Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

SEN ŽERMĒNS 24.09.2016

Sen Žermēns
©2012, Marius Michael-George

Sen Žermēns tagad ir Dievišķais Valdonis, Jaunā laikmeta Hierarhs.
Savā pēdējā iemiesojumā 18. gs. viņš bija grāfs Sen Žermēns un stipri ietekmēja pasaules vēstures norises.

Visnoslēpumainākais XVIII gadsimta cilvēks

Vairums Sen Žermēna biogrāfu un pētnieku ir vienisprātis, ka viņam ir vistiešākais sakars ar Transilvānijas valdnieku Rakoci dzimtu no Austroungārijas. Pēc laikabiedru aprakstiem viņš bija vidēja auguma cilvēks ar proporcionālu ķermeņa uzbūvi un pareiziem sejas vaibstiem. Viņa skatiens savaldzināja katru, kas ielūkojās viņam acīs.

Lūk, kā Sen Žermēnu un viņa parādīšanos Francijas galmā apraksta grāfiene d’ Ademāra: “Viņš parādījās … Francijas karaļa galmā ilgi pirms manis. Tas bija 1743. gadā. Runāja, ka Versaļā ieradies kāds neiedomājami bagāts svešinieks, spriežot pēc dārglietām, kas viņu rotāja. No kurienes viņš ieradies? To neviens nezināja. Savaldība, cieņa, intelekts pārsteidza no pirmā mirkļa, tiekoties ar viņu. Viņam bija elastīga un eleganta figūra, smalkas rokas, sievišķīgi mazas pēdas… Viņa smaids atsedza visbrīnišķīgākos zobus, uz zoda rotājās simpātiska bedrīte, viņa mati bija melni, acis – labsirdīgas, skatiens – vērīgs. Ak! Kas tās bija par acīm! Es nekad neesmu sastapusi neko tām līdzīgu. Pēc izskata viņam varēja dot apmēram četrdesmit piecus gadus.” (1).

Cits laikabiedrs aprakstījis Sen Žermēnu šādiem vārdiem: “Sen Žermēns ir vidēja auguma un ar izsmalcinātām manierēm. Viņa melnīgsnējās sejas vaibsti pareizi. Viņam ir melni mati un enerģiska, apgarota seja. Viņa stāja majestātiska. Grāfs ģērbjas vienkārši, bet ar gaumi. Greznība izpaužas tikai lielajā briljantu daudzumā, kas ietilpst viņa tualetē. Tie ir uz katra pirksta, rotā tabakdozi un pulksteni. Reiz viņš parādījās galmā kurpēs, kuru sprādzes bija viscaur klātas ar dimantiem…” (1).

Grāfs Sen Žermēns tika uzskatīts par visnoslēpumaināko XVIII gadsimta cilvēku. Šī noslēpumainība parādījās itin visā. Viņa dzīve, kas pilna noslēpumiem, nenosakāmais vecums, kas izraisīja daudzas baumas, tiešā pazīšanās un sakaru uzturēšana ar gandrīz visiem Eiropas un Āzijas monarhiem un daudziem politiskajiem darbiniekiem, dalība virknē tā laika lielo politisko notikumu, diplomātiskā darbība, daudzie talanti un spējas, zinātniskie pētījumi un tehniskie izgudrojumi, alķīmiskie eksperimenti, dziedniecība, gaišredzība, pareģošanas spējas…

Viņa dzimšanas un nāves dati ir noslēpumā tīti. Šķita, ka grāfs nenoveco.
Izabellas Kuperes-Ouklejas grāmatā “Grāfs Sen Žermēns. Karaļu noslēpumi”, kas uzrakstīta 1911. gadā, tiek minētas cilvēku liecības, kas redzējuši grāfu. Tās aptver laiku no 1710. līdz 1822. gadam (ievērosim, ka 1710. gadā šis noslēpumainais cilvēks izskatījās 45 gadus vecs). Lūk, visagrākās atmiņas:

“Pavecā grāfiene fon Žeržī, kas pirms piecdesmit gadiem kopā ar savu vīru bija Venēcijā…, tuvojās grāfam: – Vai Jūs nebūtu tik laipns, – jautāja grāfiene, – un neatbildētu man uz vienu jautājumu? Man gribētos zināt, vai Jūsu tēvs nebija Venēcijā 1710. gadā?

