Šaubu žņaudzējčūskas spēks 30.03.2016

Katrs dzīvē kaut reizi ir par kaut ko šaubījies. Ir cilvēki, kuri šaubās ļoti bieži un tāpēc nepieņem svarīgus lēmumus. Skolotājs saka: “Labāk norīt indi, nekā sirgst ar šaubām.” Tie ir skarbi vārdi, kāpēc Skolotājs pret šaubām izturas tik bargi? Tāpēc, ka Viņš tās pielīdzina bacilim, kas inficē visu ķermeni. Interesants ir fakts, ka Skolotājs ir brīdinājis, ka infekciju slimību izplatības pamatā ir šaubas – jo vairāk cilvēkos būs šaubas, jo vairāk izplatīsies infekcijas slimība.

Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts: “Šaubas būs kroplums un galu galā, tās novedīs pie nodevības. Nodevības epidēmija ir jau planētas nelaime. Tā no nenozīmīga tārpa (šaubām) izveidojas visbriesmīgākais pūķis (nodevība).

Lai cilvēki mācās no vēstures piemēriem, cik daudz visspīdošāko darbu nobālēja pēdējā brīdī radušos šaubu dēļ. Neaizmirsīsim, ka cilvēka zemākie spēki nīst jebkuru darbību, tādēļ vēl jo vairāk laba darbība vienmēr būs zem tumsas spēku trieciena. Tie izvēlēsies pēdējo mirkli, lai apstādinātu drosmi.”

Skolotāja teiktie vārdi brīdina drosmīgos jaunu ideju īstenotājus, ka viņiem būs jāsastopas ar pretestību. Cilvēki, kurus māks šaubas, atradīs daudz argumentus, lai pierādītu, ka ideju nav iespējams īstenot. Manā profesionālā darbā, kad sniedzu palīdzību kādai organizācijai, kura bija nonākusi grūtībās, piedāvājot jaunas, progresīvas un neparastas idejas kā risināt problēmu, tad arī es saskāros ar pretestību, ka manu ideju īstenošana rezultātu nedos. Interesanti, ka pretestība nāca tieši no tiem, kuriem visvairāk bija nepieciešama palīdzība. Kad es teicu, ka viņiem tāpat nav ko zaudēt, ka tā ir iespēja mēģināt glābt situāciju, tik un tā attieksme bija negatīva. Cilvēki ir gatavi trūdēt, bet nav gatavi mainīties. Tā, protams, ir katra izvēle, bet drosmīgajiem jauno ideju īstenotājiem nevajag neveiksmju priekšā nokārt galvu, bet ar līdzjūtību noraudzīties uz tiem, kas nav gatavi mainīties.

Skolotāji saka, ka viņi ir gatavi dot padomu un palīdzēt katram, kas grib izdarīt kaut ko labu cilvēces labā. Tomēr cilvēce gatava turēt aizdomās katru labo nodomu. Bez uzticības nav arī sadarbības. Neaizmirsīsim, ka neuzticēšanās ir nepilnības pazīme. Šaubu pilns cilvēks vispirms jau neticēs savam tuvākajam.

Skolotājs māca: “Ir divējāda veida šaubas. Vienas, kas sataisa midzeni tumsā, nekustīgas un dzēlīgas; otras – kas vienmēr lien, slīd un lokās. Pirmās parasti pieder jaunībai, otrās – vecumam. Pamats tām ne tik daudz bailes, cik melīgā daba. Paturēdami prātā savu bijušo melīgumu, cilvēki notiekošajam piedēvē savas īpašības. Lai gan cilvēkam netīk sevi novērot, tomēr viņš vienmēr spriež pēc sevis. Lūkojiet pamēģināt notvert šaubu galiņu. Nelaupiet sava soļa brīvību ar šiem traipainiem ceļiem. Patiesi, vieglāk nēsāt čūsku uz krūtīm, nekā apvīties ar šaubu žņaudzējčūsku.

Šaubas, tās ir parādes durvis tumšajiem. Kad šaubas sāk mosties, Uguns saplok, un parādes durvis atveras melnajiem čukstētājiem.

Šaubas ir kvalitātes bojā eja. Šaubas ir sirds kaps. Šaubas ir nejēdzības sākums. Psihisko enerģiju šaubas tieši vai aprij.

Pēc šaubām atgādināsim par pašu nodevību, jo kas gan tuvāks šaubām, kā nodevējs?

Šaubas ir kā plaisa gaisa balonā. Tās ir kā cauras kabatas – dimantus tajās nesaglabāt.

Svārstīgais izšķiež ne vien savus dārgumus, bet apzog arī citus. Šausmas pārņem redzot, kā šaubas runā pretim visiem ugunīgajiem pamatiem. Pie tam ievērojiet, ka svārstīgais nešaubās vis par sevi, bet tieši par citiem un tādējādi izraisa trūdēšanu.

Dzeniet prom visas šaubas, jo kur ir šaubas, tur nav iespējama apziņas augšana. Šaubīgais, neuzticīgais nevar cerēt uz Skolotāja uzticību, tātad arī augšupejas ceļš tam ir slēgts.”

Skolotāja vārdi mūs brīdina, ka ar šaubām mēs apstādinām savu garīgo attīstību. Es saprotu, ka ikdienā mēs maz domājam par to, cik esam vai neesam garīgi attīstījušies. Mēs vienkārši vēlamies būt laimīgi, bet vai var būt laimīgs cilvēks, kurš par tik daudz ko šaubās? Šādus cilvēkus mēdz saukt par pesimistiem. Kad es ar optimismu mēģināju šādus pesimistus pārliecināt par jauno iespēju, tad viņi sevi nosauca par reālistiem. Pesimists nejūt, ka viņš ir apstājies savā attīstībā, viņš domā, ka raugās uz dzīvi reāli, jo viņa pieredze aptur viņa virzību uz priekšu. Tāpēc ir tik svarīgi atbrīvoties no jebkādiem ierobežojumiem, arī no personiskās pieredzes, jo tā var aizkavēt cilvēku doties uz priekšu.

Protams, pieredze ir vērtīga, ja to izmanto pareizi, t.i., lai kaut ko attīstītu nevis lai kaut ko apturētu. Tieši tāpēc Skolotāji māca mūs atbrīvoties no šaubām, uzskatot tās par tārpu, kurš vēlāk pārvēršas par žņaudzējčūsku, nožņaudzot gan šaubu mākto, gan arī tos, kuru virzienā tiek vērstas šaubas. Esiet modri un pavērojiet sevi  – vai graušanas darbu nav sācis šaubu tārps? Ja to pamanāt, tad ziniet, ka viņš jums nepalīdzēs, viņš tikai jūs apturēs no labu domu īstenošanas. Esiet drosmīgi savu labo ideju īstenošanā, nebaidieties no neveiksmēm, jo arī tās mums ir nepieciešamas, lai mēs augtu garā. Ja kaut kas neizdodas, mēģiniet citādā veidā, ja atkal neizdodas, tad mēģiniet darīt to vēl savādākā veidā. Mēģiniet tik ilgi kamēr sanāk. Neaizmirstiet, ka nepārtraukti esam Augstāko spēku acu priekšā, kas mūs nepārtraukti (24 h dienā) vēro mūs. Arī tad, ja kāds jūsu paveikto iznīcina, sāciet visu no sākuma.

Autore: Elvita Rudzāte