Sajūtot ZIEDONI… 18.06.2013
„Cik tad vispār ir šī dzīve ilga? Kas mēs esam abi mūžībai?”
Kas? Kāpēc? Kā? Tie ir šī izcilā latviešu Domātāja Imanta Ziedoņa galvenie jautājumi un daudzās atbildes, ko lasām viņa neskaitāmajos, krāsainajos un dziļajos darbos. Mani uzrunā viņa rakstītais tik dziļi, ka jūtu, šajos darbos ir spēks, zināšanas, pieredze, atbildes, jautājumi – kopā ņemot, Viedums un Svētums, kuru brīžiem var tikai sajust, izlaižot caur sevi. Un, sajūtot, nevilšus var redzēt autora ciešo saikni ar garīgajām zināšanām un atrast atbildes arī uz ezotērikā apskatītajiem jautājumiem. Brīžam ir tāda sajūta, ka Ziedonis daudzas zināšanas un domas ir jau uzrakstījis, bet mēs, latvieši, tās šobrīd meklējam un atrodam Austrumu un citu valstu Domātāju darbos.
Lasot Ziedoņa darbus, gribēju savilkt paralēles un vairāk izprast viņa domu savienojumu ar garīgajām mācībām.
„No citas pasaules tu atnāci,
Un citā pasaulē tu atgriezīsies.”
Mēs visi esam atnākuši šajā pasaulē, lai mācītos. Un skaidrs ir viens, ka ar šīs zemes dzīvi nekas nesākas un nebeidzas. Viss turpināsies nākamajās un nākamajās dzīvēs, šis laiks, ko esam iemiesojušies šeit un tagad, ir īss un patiesībā niecīgs.
„Kas radījis visus mūs
Un mani vārdos manos?
Mēs esam zvanu mēles
Sudraba zvanos.”
Mūsu galvenā māka ir būt šo sudraba zvanu mēlēm – spožām, tīrām un apzināties, ka sakot (domājot) jebko, mūsos ir milzīgs spēks:
„Es zvanu.
Kāds milzīgs spēks
Ir manā mēlē!”
Nākot šai pasaulē, mums katram ir uzdevums. Parasti mēs to neapzināmies, bet tas ir svarīgs gan mums, gan apkārtējiem. Mēs esam gan skolnieki, gan skolotāji vienlaicīgi.
„Kad es piedzimu –
un kaut gan
es biju vēl mazs un pliks – ,
neviens nezināja, kas es esmu.
es biju šai uzdevumā X.
Cīnījāmies par 1, par 0,
dēļ iztikas,
un neiznāca laika apjēgt
kaut ko no pašiem no savas mistikas.”
„Es pārkāpju savu pirmo slieksni, no kaut kā neatminama un nebijuša pāri slieksnim rīta miglā – tā ir mana bērnība.”
Šajā dzejolī un epifānijā redzam, ka ienākot šai pasaulē – esam tīri, skaidri un it kā neko nezinoši, bet patiesībā mēs esam tikai vienādojuma nezināmais X, kuru varam un vajag šai dzīvē atrisināt, uzzinot, kas tad īsti mēs esam. Turklāt, viens no svarīgākajiem dzīves uzdevumiem ir iet garīgās attīstības ceļu, mīlestības ceļu, izprotot sevi un iepazīstot sevi. Šobrīd bieži ir tā, ka dzīvojam un cīnamies tikai materiālu vajadzību un vēlmju apmierināšanai un tikai, gadiem ejot vai pat jau aizejot no dzīves, saprotam, ka galvenais, jau nav tas, kādā mājā dzīvojam, ar kādu mašīnu pārvietojamies, un tamlīdzīgas lietas, bet galvenais ir mīlestība un tas, vai Mēs katrs atrisināsim šīs dzīves uzdevumu X?
„Es nokritu no debesīm, un tā es krītu.
Kritiens turpinājās.
Nekur, kur esmu nokritis,
Nav bijušas manas mājas.
Saule krīt aiz mežu galiem,
Un visa Zeme kaut kur Visumā krīt.
Kā es krītu, kā es
Nepārtraukti krītu,
Es jums nevaru izstāstīt.”
Mēs neesam šai dzīvei tik ļoti piesaistīti, kā brīžiem liekas. Mums nav šeit mājas tādā nozīmē, kā to saprotam. Mēs esam šeit lai mācītos, mēs esam šeit, cauri skrienot, „krītot”. Dažbrīd ir grūti to apzināties un atbrīvoties no visa materiālā, ko uzskatam par mūžīgu. Ņemot vērā, ka pastāv arī teorija, ka esam tikai aktieri, kuri spēlē lomu, tad varbūt ir vieglāk pieņemt un saprast, ka šeit nav mūsu mājas. Drīzāk mājas ir mūsos pašos, bet par to mazliet vēlāk.
