Šaubas – ceļš uz nodevību 16.08.2021

Katrs dzīvē kaut reizi ir par kaut ko šaubījies. Ir cilvēki, kuri šaubās ļoti bieži un tāpēc nepieņem svarīgus lēmumus. Pastāv teiciens: “Labāk norīt indi, nekā sirgst ar šaubām.” Kāpēc tik skarbi vārdi? Tāpēc, ka šaubas ir kā bacilis, kas inficē visu ķermeni. Interesanti, bet Lielie Skolotāji ir brīdinājuši, ka infekciju slimību izplatības pamatā ir šaubas – jo vairāk cilvēkos būs šaubas, jo vairāk izplatīsies infekcijas slimība.

Cilvēks, kas šaubās, agrāk vai vēlāk kļūs par nodevēju.  Nodevības epidēmija ir ļoti nopietna problēma un nelaime visā pasaulē. Tā no nenozīmīga tārpa (šaubām) izveidojas visbriesmīgākā čūska (nodevība).

Vēsturē ir zināmi daudzi piemēri, cik daudz visspīdošāko darbu nobālēja pēdējā brīdī radušos šaubu dēļ. Neaizmirsīsim, ka cilvēka zemākie spēki nīst jebkuru darbību, tādēļ vēl jo vairāk laba darbība vienmēr būs zem tumsas spēku trieciena. Tumsas spēki izvēlēsies pēdējo mirkli, lai apstādinātu drosmi.

Visiem jaunu ideju īstenotājiem ir jāsastopas ar pretestību. Cilvēki, kurus māks šaubas, atradīs daudz argumentus, lai pierādītu, ka ideju nav iespējams īstenot. Cilvēki ir gatavi trūdēt, bet nav gatavi mainīties. Tā, protams, ir katra izvēle, bet drosmīgajiem jauno ideju īstenotājiem nevajag neveiksmju priekšā nokārt galvu, bet ar līdzjūtību noraudzīties uz tiem, kas nav gatavi mainīties.

Lielie Skolotāji ir gatavi dot padomu un palīdzēt katram, kas grib izdarīt kaut ko labu cilvēces labā. Tomēr cilvēce neuzticas labajiem nodomiem un tur aizdomās katru, kas vēlas īstenot labo nodomu. Bez uzticības nav arī sadarbības. Neaizmirsīsim, ka neuzticēšanās ir nepilnības pazīme. Šaubu pilns cilvēks vispirms jau neticēs savam tuvākajam. Pašlaik ļoti liela cilvēces daļa neuzticas zinātnes atklājumiem. Piemēram, ļoti liela neuzticība ir COVID-19 vakcīnai kaut arī tā iespējams ir vienīgā vakcīna, kas pandēmijas dēļ ir pārbaudīta visvairāk. Nevienai citai vakcīnai nav bijuši tik daudz respondentu kā COVID-19 vakcīnai. Vēl jo projām ir cilvēki, kas domā, ka vakcīnā ir iestrādi čipi, noliedzot zinātnieku sasniegumus.

Ir divējāda veida šaubas. Vienas, kas sataisa midzeni tumsā, nekustīgas un dzēlīgas; otras – kas vienmēr lien, slīd un lokās. Pirmās parasti pieder jaunībai, otrās – vecumam. Pamats tām ne tik daudz bailes, cik melīgā daba. Diemžēl cilvēki nezina, ka tas, ko tu piedēvē citiem, attiecas uz tevi pašu. Lai gan cilvēkam netīk sevi novērot, tomēr viņš vienmēr spriež pēc sevis. Pamēģiniet notvert šaubu sākumu.

Šaubas, tās ir parādes durvis tumšajiem. Kad šaubas sāk mosties, radošums saplok, un labās idejas tiek iznīcinātas.

Šaubas ir kvalitātes bojā eja. Šaubas ir sirds kaps. Šaubas ir nejēdzības sākums. Šaubas aprij psihisko enerģiju. Šaubas ir kā plaisa gaisa balonā. Tās ir kā cauras kabatas – dimantus tajās nesaglabāt.

Svārstīgais jeb cilvēks, kas šaubās, izšķiež ne vien savus dārgumus, bet apzog arī citus. Šausmas pārņem redzot, kā šaubas runā pretim visiem radīšanas pamatiem. Pie tam ievērojiet, ka svārstīgais nešaubās vis par sevi, bet tieši par citiem un tādējādi panāk attīstības apstāšanos.

