Sakrālā ceļojuma uz Altaju iespaidi 16.09.2013
Altajs – svētā zeme, skaista daba, maz civilizācijas – daudz jau bija lasīts un savs priekšstats izveidots, taču tas viss pagaist no atmiņas, kad esi tur uz vietas.
Altaja republika mūs, 16 ceļotājus no Latvijas, sagaida ar lietu un ar lietu ierodamies arī tūristu bāzē, no kurienes gatavojamies sākt mūsu ceļojumu uz Balto sienu ar tās augstāko virsotni- Beluhu.
Jau nākošajā dienā laiks uzlabojas un mēs sākam trenēties lielajam gājienam – dodamies uz tuvumā esošo kalnu, kuru sauc par Kamielēnu – vairāk četrrāpus, jo tik gardas ogas sen nav ēstas un jārauj abām rokām.
Nākošās treniņa dienas bija gan skaistas, kad ceļš iet pa fantastiskām pļavām
gan diezgan grūtas, kad bija jāveic stāvs kāpiens Baidas kalnā. Saprotam, kāds kurā ritmā var iet un izvērtējam gan laika, gan spēka patēriņu. Bet priekšā plānotais trīs dienu gājiens un ar daudz smagākām mugursomām nekā mūsu treniņgājienos. Ņemot vērā iepriekšējo dienu pieredzi, nolemjam kalnu pāreju apbraukt- kurš pa upi, kurš ar mašīnu kopā ar somām- un beidzot esam vietā, kur vēl ar grūtībām, taču telefona sakari iespējami.
Vēl tikai pēdējais šķērslis jāpārvar
un tad jau varam iekārtot nometni un gatavoties vakariņām. Esam skaistā vietā, kur satek trīs upes un redzamas trīs kalnu grēdas. Izbaudām skaisto dabu un svinam pirmo no četrām dzimšanas dienām, kuras mums šī brauciena laikā bija lemts atzīmēt. Ir sajūta, ka mūs sagaida kas jauks un patīkams. Nākošā diena tiešām arī tāda ir. Laiks jauks, ejam vairāk pa līdzenumu un, lai gan mugursomu smagums liek sevi just
smaidi no mūsu sejām nav pazuduši. Iekārtojam nometni pie ,,Trīs bērziem”, par kuriem jau bijām lasījuši – tagad redzam arī dabā. Izrādās, šeit var pat iegādāties kafiju, tēju un vietējā ražojuma konditorejas izstrādājumus – darbojas tāds iestādījums, ar lepnu nosaukumu kafejnīca vai tējnīca. Mūs gan apmierina pašu uz ugunskura vārītā tēja no vietējām zālītēm un vēl jau no mājām līdzpaņemtie gardumi nav izsīkuši. Lasām vietējās teikas un gatavojamies jau daudz grūtākai dienai un tā arī pienāca – pastaiga bija beigusies, sākās jau nopietnāks gājiens – ceļš visu laiku gāja augšup un lejup. Tad, kad tu esi notrausis sviedrus nopriecājies, ka esi pakāpies kādu gabaliņu augstāk, taka pēkšņi ved lejup un mutuļojošā Akkemas upe kļūst ne vien redzama, bet arī skaidrāk dzirdama. Nākas apstāties vairāk un vilkt ārā šokolādes krājumus, lai atjaunotu zaudētos spēkus. Spēku iedod arī tas brīdis, kad ieraugām pirmoreiz Balto sienu un cenšamies saskatīt Beluhu. Ar jauniem spēkiem varam turpināt ceļu gar pašu Akkemas krastu pretī Beluhai. Viss mūsu ceļš iet gar Akkemas upi, sākot no tās ietekai Katuņas upē, un beidzot līdz iztekai pie paša ledāja Baltās sienas pakājē.