„Tad vienu brīdi atklājas, ka esi dievabērns un tev ir rotaļas, kuras tu nez kāpēc neesi izmantojis. Ko darīja Dievs, pirms viņš radīja cilvēku? Viņš radīja rotaļlietas, ar ko mums būs spēlēties. Viss dotais – tas ir mūsu priecīgai un gudrai spēlei dots.”
„Pagaidām dzīvoju, pagaidām –
kamēr nokārtosies.
Es līdz šim tikai tam –
tikai tam, kas nāks, esmu posies.
Esmu rūpējies, gaidījis,
kārtojis esmu un plēsies,
un jau, nu beidzot, liekas,
viss nostabilizēsies.
Gaidām. Un vienu to pašu
arī sagaidām.
Pagaidām dzīvojam –
Pagaidām.”
Manuprāt šajā dzejolī ir spilgti aprakstīts tas, kā mēs ejam pa šo dzīves ceļu. Dzīvojot cīņā ar sevi, ar citiem, ar apstākļiem un kaut ko gaidot, bet patiesībā mēs nedzīvojam, bet esam stāvoklī „pagaidām”. Tas neļauj izjust laimi un pateicību par katru notikumu un situāciju, jo mēs gaidām kaut ko lielu un mums šķietami svarīgu. Dažbrīd vajadzētu vienkārši paraudzīties apkārt un ieraudzīt, un sajust to, kas mums jau ir dots – mācoties, izmantojot un pateicoties.
„Laime ir laiks. Piepildīts laiks. Laime ir skaņām, krāsām un smaržām piepildīts laiks.”
„Mierīgs rudzu lauks nu ir salīgojies
un neapturami bangojas.
Tā jau ir māksla –
dvēseles skriešana uz vietas.
Daba, pasakainā balerīna,
rāda, ka skriet var
tepat uz vietas
un sasniegt milzīgus ātrumus.”
Sajūtot esības mirkli, dabas spēku un apjomu, mums ir iespēja sasniegt attīstību un vairāk ieskatīties sevī. Daba var būt mums brīnišķīgs skolotājs un padomdevējs. Daba dod mums spēku, neko neprasot pretīm. Mūsu pienākums ir ar mīlestību izmantot to, ko daba mums dod un pateikt Paldies. Mūsu senči nemitīgi dzīvoja saskaņā ar dabu, šobrīd esam to aizmirsuši, esam attālinājušies no dabas. Ziedonis ir dabā ikkatrā no saviem darbiem. Varbūt mums vajadzētu mainīt attiecību starp to, cik esam dabā un cik prom no tās? Varbūt mums vajadzētu saprast, cik daudz dabai nodarām pāri, cik daudz viņu izmantojam nelietderīgi? Svarīgi ir sajust attālumu, cik tuvu dabai varam un vajag būt?
„Apiet apkārt… Tas ir vienalga – apiet apkārt ziedam vai apkārt jūrai. Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu.”
„Apiet apkārt…” tas ir ļoti populārs Ziedoņa citāts, ko varam attiecināt ne tikai uz dabu, bet vēl vairāk uz attiecībām ar cilvēkiem. Šeit ir runa par to, ka mums vairāk vajag laiku izmantot sev, nevis tērēt enerģiju, lai traucētu blakus esošajiem, tādējādi visvairāk nodarām pāri saviem tuviniekiem. Manuprāt šīs epifanijas galvenā doma ir Beznosacījuma mīlestība – esot viens otram blakus, mīlēt bez nosacījumiem, prasībām un otra mainīšanas atbilstoši savām vēlmēm.
„Nagla ieberza papēdī tulznu, tātad nebija savā vietā. Muļķis respektabli ģērbās, tātad nebija savā vietā. Nevajag pāraudzināt. Neviens nav pāraudzināms. Bet ikviens būtu noliekams savā vietā. Tikai – nav kas noliek. Un cilvēki meklē paši savu laimīgo vietu.”
Svarīgākais ir katram no mums būt pašam un būt ar sevi.
„Palieciet viens! Priecājieties par sevi! „Palicis viens, es jutos bezgala satraukts, it kā pēkšņi iekļuvis izcilu, slavenu, skaistu cilvēku sabiedrībā,” sacīja kāds gudrais.”
„Paša pilnais galds un paša bads.
Pats tu esi brālis sev un rads.
Un, kad tevi samals lielais rats,
Viens tu būsi.
Cits neviens.
Viens pats.”