– Nē, madam, – nesatricināmā mierā atbildēja grāfs, – mans tēvs nomira ilgi pirms tam. Taču es pats dzīvoju Venēcijā pagājušā gadsimta beigās un šī gadsimta sākumā, un man bija tas gods aplidot Jūs, bet Jūs bijāt tik laipna, uzslavēdama manis sacerētās barkarolas, kuras mēs dziedājām kopā ar Jums.

– Piedodiet, bet tas nav iespējams. Grāfs Sen Žermēns, cik man zināms, tajā laikā bija vismaz četrdesmit piecus gadus vecs, bet Jūs apmēram tajā pašā vecumā tagad.

– Madam, – ar smaidu atbildēja grāfs, – es esmu ļoti vecs.

– Tādā gadījumā Jums, kā redzams, tagad ir vairāk nekā simt gadu.

– Pilnīgi iespējams.” (1).

Iepriekš minētā grāfiene d’ Ademāra savā dienasgrāmatā nosauc pēdējās tikšanās datumu ar Sen Žermēnu – “Berijas hercoga nogalināšanas priekšvakarā (1820. gadā).” Viņš izskatījās tāpat kā viņu pirmajā tikšanās reizē.

Grāfam bija zināšanas par visu uz pasaules

Sen Žermēns runāja daudzās valodās, turklāt tik brīvi, ka viņu uzskatīja par tajā zemē dzimušu, kuras valodā viņš runāja. Šīs valodas bija: franču, angļu, vācu, itāļu, spāņu, portugāļu, krievu, sanskrits, grieķu, ķīniešu, arābu un citas.

Vēsturi viņš pārzināja tik labi, ka šķita: viņš ir bijis to notikumu dalībnieks, par kuriem stāstīja.

Ar meistara virtuozitāti grāfs spēlēja vijoli un klavieres bez notīm, turklāt ne tikai romances, bet arī vissarežģītākos koncertus.

Grāfs brīnišķīgi gleznoja ar eļļas krāsām. Viņa paša izstrādātās krāsas viņa audeklos izstaroja sevišķu spīdumu. Šķita, ka viņa attēloto cilvēku tērpi zaigo kā dārgakmeņi.

Sen Žermēns bija ļoti pieredzējis dziedniecībā un ārstniecības augu lietošanā. Kāds no viņa laikabiedriem uzskatīja, ka viņa izgudrotās zāles kopā ar ieradumu lietot vienkāršu pārtiku nostiprināja grāfa veselību un pagarināja viņa mūžu.

Persijas šaha galmā, kur Sen Žermēns bija no 1737. līdz 1742. gadam, viņš nodarbojās ar zinātniskiem pētījumiem, arī “parādīja savu prasmi dārgakmeņu, īpaši dimanta, nogulsnēšanā un uzlabošanā.” (2).

Grāfs izdarīja daudz atklājumu visdažādākajās zinātnes un tehnikas nozarēs. [1]

Pēc Koblencas grāfa Kārļa liecības Sen Žermēns attīstīja masveida ražošanas tehnoloģijas. Piemēram, viņa linu balināšanas tehnoloģija padarīja audumu līdzīgu itāļu zīdam, bet apstrādātās ādas atgādināja labāko safjānu. Sen Žermēns izgudroja zīda un vilnas audumu krāsošanu agrāk neredzētā kvalitātē, koksnes nokrāsošanu visneparastākajās krāsās ar dziļas piesūcināšanas metodi, turklāt ar visparastākajiem sastāviem, tātad par visai mērenām cenām. Daudzi no viņa ieteiktajiem izgudrojumiem jau sen ir kļuvuši par cilvēku civilizācijas mantojumu. Tomēr daži no tiem joprojām ir ārpus mūsu iztēles iespējām. Piemēram, grāfs Makss fon Lambergs 1775. gadā rakstīja, ka viņš ir redzējis Sen Žermēna izstrādāto vērpjamo ratiņu, uz kura vienlaikus veidojas divi pavedieni, bet šis mehānisms prasa darbinieka uzmanības sadalīšanu un tai pašā laikā abu procesu uzraudzīšanu. Grāfs Lambergs ar nožēlu konstatēja, ka cilvēki ar savu tagadējo apziņu un spējām pagaidām nevar strādāt pie šādas iekārtas. Šis piemērs daiļrunīgi liecina, ka toreiz, tehniskās revolūcijas rītausmā Sen Žermēns mēģināja virzīt progresu pa paša cilvēka iekšējo spēju attīstīšanas ceļu.

