Santjago (Svētā Jēkaba) ceļš 21.09.2017

Buen Camino (tulkojumā – laimīgu ceļu)!

Vien nepieciešami šie divi vārdi, lai nejauši satikušies svētceļotāji uz kāda putekļaina Spānijas lauku ceļa varētu uzsākt sarunu, pēc tam kļūtu par draugiem un turpinātu kādu ceļa posmu kopā…

Kristiešiem pirmajā gadu tūkstotī bija trīs svētie ceļi. Tika uzskatīts, ka, nostaigājot kaut vienu no tiem, var saņemt Dieva svētību un grēku piedošanu:

1) ceļš uz Svētā Pētera kapu Romā;

2) ceļš uz Jēzus Kristus svētvietu Jeruzalemē;

3) ceļš uz vietu Pireneju pussalā, kur atdusas Svētā Jēkaba pīšļi.

Leģenda vēsta, ka Svētais Jēkabs bija devies uz Spānijas ziemeļu provincēm sludināt Kristus mācību, bet, atgriežoties Palestīnā, 44.g.p.m.ē. pēc ķēniņa Heroda Agripas pavēles tika nogalināts. Sekojot spožai zvaigznei, Jēkaba mācekļi Jēkaba mirstīgās atliekas nogādājuši Spānijā un apbedījuši kādā nomaļā vietā. Pēc deviņiem gadsimtiem, kāds mūks-vientuļnieks šajā vietā redzēja sapni par spožu zvaigzni, zem kuras apglabāts kāds svētais. Šo ziņu mūks pastāstījis vietējam bīskapam. Pēc pīšļu atklāšanas apstiprinājās, ka tās ir Svētā Jēkaba mirstīgās atliekas. Pateicoties spožajai zvaigznei, kas veda Jēkaba mācekļus un vēlāk parādījās arī mūka sapnī, šī vieta ieguvuma nosaukumu Campus Stellae (tulkojumā no latīņu valodas – zvaigznes lauks). Savukārt Santiago tulkojumā no spāņu valodas – Svētais Jēkabs. Šajā vietā, Santjago de Kompostelā (Santiago de Compostela), tika sākta katedrāles būvniecība un uz to sāka plūst svētceļotāju straumes.

Svētā Jēkaba simbols ir jūras gliemežnīca. Kādreiz tā tika attēlota uz svētceļnieku apģērba, bet tagad ar šo simbolu ir iezīmēts viss ceļš, tādējādi tās kalpo kā ceļa norādes. Vēl šo ceļu mēdz dēvēt par Piena ceļu, jo Franču ceļš (kas sākās Francijas pilsētiņā Senžanpjedeporā) sakrīt ar Piena ceļa virzienu, un viduslaikos svētceļnieki pēc tā orientējušies. 14. gs katru gadu pa šo ceļu devās ap miljons svētceļnieku.

Santjago katedrāle ir nozīmīga arī ar to, ka tajā atrodas pasaulē lielākais kvēpināmais trauks, kas sver 80 kg un tiek izmantots katedrālē jau 700 gadus. Smagā trauka iešūpošanai vajadzīgi 8 cilvēki. Izrādās, pagātnē tam bija arī praktisks pielietojums – tā kā svētceļnieku apģērbs viduslaikos ejot netika mazgāts, tad pēc garā ceļa svētceļnieki nelabi oda, un kvēpināšanas mērķis bija attīrīt nelabo aromātu katedrālē.

Diemžēl gadsimtu gaitā ceļš zaudēja savu nozīmi un popularitāti, bet tad, 1985. gadā, Santjago de Kompostelas maršruts tika iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojumu sarakstā un sākās ceļa atdzimšana. Tagad to katru gadu veic vairāk kā 200 000 svētceļotāju jeb piligrimu no visas pasaules. Lielajai popularitātei ir arī sava negatīvā puse, jo ceļš mūsdienās ir kļuvis diezgan komercializēts. Neskatoties uz to, ka vēsturiski Svētā Jēkaba ceļš bija kristiešu svētceļojuma galamērķis, mūsdienās tas ir kļuvis par ceļu, uz kura satiekas dažādu tautību, rasu, filozofiju un reliģiju svētceļnieki. Iemesli, kāpēc šo ceļu iet mūsdienās, ir visdažādākie – tie vairs nav tikai reliģiski motīvi, kā tas bija viduslaikos. Daži no populārākajiem iemesliem:

• domu sakārtošana;
• veselības uzlabošanai, piemēram, nomest lieko svaru;
• sevis pārvarēšana;
• laiks pārdomām pēc liela dzīves posma/cikla beigām;
• atbilžu meklēšana uz grūti atbildamiem jautājumiem;
• atgriešanās pie sevis, sevis sastapšana un pieņemšana;
• sportisks izaicinājums;
• aktīvais tūrisms;
• “ķeksīša” pēc. Spāņi pat raksta savos CV, ka ir nogājuši Santjago ceļš. Tam ir arī pamatojums, jo viņiem par to ir kaut kādi sociālie labumi.
• un citi iemesli

Bet, lai kāds iemesls arī katram būtu, tie tomēr lielākoties ir cilvēki, kuri ir kaut kādos garīgos sevis meklējumos, jo patiešām, ja tā loģiski padomā – ar smagu mugursomu plecos iet vairākus simtus kilometrus vairākas nedēļās pa putekļainiem Spānijas lauku ceļiem, naktīs nakšņot kopā ar svešiem tādiem pašiem ceļotājiem (kuri nereti skaļi krāc), reti kuram varētu šķist labākais veids, kā pavadīt savu brīvo laiku. Tie ir cilvēki, kuri ir nonākuši līdz atziņai (vai vismaz aizdomājušies par to), ka ārpus materiāli nodrošinātas un sakārtotas dzīves ir vēl kaut kas un lai šo kaut ko sevī atklātu un iepazītu, ir jādodas ceļā. Kad ceļš sauc, tad neiet vienkārši nav iespējams.

Ceļojuma sākuma punkts arī nav noteikts – kāds sāk no savām mājām (un pēc tam vēl veic ceļu atpakaļ), kāds cits no sev īpašas vietas, bet pārsvarā tomēr vairums svētceļnieku izvēlas sākt kādā no 12 maršrutu sākuma punktiem, piemēram, klasiskajā Franču ceļā tā ir pilsētiņa Senžanpjedepora (Saint-Jean-Pied-de-Port).

Jau kopš viduslaikiem svētceļniekiem ir īpašas pases, kurās tiek iespiesti zīmodziņi katrā apstāšanās vietā. Mūsdienās šīs svētceļnieku pases (credencial) ir vajadzīgas, lai dabūtu naktsmājas (albergue), kā arī Santjago de Kompostelā iegūtu sertifikātu, par to, ka patiešām ceļš ir veikts. Kā saprotams, sertifikāta iegūšana Spānijas valdībai ir arī veids, caur kuru tiek iegūti līdzekļi ceļa infrastruktūras uzturēšanai. Ja nav vēlēšanās, sertifikātu var arī nepirkt, jo pēc tā parasti ir jāizstāv vairāku stundu gara rinda.

Pavisam ir 12 maršruti, pa kuriem var nonākt Santjago de Kompostelā. Viens no vecākajiem un populārākajiem ir Franču ceļš, kas ir ~800 km garš. Ceļu var veikt dažādos veidos – ar kājām, braukt ar velosipēdu vai pat jāt ar zirgu. Franču ceļa maršrutu izvēlas lielākā daļa svētceļnieku. Ceļš ir ar attīstītu infrastruktūru – apmaldīties un palikt bez naktsmājām ir teju neiespējami. Ja ir aizņemtas visas vietas publiskajos alberģos, tad noteikti atradīsies brīva vieta privātajos (mazliet dārgākajos) alberģos. Tāpat pārtikas krājumus nav nepieciešams nest uz pleciem, jo pa ceļam ir gan kur paēst, gan kur nopirkt pārtiku, lai paši varētu pagatavot vakariņas.

Dzīve vienmēr dod un iemāca vairāk nekā Santjago ceļš, taču mēs nez kādēļ negribam ticēt dzīves skolai. [1]

Santjago ceļu varam uzlūkot arī kā saspiestu, koncentrētu dzīves skolu. Pat, ja ceļā dodamies ar savām gaidām un vēlmēm, par to kā viss būs, ceļš tāpat iedod to, kas ir vajadzīgs, nevis to, ko gribas. Kāds grib ceļā atrast draugu kompāniju, bet ceļu nākas noiet vienam. Kāds cits dodas ar mērķi atrisināt kādu samilzušu problēmu, bet tā vietā atrod atbildes uz pavisam citiem (iespējams daudz būtiskākiem) jautājumiem. Tāpēc ieteicams neko konkrētu negaidīt no Santjago ceļa. Ceļš iedod ļoti daudz, bet vairumā gadījumu, kaut ko pavisam citu, nekā cilvēka prāts pirms tam ir spējis izdomāt. Izpratne par iedotā vērtību var nākt tikai pēc laika. Pārāk daudz iedvesmoties no citu pieredzes stāstiem arī nav vērts. Tavs ceļš tāpat būs pilnīgi savādāks, jo tu esi savādāks (unikāls), līdz ar to Tavs ceļš nevar būt tāds pats kā citiem.