Dzeniet prom visas šaubas, jo kur ir šaubas, tur nav iespējama apziņas augšana. Šaubīgais, neuzticīgais nevar cerēt uz Lielo Skolotāju uzticību, tātad arī garīgais attīstības augšupejas ceļš tam ir slēgts.

Šauboties mēs apstādinām savu garīgo attīstību. Tāpēc ir tik svarīgi atbrīvoties no jebkādiem ierobežojumiem, arī no personiskās pieredzes, jo tā var aizkavēt cilvēku doties uz priekšu.

Protams, pieredze ir vērtīga, ja to izmanto pareizi, t.i., lai kaut ko attīstītu nevis lai kaut ko apturētu. Tieši tāpēc Lielie Skolotāji māca mūs atbrīvoties no šaubām, uzskatot tās par tārpu, kurš vēlāk pārvēršas par žņaudzējčūsku, nožņaudzot gan šaubu mākto, gan arī tos, kuru virzienā tiek vērstas šaubas. Esiet modri un pavērojiet sevi  – vai graušanas darbu nav sācis šaubu tārps? Ja to pamanāt, tad ziniet, ka viņš jums nepalīdzēs, viņš tikai jūs apturēs no labu domu īstenošanas. Esiet drosmīgi savu labo ideju īstenošanā, nebaidieties no neveiksmēm, jo arī tās mums ir nepieciešamas, lai mēs augtu garā. Ja kaut kas neizdodas, mēģiniet citādā veidā, ja atkal neizdodas, tad mēģiniet darīt to vēl savādākā veidā. Mēģiniet tik ilgi kamēr sanāk. Neaizmirstiet, ka nepārtraukti esam Augstāko Spēku acu priekšā, kas mūs nepārtraukti (24 h dienā) vēro.

Arī tad, ja kāds jūsu paveikto iznīcina, sāciet visu no sākuma, iespējams citā veidā, bet turpiniet īstenot labos nodomus. Pateicoties citu šaubām, mēģiniet labo nodomu īstenot tā, lai to būtu grūti apšaubīt. Tas savukārt palīdzēs jums attīstīties, jo jums būs jābūt ļoti radošiem, lai izdomātu kādā veidā apturēt šaubas.

Tieši tāds uzdevums šobrīd ir pasaules valstu vadītājiem, kuriem ir jāaptur visas šaubas, kas radušās COVID-19 pandēmijas laikā. Tumsas spēki ir kārtīgi pastrādājuši, lai apšaubītu visus zinātnieku sasniegumus. Visos laikos zinātnieki vienmēr ir apšaubījuši cits cita atklājumus un tas nav nekas neparasts, tā notiek attīstība. Neparasti ir tas, ka mūsdienās visi cilvēki jūtas kā zinātnieki. To visspilgtāk raksturo notiekošais COVID-19 pandēmijas laikā. Visiem ir viedoklis un visi zina par vakcīnu tik daudz, ka var tikai pabrīnīties par šīm zināšanām, kur cilvēki tās ņēmuši?

Mēs visi būsim liecinieki sekām, kuras mūs piemeklēs jau tuvāko mēnešu laikā. Krievija ir spilgts piemērs – cilvēki sāka vakcinēties tikai tad, kad viņu ģimenes locekļus piemeklēja nelaime – smaga COVID-19 slimības gaita. Kad jaunā paaudze ieraudzīja, ka arī viņus var skart šis vīruss, radot smagas veselības problēmas, tad šaubu tārps pazuda. Gudrs ir tas, kas mācās no citu kļūdām, muļķis mācās no savējām kļūdām. Žēl tikai, ka muļķu kļūdas valstij izmaksā ļoti dārgi, bet par to jau muļķis nedomā, viņam tas nav svarīgi, jo viņš uzskata, ka viņam viss pienākas, bet ne par ko viņš nav atbildīgs. Patiesībā šie cilvēki ir valsts nodevēji. Droši vien mums visiem kopā ir jāpiedzīvo bezatbildības un sociālās atbildības trūkuma radītās sekas, lai tikumiskā audzināšana vairs nebūtu tikai ķeksītis skolotāja žurnālā, bet svarīgs darbs, ja vēlamies pastāvēt kā valsts arī tuvākajā simtgadē.

Autore: Elvita Rudzāte