Ludviks XV tik augstu vērtēja Sen Žermēna mākslu alķīmijas jomā, ka piešķīra grāfam laboratoriju un rezidenci karaļa Šamboras pilī. Pēc laikabiedru liecībām grāfa alķīmijas seansi nebija nekas cits kā brīnumi.

Sen Žermēna ceļojumu ģeogrāfija aptver Eiropu, Āziju, Āfriku, turklāt viņš arī dzīvi interesējās par Ameriku. “Viņš apbraukāja visu pasauli, – rakstīja madāma de Pompadūra, – un karalis vēlīgi klausījās stāstus par viņa ceļojumiem Āzijā un Āfrikā, vēstis par Krievijas, Turcijas, Austrijas galmiem.” (1).

Politiskā darbība

Sen Žermēna biogrāfijas sarežģītākā puse saistīta ar politiku. Te viņš atrodas Persijas Nadir Šaha galmā, labvēlīgi ietekmēdams sīkumaino un aizdomīgo valdnieku, te kalpo Francijai, te palīdz Anglijai, te iesaistās sadarbībā ar Prūsiju, te ir ciešos kontaktos ar Austrijas galma pārstāvjiem, te palīdz organizēt apvērsumu Krievijā u. tml. Viņa rīcībai pamatā ir skaidra vēsturisko procesu izpratne un smalks politiskais skatījums un paredzēšana. Viņš vienmēr ir notikumu virpulī, pasaules vēstures centrā un vienmēr ir aizņemts ar zaudētā līdzsvara izlīdzināšanu.

Karalis Ludviks XV uzdeva Sen Žermēnam kā misiju panākt miera nodibināšanu starp Franciju un Angliju, lai glābtu pirmo no katastrofas.

Sen Žermēns piedalās arī Krievijas apvērsumā 1762. gadā, kaut arī eksistē tikai netieši pierādījumi viņa līdzdalībai šajos notikumos. Tomēr apvērsuma raksturs runā pats par sevi. A. Barsukovs darbā “Stāsti par XVIII gadsimta Krievijas vēsturi” vēsta, ka “kardināls valsts apvērsums tika paveikts bez iekšējiem nemieriem un asinsizliešanas.” (1). Visi tās dienas un nakts (1762. gada 28. jūnijs) notikumi no malas izskatās kā prasmīga ķirurga darbība, kas strādā ātri un precīzi. Apvērsuma dalībnieku un organizatoru vidū izceļas brāļi Grigorijs un Aleksejs Orlovi, kas kontaktēja ar Sen Žermēnu un iecēla Krievijas tronī Katrīnu II.

No grāfienes d’ Ademāras atmiņām mēs uzzinām, ka Sen Žermēns mēģināja glābt Franciju no draudošās katastrofas un karaļa ģimeni no bojā ejas. Sen Žermēns brīdināja Ludviku XVI un Mariju Antuaneti par briestošo revolūciju, taču diemžēl visi šie mēģinājumi bija velti.

“Pamācoša un sāpīga mācību stunda, – raksta Elizabete Klēra Profeta, – pat cilvēks, kam piemita visaugstākā gudrība, kam bija vislabākie nodomi un kas zināja, kā atrisināt pasaules problēmas, kuras būtiski ietekmē nāciju augšupeju un pagrimumu, pat viņš bija spiests pakļauties mirstīgo brīvajai gribai. Viņš varēja dot padomus, bet ne pavēlēt, un, ja viņa padomus ignorēja, viņam atlika tikai aiziet projām.” (2).

Lielais Iesvētītais

Sen Žermēns bija Lielais Iesvētītais, un tāpēc viņa dzīves filozofiski mistiskā puse ir jo vairāk noslēpumaina, to pētīt un izprast ir sarežģīti.

Viņš uzrakstīja klasisku okultu darbu “Vissvētākā Trinozofija”, izmantojot moderno valodu sajaukumu ar senatnes hieroglifiku, kā arī virkni dzejoļu ar dziļu filozofisku saturu.