Redzi, ceļojuma laikā cilvēks ļoti praktiskā veidā piedzīvo atdzimšanas brīdi. Viņš nokļūst nebijušās situācijās, ceļojot diena ir daudz garāka, un bieži vien tu nesaproti valodu, kurā ļaudis runā. Tu esi kā bērns, kas tikko izkļuvis no mātes klēpja. Un tu sāc apkārtējai pasaulei pievērst daudz lielāku uzmanību, jo tagad no tās atkarīga tava izdzīvošana. Tu kļūsti arī daudz pieejamāks citiem, tu ceri, ka grūtā brīdī viņi varētu palīdzēt. Un pat vismazāko Dieva dāvanu tu pieņem ar lielu pateicību, it kā būtu noticis kaut kas tāds, kas jāatceras uz visu mūžu. [1] 45. lpp.

Ceļš māca ik uz katra soļa. Neviens satiktais ceļabiedrs nav nejaušs. Ikkatra saruna ar ceļā sastaptu svešinieku ir būtiska un tieši Tev “piemeklēta”. Katru dienu esot dabā un nostaigājot daudzas stundas, prāts ar laiku atslābst un beidz trakot. Ceļa gājējs nemanot kļūst vērīgāks un apzinātāks. Atsijājas būtiskais no nebūtiskā. Ceļā jātver un apzināti jāizbauda katra saruna un katrs satiktais ceļabiedrs un notikumi, kas tiek piedzīvoti. Ceļā (tāpat kā dzīvē) nekas nav nejaušs! Un, lai arī kāds bija sākotnējais iemesls, kāpēc doties ceļā, bieži Santjago ceļa gājējam tomēr vairāk vai mazāk patiešām sanāk pietuvoties savai patiesajai, dziļākajai būtībai, kas, kā zināms, mums visiem bez izņēmuma ir skaista.

Tiecoties pēc noteikta mērķa, ir ļoti svarīgi pievērst visu uzmanību ceļam. Tieši ceļš norāda labāko veidu, kā to veikt, tieši ceļš, pa kuru mēs ejam, dara mūs bagātākus. [1] 50. lpp.

Santjago ceļu var arī noiet tehniski – kā parastu garu pārgājienu, ar konkrētu punktu kartē, kas ir jāsasniedz. Daži kļūdaini iedomājas, ka, sasniedzot galamērķi, notiks brīnums, atnāks (kaut vai maza) apskaidrība un pēkšņi taps skaidrs savu problēmu risinājums. Nekā tamlīdzīga. Nav galamērķa, ir tikai apstāšanas vieta – pietura. Santjago ceļa galamērķī nekas nebeidzas. Finiša nav. Pēc nosacītā galamērķa sasniegšanas īstais ceļš tā pa īstam tikai sākas. Un, ja ceļu izdevies noiet ar sirdi, tad, atgriežoties ikdienā, skaidri ir redzams un jūtams, kā ceļš, kas sācies, turpinās.

Sasniedzot Santjago de Kompostelas katedrāli, ceļojumu ir iespējams turpināt līdz Finisterei (Finisterre) jeb “Pasaules malai” vēl mērojot ap 90 km. Viduslaikos tika uzskatīts, ka šī vietā pie okeāna, ir zemes mala un aiz tās nekā nav. Mūsdienās liela daļa svētceļotāju Finisterē sadedzina kādu no savām mantām, kas ceļa laikā ir nokalpojušas, tādējādi simboliski “sākot jaunu dzīvi”.

Ja ir sajūta, ka jādodas savā Santjago ceļā, bet liekas, ka nebūs iespējams izbrīvēt sev 2-5 (atkarībā no izvēlētā maršruta garuma) nedēļas, tomēr ieteicams stingri nospraust konkrētu datumu (kaut vai pēc gada vai diviem). Tas ir apbrīnojami, kā sakārtojas lietas, kad nolūks “Es iešu Santjago ceļu” ir pateikts. Atbrīvojas gan laiks, gan atnāk trūkstošā nauda pa neiedomājamiem ceļiem, ka beigās atliek vien pabrīnīties. Protams, tas viss arī tomēr ar savu pūļu pielikšanu, nevis tikai pasīvu gaidīšanu, ka viss “nokritīs no gaisa”.

