Sabiedrības novecošanās 17.10.2012

Statistikas dati Latvijā un Eiropā skarbi norāda uz gados vecāku cilvēku pārsvaru. Tas notiek dabiski, taču vai būtu pareizi to pieļaut arī turpmāk, vai, iespējams, ir jārod risinājumi tam, kā mudināt jauno paaudzi lielāku nozīmi piešķirt ģimeniskām vērtībām un veidot jaunas ģimenes?

Domājot par iespējamiem iemesliem, kāpēc Eiropas iedzīvotāji laiž pasaulē maz bērnu, tādējādi, iespējams, apdraudot tās paaudzes nodrošinājumu vecumdienās, kura pašlaik ir darbspējīgā vecumā, prātā nāk vairāki iespējami skaidrojumi šai situācijai. Ir jāsaprot, ka situācija Latvijā un Eiropā ir nopietna. Lai cilvēkiem vieglāk paskaidrotu, kā tiek veidotas pensijas, tiek lietoti tādi jēdzieni kā „uzkrājumi”, „pensiju fonds”, taču reāli pensionāru nodrošinājumu veido attiecīgajā laikā apritē esošie līdzekļi, un šos līdzekļus veido cilvēki, kas tajā brīdī aktīvi strādā un par kuriem tiek maksāti nodokļi.

Ja demogrāfiskā situācija neuzlabosies, sliktākajā gadījumā ir iespējama situācija, kad pensijas vecuma cilvēku būs vairāk nekā cilvēku darbspējīgā vecumā, un līdz ar to var nepietikt līdzekļu pensijas vecuma cilvēku uzturēšanai. Šī problēma ir ļoti nopietna, un par to arvien vairāk domā arī atbildīgās iestādes. Taču diez vai kāds notikums ir tikai balts vai tikai melns, un tāpēc mēs lūdzām viedokli šajā jautājumā izteikt mūsu līdzcilvēkus, kuriem, iespējams, nav speciālas izglītības socioloģijas jomā vai akadēmisku zināšanu demogrāfijas jomā, taču, kuriem ir ievērojama zināšanu bagāža un pieredze un kuri ir apveltīti ar spēju uz lietām skatīties plašāk, kas nereti ir svarīgs priekšnosacījums, lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par situāciju vai kādu notikumu.

Psiholoģe un Sokrata tautskolas lektore Aija Dudkina, jautāta par šīs problēmas cēloņiem, norāda uz nepilnībām pārvaldes sistēmā kopumā. Par nepilnīgu sistēmu liecina tas, ka cilvēkiem trūkst drošības sajūtas. Viņi nav pārliecināti par savu personīgo labklājību tuvākā vai tālākā nākotnē, un, ja nav nodrošinātas vai apmierinātas cilvēka eksistenciālās vajadzības, var būt grūti izšķirties par bērnu laišanu pasaulē. Pieaugot cilvēku skaitam ģimenē pieaug ne tikai prieks un gandarījums par dzimtas turpināšanu, bet arī risks, kas saistīts ar aprūpējamo cilvēku labklājību un nodrošinājumu.

Var saprast to, ka cilvēkam trūkst motivācijas palielināt izsalkušu vēderu skaitu savā ģimenē, ja runa ir par izdzīvošanu. Tiesa, Sokrata tautskolas lektors Dainis Ozoliņš norāda, ka sarežģītās demogrāfiskās situācijas cēlonis varētu būt meklējams Eiropas cilvēku vērtību sistēmā, ņemot vērā to, ka mazāk attīstītās valstīs, piemēram, dažās Āzijas valstīs cilvēku vidējais dzīves līmenis ir ievērojami sliktāks nekā Eiropā, taču tur dzimstības līmenis ir ļoti augsts. Dainis Ozoliņš un psiholoģe Aija Dudkina aicina mūs izvērtēt savas individuālās vērtības un prioritātes un padomāt par to, vai mūsu darbības nav pārāk egoistiskas un vērstas uz personiskā labuma un komforta nodrošināšanu. Protams, arī tā ir vērtīga pieredze, kura mums bija jāiegūst, bet varbūt ir pienācis laiks mainīt savas darbības vektoru un būt nevis patērētājiem, bet pirmajā vietā likt sabiedrības garīgās intereses, nevis savas personīgās intereses.