Kāds prieks, kad beidzot atrodam vietu nometnei un varam ķerties pie vakariņu rituāla. Esam izmēģinājuši slavenos Altaja dubļus – vismaz mūsu kājas par to liecina. Bet vēl jau mēs nezinām, kas īsti ir Altaja dubļi – to mums nāksies uzzināt atpakaļceļā, bet pagaidām priecājamies par paveikto. Mēs izbaudām naktī lietus čabināšanu pa teltīm, aizmiegam un pamostamies kalnu strautu un Akkemas upes radītās mūzikas pavadībā. Pavadīt naktis tik tuvu zemei un dabas radīto skaņu harmonijā – tas ir tas, ko īsti aprakstīt nevar vārdiem, bet tikai izjust. Ir pazudušas muguras sāpes un aizmirsušās bažas, kā nu būs, kad nāksies stiept uz muguras padsmit kilogramus. Pa galvu nešaudās dažādas domas un klusē mobilais telefons, kura vara šeit ir beigusies. Esam mēs – mūsu grupa, daba un citi ceļotāji, kuri gan dodas augšup, kā mēs, gan nāk atpakaļ ar tādu mieru un tikko jaušamu smaidu sejās. Mēs nespējam aptvert vēl, ka paši arī tādi nāksim lejā un tie, kuri dosies augšup, teiks mums: „Kādas jums laimīgas sejas”. Bet tas vēl mums priekšā. Tagad krājam spēkus, jo rītdien mums jau jānonāk nometnē, kur Beluhu varēsim redzēt katru dienu.
Kad beidzot pievakarē tur arī nonākam, nospriežam, ka Beluha ir parūpējusies par mūsu sagaidīšanu ar skaistu varavīksni:
Priecājamies, ka varēsim uz pāris dienām tikt vaļā no lielajām mugursomām, svinam kārtējo dzimšanas dienu un ceram uz labu laiku arī turpmāk, un laiks mūs nepievīla. Lai arī gandrīz katru dienu kādu mirkli bija neliels lietutiņš, bet, kad lietum gribējās līt, viņš to darīja naktī, dienā baudījām siltu saulīti. Naktis gan mūs nelutināja, lai gan bijām pārliecināti, ka esam labi nodrošinājušies gulēšanai teltī aukstajās naktīs kalnos, izrādījās, ka tomēr ne visi. Kad uzspīdēja saulīte, nakts sajūtas bija aizmirstas. Pirmo dienu augšas nometnē bijām plānojuši izmantot atpūtai, taču miera nebija, gribējās nokļūt tuvāk Baltajai sienai un Beluhai. Tā arī darījām.
Visas četras dienas, kuras pavadījām augšā, Beluha mums sevi parādīja dažādos veidos – reizēm stāvēja skaisti izslējusies un mākoņus malā atbīdījusi, reizēm ļāva mākoņiem sev pieglausties, un reizēm pavisam mākoņos aizslēpusies un pavērusi tikai nelielu lodziņu saziņai ar mums, ceļotājiem.
Nikolajs Rērihs uzskatīja Balto sienu ar Beluhu par ieeju Šambalā, tādēļ uz Beluhu daudzi garīgā ceļa gājēji dodas, tāpat kā kristieši svētceļojumā uz Lurdu vai kādu citu svētu vietu.
Beluha ir svētais kalns, kur arī Altaja šamaņi dodas smelties spēkus. Pēc vietējiem ticējumiem tur atrodoties garu un dievu valstība un tuvāk par 10 kilometriem šamanis iet nedrīkstot. Šambala atrodoties kalna iekšienē bet tikai citā realitātē un ieraudzīt to varot tikai izmainītas apziņas stāvoklī. Parastam cilvēkam neesot ļauts kāpt Beluhā, un varbūt tādēļ arī Beluha katru gadu paņem kādu savu iekarotāju dzīvību. Šeit atrodoties arī enerģētiski ar kosmosu saistītais zemes centrs.
Mēs arī tālāk negājām un šo samaņu noteikto robežu nepārkāpām.
Pārsteidzoši dažāda ir šeit daba – iesi taisni – redzēsi Balto sienu un ledāju, iesi pa labi, nonāksi septiņu ezeru ielejā, iesi pa kreisi – nonāksi ēdelveisu ielejā. Katrā vietā savs skaistums, savas izjūtas.
Dodoties atpakaļ uz nometni no septiņu ezeru ielejas, ieraugām uz kalna zīmi, ka mājas mūs sauc – tā mēs uzreiz iedomājamies ieraugot šo skatu:
Tiešam nākošajā dienā sākās arī mūsu ceļš atpakaļ trīs dienu garumā – cauri dubļiem, pa meža taku, akmeņiem, skaistām pļavām, kalnu strautiem.
Latvijā atgriezāmies jau pirms mēneša, bet sajūtu un domu pasaulē vēl staigājam pa Altaja takām. Kaut kāda saikne ir palikusi un tas ir tas ieguvums, kuru aprakstīt un izstāstīt nav iespējams. Tas jāizjūt katram pašam.
Autore: Irēna Rudzāte