Sen Žermēns bija slepeno biedrību radītājs, tā laika rozenkreiceru, franču masonu un templiešu bruņinieku vadošā figūra. Kā vēsta I. Kupere Oukleja, rūpīgi masonu arhīvu pētījumi rāda, ka “Sen Žermēns bija viens no franču masonu izredzētajiem, kas bija klāt Lielajā Kongresā Parīzē 1785. gadā.” (1). Viņa neredzamā ietekme ir jūtama daudzās garīgās biedrībās, kas radās visās malās, viņš pielika pūles, lai apvienotu šīs neatkarīgās biedrības vienotā kopumā. Jāpiezīmē, ka šo garīgo biedrību pamatos slēpti vai atklāti ir redzami vieni un tie paši fundamentālie principi, kurus dzīvē ienes īstie Lielās Baltās Brālības sūtņi, piemēram: cilvēka garīgās dabas evolūcija, reinkarnācija, cēloņu un seku sakarība, dzīves tīrība, Dievišķais visuresošais spēks.

Savās vēstulēs J. Rēriha dēvē grāfu Sen Žermēnu par Himalaju Brālības – Zināšanu un Gaismas Citadeles locekli. Bet
J. Blavatska Teozofijas vārdnīcā raksta, ka “grāfs Sen Žermēns neapšaubāmi bija lielākais austrumu Adepts, kāds jebkad parādījies Eiropā.”

XVIII gadsimta beigās grāfs apsolīja grāfienei d’ Ademārai, ka atgriezīsies atkal pēc 100 gadiem. Lūk, XIX gadsimta beigās Sen Žermēns parādījās atkal, lai atbalstītu Valdoņus M. (El Morija) un K. H. (Kut Humi), un J. Blavatsku Teozofijas biedrības dibināšanā.

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, jau būdams savienojies ar Mūžīgo Gaismu, Sen Žermēns īstenoja kontaktus ar Ednu un Gaju Ballardiem. 1958. gadā viņš sāka sadarbību ar Marku Profetu caur organizāciju “Summit Lighthouse” ar mērķi publicēt Gudrības Valdoņu mācību praktiskā garīguma jautājumos. Ar Elizabetes Klēras Profetas un Marka Profeta starpniecību Sen Žermēns deva daudz lūgsnu un meditāciju kā palīdzību mūsu laika problēmu risināšanā, no kurām plaši pazīstamas ir Violetās liesmas pavēles.

Tagadējā laikā viņš kopā ar citiem Valdoņiem atkal dod vēstījumus ar Lielās Baltās Brālības sūtnes T. Mikušinas starpniecību.

Pašlaik Valdonis Sen Žermēns izvirzās priekšplānā kā Ūdensvīra laikmeta patrons.

Savu iepriekšējo dzīvju gaitā viņam bija jānospēlē daudz lomu. Minēsim dažus no Sen Žermēna iemiesojumiem.[2]

Jāzeps, Jēzus mātes Marijas vīrs.

Saskaņā ar evaņģēlija stāstu Jāzeps tiešā līnijā bija cēlies no ķēniņa Dāvida cilts, bet dzīvoja trūkumā nomaļā pilsētā Nācaretē un strādāja par galdnieku. Par viņa dzīvi ir maz zināms, izņemot Jēzus dzimšanas apstākļus.

Jāzeps bija saderināts ar Jaunavu Mariju. Pēc Mateja evaņģēlija (Mateja ev. 1:19 – 24) Erceņģelis Gabriēls parādījās sapnī Jāzepam, Jaunavas Marijas saderinātajam, kas bija uzzinājis, ka viņa kļuvusi grūta pirms viņu saderināšanās, un vēlējas viņu “slepeni atstāt”. Gabriēls nomierināja Jāzepu, teikdams: ” nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu tev būs saukt Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no tās grēkiem.” Kā vēsta evaņģēlists, pēc tam “Jāzeps ņēma savu sievu pie sevis, un viņu neatzina.”

Svētajos rakstos ir sīki izstāstīts, ka tad, kad tā Kunga eņģelis sapnī brīdināja Jāzepu par Hēroda nodomu nogalināt Jēzu, Jāzeps ņēma vērā brīdinājumu un kopā ar ģimeni bēga uz Ēģipti, no kurienes atgriezās pēc Hēroda nāves.

Pēc dzīves apraksta Jāzeps nomira apmēram simt gadu vecumā, droši vien drīz pēc Jeruzalemes apmeklējuma kopā ar divpadsmitgadīgo Jēzu Kristu, jo pēc šī notikuma viņš vairs netiek pieminēts. Ar viņa vārdu ir zināms apokrifa evaņģēlijs: “Galdnieka Jāzepa stāsts”.

Katoļu tradīcijā Svēto Jāzepu godā kā vispasaules baznīcas patronu.

