arī savtīgi cilvēki, Tāpēc nedrīkst visus cilvēkus likt vienā maisā un izturēties pret tiem vienaldzīgi.

Ja tu izturēsies pret citu cilvēku ciešanām vienaldzīgi, tad arī pats šajā vai nākamajās dzīvēs izjutīsi situāciju, kad tev nepalīdzēs un neizpratīs tavas ciešanas. Tomēr galvenais, ko cilvēks zaudē vienaldzīgi noraugoties uz citu ciešanām, iespēju izjust laimes izjūtu brīdī, kad sniedz palīdzību tam, kam tā nepieciešama.

Patiesībā rūpes par citiem cilvēkiem rada iekšēju svētlaimes izjūtu un šo izjūtu nespēj radīt materiāli labumi, jo materiālu labumu radītais prieks ir īslaicīgs. Savukārt tie, kas ar mīlestību rūpējas par citiem cilvēkiem, izjūt pastāvīgu iekšēju svētlaimi. Tie, kas to dara aiz pienākuma, lai nopelnītu algu, kādā brīdī izdeg, vainojot darba devēju un valsti, ka par maz viņiem maksājot un pārāk daudz esot jāstrādā.

Tikai tad, kad cilvēks ir sapratis Materiālisma mācību, tikai tad viņš spēj atvērties Mīlestībai jeb sāk izprast Mīlestības mācību, kas māca visus mīlēt bez nosacījumiem un nežēlot savu laiku mīlestības došanai.

Cilvēks, kas mīl, ir dzīvs. Cilvēks, kas aizvēris mīlestības avotu, ir staigājošs dzīvs mironis. Dzīvais mironis jūt nepieciešamību mīlēt, bet nespēj, un viņš nesaprot, kas viņam traucē. Viņam traucē pieķeršanās laicīgajām vērtībām. Viņam traucē intelekts, kas saka, ka tu visu vari un dzīves gudrības trūkums, kas zina, ka visu var tikai Dievs un tikai Viņš nosaka kādi būs tavi sasniegumi un paveiktā darba rezultāti, jo to nosaka tavs motīvs. Tikai Dievs redz tavu motīvu tīrības pakāpi no kā arī ir atkarīgi tavu darbu rezultāti. Ne velti Jēzus mācīja, ka nespriediet par cilvēku pēc tā ko viņš saka vai dara, bet spriediet pēc augļiem, kas laicīgā izpratnē nozīmē paveiktā vērtību un labumu. Citiem vārdiem sakot, vai tavas aktivitātes dod kādam labumu?

Mūsdienās daudzi lēmumi tiek pieņemti balstoties uz materiālo izdevīgumu. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija, lai ekonomētu līdzekļus, vēlas attīstīt lielas skolas ar lielu bērnu skaitu, jo tas ekonomiski ir izdevīgāk. Bet vai tiešām nevienam nav ienācis prātā, ka ne visi bērni jūtas labi lielās skolās un lielās klasēs? Vai kāds ir paanalizējis bērnu garīgo veselību, kāpēc tik daudziem bērniem jau skolas vecumā rodas garīgās veselības problēmas? Vai kāds zina, kāpēc tik daudziem jauniem cilvēkiem ir depresija un veģetatīvā distonija?

Arī medicīnas jomā ekonomiski izdevīgāk ir uzturēt lielas slimnīcas, nevis daudz nelielas slimnīcas, bet cik daudzi zina kā cilvēki jūtas lielās slimnīcās un kāpēc veci cilvēki lūdz, lai viņus ved uz mazu slimnīcu? Tāpēc, ka lielās slimnīcās cilvēki nejūt tādas rūpes par sevi kā mazās slimnīcās. Tāpēc, ka lielās slimnīcās pazudusi ir mīlestība. Tas pats attiecas uz lielām skolām, kur pazudusi ir mīlestība. Bet kā teicis ir Imants Ziedonis – bez mīlestības maizi negriež nazis ass.

Rūpēties par citiem ar mīlestību spēj tikai tas, kas ir atvēris savu mīlestības avotu un savu dzīvi velta mūžīgajai un paliekošajai vērtībai – mīlestībai. Tie, kas rūpējas par citiem aiz pienākuma, bez mīlestības, tie patiesībā sāpina to par ko rūpējas, jo cilvēks jūt, kad par viņu rūpējas aiz mīlestības, un kad tas notiek aiz pienākuma. Tāpēc arī daudzi veci cilvēki vēlas nomirt nabadzīgos apstākļos, bet savās mājās, kur katra lietiņa izstaro mīlestību, nekā labiekārtotā pansionātā, kur viņam viss tiek nodrošināts, bet šajā labklājībā pietrūkst mīlestības.

Valsts lielu uzmanību pievērš labklājībai, izvirzot lielas prasības sociālo pakalpojumu sniegšanai, bet aizmirst par pašu svarīgāko, ka labklājība nespēj nodrošināt mīlestību.

Tā mēs piedzīvojam dažādus absurdus un grūti ir iedomāties kam vēl būs jānotiek, lai cilvēki pamostos, un sāktu izprast, kas ir patiesās dzīves vērtības. Vai tu esi sapratis, kas ir patiesās dzīves vērtības?

Autore: Elvita Rudzāte