Sabiedrības neapmierinātība ar politiķu darbu Latvijā 04.12.2012

Ņemot vērā to, ko redzam un dzirdam sev apkārt, rodas iespaids, ka nevajag lielu gudrību, īpašas spējas vai lietpratību attiecīgajā jomā, lai asi kritizētu šajā jomā strādājošos vai viņu paveikto vai biežāk – nepaveikto darbu. Tas attiecas arī uz nopēlumiem, ko Latvijas iedzīvotāji velta šīs valsts valdībai. Tā vien šķiet, ka katrā ģimenē pie galda sēž vismaz pa vienam, kuram padomā ir gadsimta risinājums visām problēmām valstī. Ja to domu un risinājumu, kas šaudās kādam pa galvu, mērķis ir nodrošināt labklājību valstī, nevis tikai nopelt citus vai gūt personisku labumu, varbūt ir vērts savas idejas laist dzīvē. Tiesa, iesīkstējušās sistēmas darbības dēļ var būt grūti panākt, ka šīs idejas sadzird tie, kuri ar tām varētu būtiski mainīt pašreizējos apstākļus. Taču ko tik savas zemes dēļ neizdarīsi; cēla mērķa vārdā var izskriet cauri daudzām sienām un pārlēkt neskaitāmiem šķēršļiem.

Psiholoģe un Sokrata tautskolas lektore Aija Dudkina ļoti labi saprot, ka iedzīvotāji ir dusmīgi par valdības attieksmi – sabiedrības viedokļa ignorēšanu un vienaldzību pret sasāpējušiem jautājumiem. Latvieši ir ļoti pacietīga tauta, taču visam ir mērs, un nevar vairot tautas kolektīvo vainas apziņu, atkārtojot, ka paši vien esam vainīgi, ka tādu valdību ievēlējām. Tas būtu tikai normāli, ja valstsvīri savus pienākumus pildītu godīgi, pirmajā vietā liekot valsts, nevis personiskās intereses.

Daži uzskata, ka valdības pārstāvjiem būtu vairāk jāpietuvinās tautai, lai tie labāk saprastu to cilvēku problēmas, kuri veido lielāko daļu valsts iedzīvotāju un maksā nodokļus, kas veido arī deputātu algas. Zināmā mēra tautu var uzskatīt par valstsvīru darba devēju, un arvien vairāk ir skaidrs, ka šis darba devējs ar paveikto darbu nav apmierināts. Tiesa, tie, kuri strādā, ļoti prasmīgi izliekas, ka par darba devēja attieksmi pat nenojauš.

Runāt visi gudri, taču bieži vien mēs aizmirstam, ka valdības pārstāvji galvenokārt ir cilvēki, tāpat, kā mēs visi. Protams, mums ir tiesības izteikt konstruktīvu kritiku, ja tās mērķis ir uzlabot situāciju kādā jomā. Taču, neskatoties uz skarbiem un dažbrīd vidusmēra cilvēkam nesaprotamiem lēmumiem, nebūtu pareizi mest valstsvīriem ar akmeni. Neviens no mums nav pilnīgi balts un nevainīgs, dzīvē nepieļaujot nevienu kļūdu. Tiesa, valdības kļūdas šķiet nesalīdzināmi lielākas, jo arī viņu atbildība ir krietni lielāka. Taču būtu jāatceras, ka cilvēks nav tiesīgs nosodīt.

Filozofs Valdis Svirskis aicina cilvēkus nevis bezatbildīgi mētāties ar pārmetumiem un negatīvām domām, kurām, kā zināms, piemīt milzīgs spēks, bet skatīties, ko mēs katrs pats varam paveikt, un mazāk likt visu atbildību uz citu pleciem. Viņš norāda, ka veselīgas sabiedrības pamatā ir sadarbība un vispārējais labums, un tam ir jāņem virsroka pār sašķeltību un centieniem gūt pēc iespējas liekāku personisko labumu. Sabiedrību un tās kultūru veidojam mēs katrs atsevišķi un visi kopā, un mums būtu jāizkopj sevī vairāk patiesuma, drošības un vienotības ar citiem.

Pedagoģijas un psiholoģijas maģistre, cigun meistare un Sokrata tautskolas lektore Līga Kolneja atgādina, ka mēs vēl dzīvojam duālā pasaulē un ka cīņa par varu te ir bijusi vienmēr, neskatoties uz to, ka tā ir tikpat bezjēdzīga, kā cīņa ar savu spoguļattēlu. Tagad ir tas laiks, kad Patiesība izgaismo visu, arī šos procesus. Viss kļūst caurspīdīgs. neko nevar noslēpt. Kad prāts kļūst apgaismos, tas izbeidzas pats no sevis. Viņa uzskata, ka viena no alternatīvām ir iespējamība, ka veidosies gudru, tīru, godīgu cilvēku kopa, kas spēs uzņemties atbildību, dodot miljonāriem likumīgu iespēju lūgt  tautai piedošanu un salaupīto naudu atlikt atpakaļ valsts kasē. Ir jāatceras, ka mēs visi esam viena un tā pati sabiedrība, un mēs paši ne ar ko neesam labāki par korumpēto sabiedrības daļu – tauta piedod. Izklausās utopiski? No Kosmosa viedokļa skatoties, tikpat utopiska ir bezjēdzīgā cīņa starp cilvēkiem un valstīm. Dziesmotā revolūcija arī šķita neiespējama, tomēr tā notika. Katrā cilvēkā snauž viņa Dievišķā būtība, arī oligarhos un valstsvīros. Tas ir spēks, kurš vēl nav realizējies. Mīlestībai un Patiesībai nav nekādu šķēršļu. Mēs esam milzīgu pārmaiņu priekšā.

Līga Kolneja piemin arī citu ceļu – nebeidzamus kriminālprocesus un tiesas, kas gan ir ilgstošs un mokošs ceļš, un viņa norāda, ka arī bagātie tiks nolikti izvēles priekšā, pa kuru taciņu doties – uz visas sabiedrības apvienošanu vai personīgo iznīcības un sagrāves ceļu.

Zākāt tos, kas ieņem augstākus amatus šķiet gaužām vienkārši, taču, bieži mēs neapzināmies, kādu atbildību mēs katrs uzņemamies, izsakot nicinošu vārdu vai nodomājot sliktu domu. Katrs vārds un katra doma ir enerģija, un mēs esam pietiekami inteliģenti, lai mācētu kontrolēt to, kādu enerģiju mēs kādam sūtām. Pasaulē darbojas Karmas likums, kas ir cēloņu un seku likuma izpausme un kas paredz, ka katram vienmēr atnāks atpakaļ tā enerģija, ko tas jebkad ir sūtījis citiem. Daži pret šo likumu izturas vieglprātīgi, saistot to ar ezotērikas piekritēju pekstiņiem vai ar seku izpausmi tikai kādā no turpmākajām dzīvēm, ja tādas vispār būs. Nav tik svarīgi, kādos vārdos ietērpj šo vienu no rīcības normām; galu galā tieši par to pašu runā kaut vai vecais labais tautā zināmais teiciens, kas aicina nedarīt otram to, ko negribi, lai dara tev, jeb labāk – darīt otram tikai to, ko gribi, lai dara tev.

Autore: Anita Rakitko