“Nekad nebiju domājis tik daudz, eksistējis tik spilgti un pieredzējis tik daudz, nekad nebiju bijis tik ļoti es pats – ja tā var teikt – kā ceļojumos, kuros biju devies vienatnē un ar kājām. Pastaigā ir kas tāds, kas stimulē un uzmundrina manas domas. Manam ķermenim ir jāatrodas kustībā, lai mans prāts atdzīvotos” /Žans Žaks Ruso/

Nav nekādu noteikumu, cik garš posms jānoiet. Katrs iet ceļu savā tempā un pēc savām iespējām. Pat 800 km Franču maršrutu var sadalīt vairākos posmos un katru gadu noiet tikai daļu. Cits dienā veic vairāk kā 40 km, kamēr citiem pietiek ar 10 km. Iet gan cilvēki pensijas gados ar sāpošām kājām, gan ģimenes ar bērniem. Par sliktu nenāktu pirms tam mazliet fiziski patrenēties un pastaigāt garākus ceļa gabalus tepat pa Latviju, lai būtu izpratne, kā ir ar 7-10 kg mugursomu plecos katru dienu nostaigāt vairākus desmitus kilometru. Pirms došanās ceļā ieteicams sakārtot visu tā, lai pārgājiena laikā nav jārisina darba jautājumi un jāatbild uz zvaniem un epastiem, lai rezultātā ceļā mierpilni varētu izbaudīt katru soli!

Nav vērts precīzi pirms tam visu izplānot. Jāiemācās ļauties ceļam. Vietās, kur būs jāapstājas, tāpat apstākļi izkārtosies tā, ka būs jāapstājas, piemēram, no iešanas tulznas sāks sāpēt tik ļoti, ka būs jāmaina plāns, jāpaliek naktsmājās, kurās nebija plānots palikt, lai satiktu tieši tos cilvēkus un piedzīvotu tās sarunas, kas tieši tev ir būtiskas, lai izprastu labāk tās lietas, kuru dēļ patiesībā esi devies ceļā.

Atgriežoties atpakaļ ikdienā būtu jābūt gatavam, ka daudz kas vairs nebūs pa vecam. Daudz vienkāršāk būs sajust, kas ir “Mans” un kas ne. Piemēram, var gadīties, ka būs gandrīz neiespējami strādāt veco darbu tikai tāpēc, ka labi maksā vai pavadīt laiku tukšās sarunās ne par ko.

Resursi iedvesmai:

• Emilio Estevez mākslas filma „The Way” (2010). Stāsts par vīrieti, kurš zaudējis dēlu un viņa vietā īsteno sapni – noiet ar kājām visu Santjago ceļu no Senžanpjedeporas līdz Santjago de Kompostelai.
• Grāmata “Burvja piezīmes”, 2007, Paulu Koelju;
• Grāmata “Kādu laiku būšu prom”, 2011, Hape Kerkelings;
• Grāmata “Mans ceļš”, 2015, Zaiga Ābele.
• Dokumentālā filma “Walking the Camino: Six Ways to Santiago”, 2013;
• Dokumentālā filma “Looking For Infinity: El Camino”, 2016;
• me telefona aplikācija – karte, kas strādā bez interneta, ja nu tomēr sanāk pazaudēt bultiņas. Pirms došanās celā, protams, nepieciešams lejupielādēt Spānijas karti.
• http://www.caminoapp.com/ – noderīga telefona aplikācija, par katru no maršrutiem – kur nakšnot, kur paēst u.c. informācija.
• Interneta vietnes:
  https://www.caminodesantiago.me – aktīvs lietotāju forums
  http://santiago-compostela.net/

Bet nu pietiks teorijas. Neviena grāmata, raksts vai filma nebūs tik vērtīga kā paša gūtā pieredze, dodoties savā Santjago ceļā.

Izraudzīts ir katrs, kas tā vietā, lai jautātu – ko es te daru?- apņemas darīt kaut ko, kas uzmundrina dvēseli. Tieši degsme un centība saista mūs ar svēto garu, nevis simtiem vai tūkstošiem izlasītu klasiķu darbu lappušu. [1]

Ejiet savu ceļu, esiet atvērti un atcerieties katram satiktajam svētceļniekam novēlēt laimīgu ceļu (Buen Camino!).

Autors: Aigars

[1] Paulu Koelju “Burvja piezīmes”