Kristofors Kolumbs (1451. – 1506.) – jūrasbraucējs, Amerikas pirmatklājējs. Pēc izcelsmes dženovietis (Itālija). Trīs ceturtdaļas mūža pavadījis kuģojot.

Pēc laikabiedru aprakstiem Kolumbs bija garāka auguma par vidējo, labi noaudzis, spēcīgas miesasbūves cilvēks. Viņa jaunībā mazliet rudie mati agri nosirmoja, un tāpēc viņš izskatījās vecāks par saviem gadiem. Iegarenajā, vēja appūstajā sejā izcēlās dzīvas acis un ērgļa deguns. Viņš atšķīrās ar ticību dievišķai providencei un vēstošām zīmēm un vienlaikus ar retu praktiskumu. Viņam piemita ass prāts, pārliecināšanas spējas un vispusīgas zināšanas. Kolumbs bija divas reizes precējies, un viņam bija divi dēli.

Kolumbs uzskatīja, ka tieši viņam Dievs ir paredzējis kļūt par “jaunu debesu un jaunas zemes sūtni”, par ko ir vēstīts svētā Jāņa Apokalipsē un ko vēl agrāk pareģoja Jesaja. Pētīdams Bībeles pravietojumus, viņš izrakstīja visu, kas attiecās uz viņa misiju. Rezultātā radās atsevišķa grāmata, ko viņš nosauca “Las Proficias” (“Pravietojumi”). Pat “Britu enciklopēdija” apliecina, ka “Kolumbs atklāja Ameriku drīzāk ar pravietojumu palīdzību nekā ar astronomiju”.

Savā mūžā Kolumbs īstenoja četras jūras ekspedīcijas. Pirmā ekspedīcija (1492. – 1493. g.) 90 cilvēku sastāvā ar trim kuģiem “Santa Maria”, “Pinta” un “Ninja” izbrauca no Spānijas pilsētas Palosas ostas 1492. gada 3. augustā, šķērsoja Atlantijas okeānu, atklāja Sargasu jūru un sasniedza salu Bahamu arhipelāgā, ko ceļotājs nosauca par San Salvadoru, kur Kolumbs izkāpa krastā 1492. gada 12. oktobrī (oficiālais Amerikas atklāšanas datums).

Nākamajās ekspedīcijās Kolumbs atklāja daudzas salas Karību jūras rajonā, pētīja Centrālamerikas piekrasti. Viņa atklājumus pavadīja zemju kolonizācija, spāņu apmetņu dibināšana, kā arī cietsirdīga pamatiedzīvotāju, kurus dēvēja par “indiāņiem”, paverdzināšana un masveida iznīcināšana, ko paveica konkistadoru vienības.

Kolumbs nebija Amerikas pirmatklājējs: normaņi apmeklēja Ziemeļamerikas salas un piekrasti simtiem gadu pirms viņa. Tomēr tikai Kolumba atklājumiem bija vispasaules vēsturiska nozīme. To, ka viņš ir atradis jaunu pasaules daļu, galīgi pierādīja Magelāns.

Frensiss Bēkons (1561. – 1626.) – angļu filozofs, valsts darbinieks, esejists, izcils renesanses laikmeta literāts. Bēkons, kuru dēvē par dižāko rietumu civilizācijas prātu, ir pazīstams kā induktīvās un zinātniskās izzināšanas metodes pamatlicējs, kas devušas izšķirošu ieguldījumu zinātniskajā pasaules izzināšanas procesā.

Kopumā ņemot, Bēkons uzskatīja, ka zinātnes lielā vērtība ir gandrīz acīmredzama, un izteica to savā slavenajā aforismā “Zināšanas ir spēks” (lat. Scientia potentia est).

Tomēr tai laikā zinātne cieta no daudziem uzbrukumiem. Izanalizējis tos, Bēkons secināja, ka Dievs nav aizliedzis dabas izzināšanu. Tieši otrādi, Viņš devis cilvēkam prātu, kas alkst izzināt Visumu. Cilvēkiem tikai ir jāsaprot , ka pastāv divi izzināšanas veidi: 1) labā un ļaunā izzināšana, 2) Dieva radīto lietu izzināšana.

Bēkons uzskatīja, ka labā un ļaunā izzināšana cilvēkiem ir aizliegta. Dievs viņiem to dod caur Bībeli. Bet radītās lietas tieši otrādi – cilvēkam ir jāizzina ar sava prāta palīdzību. Tātad zinātnei ir jāieņem cienīga vieta “cilvēka valstībā”. Zinātnes misija ir palielināt ļaužu spēku un varenību, nodrošināt viņiem bagātu un cienījamu dzīvi.