Viss, kas ar mums šajā dzīvē notiek ir tikai mūsu pašu radīts, domāts, izdarīts. Mēs šajā pasaulē esam paši sev. Mums ir jābūt tādiem, kādi esam un jāsaprot, kas mēs esam, kas vēlamies būt. Tas nav viegli, bet tikai tāds var būt mūsu ceļš. Mēs varam aiziet no sevis – pārvēršoties, pieņemot citu vērtības, tēlojot, bet vienmēr vajadzēs atgriezties atpakaļ pie sevis. Cēloņu un seku likums strādā tikai pēc mūsu pašu darbiem, nevis no tā, ko izdarījis kāds cits.
„Nē, es neesmu jūsējais. Es esmu savējais. Jūs gribat mani piesavināties. Jūs gribat, lai jums kalpo. Lai kalpo jūsu aplausiem, lai kalpo jūsu domāšanai, jūsu jušanai. Lai es apliecinu jūsu pareizību un tai kalpoju. Lai es apliecinu, ka es tāpat domāju kā jūs.
Bet es tā nedomāju. Es nedomāju tā kā jūs. Ja jūs reizēm domājat tā kā es un ja es reizēm domāju tā kā jūs, tad tā ir sakritība, laba sakritība un mēs savu tuvību varam apliecināt kopīgos aplausos.
Tas ir dvēseļu kontrapunkts.”
Mums ir jāatrod laiks sev, lai saprastu, kas esam un ko vēlamies sasniegt. Ir jābūt iespējai dzīvot saskaņā ar sevi un savu būtību. Mūsu atbildība ir kādu ceļu ejam un vēlamies iet, jo to neviens, izņemot mūs, nevar izvēlēties. Bieži cilvēkam gribas visu sarežģīt, meklējot problēmas tur, kur to nemaz nav, pārāk iedziļinoties visā, daudz domājot un analizējot. Ja salīdzinām, kā notikumus uztver bērns un pieaugušais, tas ir ļoti atšķirīgi. Visbiežāk jau laime slēpjas vienkāršībā, mīlestībā, dabā un cilvēkā pašā.
„Laime iet vieglu ceļu.
Laime iet visvieglāko ceļu.
Trīs reizes mēģina un atrod
visgatavāko ceļu.
Laime iet vistaisnāko ceļu.
Tāpat kā graudi:
Grauds neiet aplinkus, grauds iet taisni.
Taisni – tas ir laimīgi. Es
Mācos no graudiem,
Kā laimīgāk tikt (tikt, tapt, kļūt).”
Ziedoņa darbi ir ļoti dažādi gan formas, gan satura, gan izteiksmes ziņā. Šeit esmu apskatījusi tikai ļoti nelielu daļiņu, droši vien, šobrīd man svarīgākos. Ziedonis uzrunā dažādās dzīves situācijās atšķirīgi un katru no mums savādāk. Esmu pārliecināta, ka Ziedoņa darbi nevienu neatstāj vienaldzīgu. Manuprāt galvenais, ko iegūstam ir iespēja atkal padomāt, atcerēties, attīrīties un saprast, lasot viņa darbus. Daudzi Ziedoņa darbi ir jāsajūt, manuprāt viņi ir pat savā ziņā enerģētiski uzlādēti (protams tās ir manas sajūtas).
Vēlos teikt lielu Paldies Dievam, ka viņš mums ir devis Ziedoni, kurš caur saviem darbiem māca mums garīgās mācības. Šeit apskatīju tikai dažas no tām – cilvēka piedzimšana, uzdevumi šajā pasaulē, cilvēka nemirstība, dabas un cilvēka sadarbība, mīlestība bez nosacījumiem, cilvēka spēja dzīvot saskaņa ar sevi un spēja būt pašam.
Noslēgumā vēl viens Ziedoņa dzejolis, ar kuru gribējās atvadīties…
„Tu neej prom! No savas rozes
Tu neaizej, kamēr tā zied!
Varbūt jau rīt laiks vēju grozīs,
Tu neej prom no savas rozes.
Pār kalniem agra salna dosies
Un aizvērs viņai acis ciet.
Tu neej prom! No savas rozes
Tu neej prom, kamēr tā zied.”
Paldies Imanta Ziedoņa darbiem un to apkopojumiem:
- „Trioletas”, izdevniecība „Pētergailis”, 2003;
- „Poēma par pienu”, izdevniecība „Liesma”, 1977;
- „Viegli”, izdevniecība „Preses nams”, 1993
- „Raksti 3.sējums”, izdevniecība „Nordik”, 1995;
- „Raksti 4.sējums”, izdevniecība „Nordik”, 1995;
- „Raksti 7.sējums”, izdevniecība „Nordik”, 1997.
Autore: Zane Reizniece
sending...