Filozofs Valdis Svirskis atgādina, ka sabiedrības novecošana ir pilnīgi dabisks process un ka šajā jomā situācija visā pasaulē nav vienāda. Dažos reģionos sabiedrība strauji noveco, bet citos ir novērojams būtisks jaunās paaudzes pārsvars. Arī viņš ir optimistiski noskaņots, norādot, ka, ieviešot zināmas izmaiņas, šo problēmu ir iespējams atrisināt. Citiem vārdiem, taču viņa viedoklis sasaucas ar D.Ozoliņa un A.Dudkinas viedokli, proti, viņaprāt ir nepieciešams attīstīt garīgās prakses kultūru. Tā palīdzēs nodrošināt citu dzīves kvalitāti un apjaust citas rīcības metodes.

Pedagoģijas un psiholoģijas maģistre, cigun meistare un Sokrata tautskolas lektore Līga Kolneja aicina nevis teju vai plēst matus nost no galvas aiz bažām par sabiedrības novecošanos un par savām vecumdienām, kuras varētu nebūt tik pārtikušas, kā gribētos, bet uz šo jautājumu palūkoties no cita aspekta – no garīgās pasaules redzējuma viedokļa – viņa aicina atcerēties savu sākotni jeb Dievu mūsos. Dievs mūsos ir pamodies un veido gaismas ķermeni no iekšienes. Tas ir neaprakstāms skaistums. Tas ir visas dzīvības pamatā, un tam nav nekāda sakara ar fiziskā ķermeņa vecumu. Viņa piekrīt tiem, kuri ir pārliecināti, ka cilvēki, kuri apzināti piedalās šajā procesā, nenoveco.

Viņa arī atgādina, ka nekas nav tikai balts vai melns, un arī tautas novecošanai ir savas priekšrocības, piemēram, tas, ka vecākas sabiedrības egregorā ir daudz stabilizējošas, mierīgas enerģijas. Tas ir saistīts ar to, ka ar gadiem nobriest Gara enerģija. Protams, sabiedrības novecošanai ir arī trūkumi, piemēram, liela nasta ekonomikai. Līga Kolneja gan norāda, ka ekonomiskais faktors nav pamatots iemesls cilvēkiem gausties vai krist izmisumā, jo, neatkarīgi no vecuma, mums ir jābūt aktīviem un radošiem, un ir jārūpējas par savu iztikšanu. Viņasprāt lielisks risinājums būtu pilsētnieku un laucinieku sadarbības veicināšana. Šāda sadarbība būtu abpusēji izdevīga un tādā veidā var samazināt arī nodokļu maksātāju nastu.

Nejaušību nav, un no mums tiek prasīti jauni, humāni, cilvēcīgi paņēmieni, kā harmonizēt sabiedrību kopumā. Kā zināms, jau tagad veidojas ekociemati, kur pilsētnieki vasaras periodā varēs audzēt pārtiku, dzīvot tuvāk dabai un atpūsties no pilsētas burzmas. Cigun meistare uzsver, ka garīgā jomā vispār ir tikai un vienīgi pozitīvas ievirzes. Pašlaik starp mums ir maz tādu, kas pilnībā apzinās savu Dievišķo būtību, apgaismoto; taču šādi cilvēki ir. Kad viņi demonstrēs sevi kā aktīvas radošas personības, cilvēki sāks tam pievērst lielāku vērību. Katram cilvēkam nāksies izdarīt izvēli, kādu attīstības virzienu iet – apgaismotas realizācijas vai izdzišanas ceļu. Tam nav tieša sakara ar ekonomiku, taču Visums var izmantot šos instrumentus, lai cilvēks būtu spiests ātrāk izdarīt izvēli. Ir pienācis laiks, neatkarīgi no vecuma, katram uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Tas liek domāt, ka, ja mēs vēlamies personīgi pielikt roku, lai vērstu uz labu pašreizējo situāciju demogrāfijas jomā un saistībā ar attieksmi pret vecumu un novecošanos, kamēr atbildīgās iestādes meklē politiskus un sociālus risinājumus, mēs katrs varam izvēlēties, kā palīdzēt, piemēram, pieņemot drosmīgus un nesavtīgus lēmumus, izšķiroties par ģimenes pieaugumu, vai pilnveidojot sevi garīgās attīstības jomā, paplašinot savu redzesloku un paplašinot savu apziņu. Skaidrs ir tikai tas, ka, katram dodot kādu ieguldījumu, mēs pa visiem varam sasniegt ļoti augstas virsotnes.

Autore: Anita Rakitko