Bēkona skatījumā izglītības mērķis ir iemācīt lietot pareizas metodes zināšanu ieguvē un pareizi orientēties apkārtējā pasaulē. Par pareizu mācību metodi viņš sauca novērošanu, pētīšanu, eksperimentu; attīstīt spējas no vispārīgām tēzēm izdarīt atsevišķus secinājumus (dedukcijas metode) un no atsevišķiem faktiem nonākt pie plašiem vispārinājumiem (indukcijas metode). Viņš bija pārliecināts: tas, kas ir skaidri saprasts un eksperimentāli pārbaudīts, tiek labāk apgūts.

Gadu gaitā ap viņu saliedējās intelektuāļu grupa, kurā bija viss Elizabetes laikmeta literātu zieds. Daži no viņiem bija slepenas biedrības biedri, kas sevi dēvēja par “Bruņucepures bruņiniekiem”. “Bruņinieki” izvirzīja sev mērķi pilnveidot izglītību, paplašinot angļu valodas izplatību un radot jaunu literatūru, kas rakstīta nevis latīniski, bet valodā, kas saprotama katram anglim. Bēkons bija arī Bībeles tulkošanas iniciators angļu valodā (karaļa Jēkaba Bībele), jo bija pārliecināts, ka patstāvīgai Dieva Vārda lasīšanai ir jābūt pieejamai arī vienkāršam cilvēkam.

Ap 1890. gadu Šekspīra lugu, Bēkona un citu karalienes Elizabetes laika autoru darbu oriģinālajos izdevumos tika atrastas īpašas šifrogrammas. Tajās atklājās, ka Šekspīra lugas ir rakstījis Bēkons un ka viņš bija karalienes Elizabetes un Leičesteras grāfa dēls.

Bēkons nomira, saaukstējies kāda fizikālā eksperimenta laikā. Jau būdams smagi slims, pēdējā vēstulē vienam no saviem draugiem, Erendelas grāfam viņš svinīgi paziņoja, ka eksperiments ir izdevies. Zinātnieks bija pārliecināts, ka zinātnei ir jādod cilvēkam iespēja valdīt pār dabu un ar to uzlabot savu dzīvi.

* * * 

J. Blavatska darbā “Slepenā Doktrīna” raksta: “Katra gadsimta pēdējā ceturtdaļā… Skolotāji mēģina palīdzēt cilvēcei garīgajā progresā. Katra gadsimta nobeigumā jūs neizbēgami konstatēsiet varena pieaugoša garīguma viļņa klātbūtni… Viens vai vairāki no šiem Skolotājiem parādās pasaulē kā šī garīguma novadītāji, atstādami cilvēcei kā novēlējumu noteikta apjoma okultās zināšanas vai mācību.” Šie vārdi pilnā mērā attiecas uz diženāko cilvēku un Skolotāju – Sen Žermēnu.

Galvenie literārie avoti:

1. Изабель Купер-Оукли. Граф Сен-Жермен. Тайны королей. – М.: Беловодье, 1995. – 224 с.

2. Элизабет Клэр Профет с Патришией Р. Спадаро и Муреем Л. Стейнменом. Пророчества Сен-Жермена для нового тысячелетия. – М.: Лонгфелло, 2002.

Rakstot tika izmantoti arī šie avoti:

interneta enciklopēdija Wikipedia,
Большая Советская энциклопедия (Lielā Padomju enciklopēdija),
Словарь Брокгауза и Эфрона (Brokhausa un Efrona vārdnīca), kā arī citu autoru darbi.


[1]  1999. gadā Elizabete Klēra Profeta savā grāmatā “Sen Žermēna pareģojumi jaunajai tūkstošgadei” raksta, ka viens no Sen Žermēna uzdevumiem bija “zinātnes un tehnikas attīstīšana ar mērķi, lai cilvēkiem būtu vairāk laika sevis garīgai pilnveidošanai.” Autore dēvē
Sen Žermēnu par “tehniskās revolūcijas svēto patronu”.

[2]  Par citiem Sen Žermēna iemiesojumiem krievu valodā var izlasīt interneta vietnē:

http://teachings-masters.narod.ru/MASTERS/SaintGermain.html

http://sirius-riga.lv