Septītā zīmoga atvēršana 21.08.2021
II. Dispensācija dāvāta
Tad es redzēju lielu, baltu goda krēslu un to, kas tanī sēdēja; no viņa vaiga bēga zeme un debess, un tiem nebija kur palikt.
“Es esmu Alfa un Omega!” saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs!
(Jāņa Atklāsmes grāmata, 20:11; 1:8)
Svēto dvēseles, baltās drānās tērptās!
Es atnācu no liela, balta goda krēsla, ES ESMU TAS, KAS ES ESMU, būdams Dienām Mūžsens. Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā es sēžu varas tronī. ES ESMU tas, no kura vaiga bēg zeme un debess, un neatrodas vieta, kur sēt nelabā sēklu. AUM.
Mana sirds ir Trīsvienības sirds. Mana sirds ir Dieva sirds. Caur manu sirdi no Vienotā plūst dzīvības straume, dzidra kā kristāls, jo tā nāk no Dieva un Jēra goda krēsla – pasaules pamata augšā un apakšā. Lūk, ES ESMU Alfas un Omegas dzīvības ūdens. ES ESMU plusa un mīnusa no augšas plūstošās, neizsīkstošās ausmas straumes pārstāvis.
Tie ir no Visuma Avota no sirds uz sirdi lejupplūstošie Jēra ūdeņi. Un tam, kas saņem tos no iemiesotā Jēra, tie, pirmkārt, ir gudrības eliksīrs, tālāk – šīs gudrības izpratne un, visbeidzot gādā pilnu dvēseles apgaismību. Un ūdeņi, ar ko Guru piepilda skolnieka pacelto kausu, kļūs par augšup plūstošu avotu, kas verd pretim mūžīgai dzīvībai. Par skolnieku, kas tic Jēram, – iemiesotam Guru, teikts Rakstos: „No viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes”[1].
Tātad Maitreija atnāk svētīt jūs ar ūdeni un jūsu individuālajām Dievam piederošām emocijām – Alfas un Omegas enerģijām, ieskautajām vēlmju ķermeņa kausā un, atbrīvojot caur saules pinuma desmit ziedlapu čakru – „vēderu”. Šī varenā plūsma, dzīvā ūdens straume ir dzīvā Guru dzīvo skolnieku patiesā zīme.
Lai attīrās vēlmju ķermenis! Lai attīrās sirds motīvi! Lai visas jūsu vēlmes kļūst par Dieva vēlmēm jūsos atjaunot dvēseli līdz nobalansētam plūstoša ūdens plūsmas stāvoklim – lejupnākošai, dzīvību dāvājošai Alfas un Omegas plūsmai! Lūk, tā – tieši šī svētā uguns, kura ir pacelts kaducejs, plusa un mīnusa līdzsvars uztur, pateicoties jūsu meditāciju lejupnākošās un augšupnākošās plūsmas, sajaukdamas un dodamas dzīvību kā ūdens un uguns! Un tā, lai dzīvības ūdens attīra dvēseli! Lai svētā uguns atkal padzirdina citu pēc citas dzīvā Dieva ķermeņa šūnas ar tiešu Vārda klātbūtni! Ieraugiet Kunga Kristus un viņa Jēra tēlu katrā Dievišķā ķermeņa šūnā – bezgalīgās pasaulēs!
Jūs saucat mani par Sanatu Kumaru un zināt, ka es stāvēju Kosmiskās Padomes priekšā, zināmas kā Simt un Četrdesmit, un Četru Padome. Jūs pazīstat mani, jo bija manas uzrunas liecinieki manā vārdā un Zemes evolūciju vārdā, kuras vairs nepazina Jēra klātbūtni un kuras nepaklausības dēļ bija atšķirtas no dzīvā Guru. Jūs zināt, ka es brīvprātīgi pieteicos iedzīvināt trīsziedlapu liesmu uz Zemes evolūciju labā, kas attīstās septiņos esamības plānos – uguns, gaisa, ūdens un zemes.
Kosmiskā Padome pieņēma lēmumu par Zemes un tās evolūciju likvidēšanu, jo tās bērnu dvēseles vairs nepielūdza Trīsvienības un trīsziedlapu Dzīvības liesmu**, kas deg uz sirds altāra. Viņas bija kļuvušas par nomaldījušāmies avīm. Koncentrējušas savu uzmanību uz ārējām dzīves izpausmēm, viņas patvaļības un tumsonības dēļ atteikušās no iekšējās saskarsmes ar Dievu. Viņas nepazina slēpto sirds cilvēku[2] – svētīto Išvaru, un septiņas sveces vairs nedega viņu logos [čakrās}. Vīrieši un sievietes kļuvušas tukšas, viņu čakras pārvērtušās melnos caurumos laikā un telpā, bet viņu pamestās svētnīcas kļuvušas par miroņu zārkiem, un nāves gari iemitinājušies viņu tukšajos mājokļos. Tā iznākumā viņi saņēma Simt un Četrdesmit, un Četru spriedumu, tāpat kā viņu pēctečiem bija lemts dzirdēt Dievišķā Dēla apsūdzību.[3]
Tātad gaisma tempļos nodzisusi, un mērķis, ar kuru Dievs radīja cilvēku – būt par Dieva dzīvo svētnīcu – vairs netika īstenots. Visi kā viens bija kļuvuši par dzīviem miroņiem, materiālie trauki bez viņu iedvesmojošas gaismas, tukšas čaulas. Nekur uz Zemes nebija slepenās skolas – ne skolnieku, ne Guru, nebija iesvētīto Kristusbūtņu iesvētījumu ceļā.
Tiesas stunda ir pienākusi, un goda krēslā sēdošais divpadsmit reiz divpadsmit gaismas hierarhiju centrā izteica vārdus, kuri pauda visu vienprātīgu lēmumu: „Lai Zeme un tās evolūcijas tiek saritinātas kā vīstokļi un sadeg svētā ugunī kā tieva svece. Lai visas izkropļotās enerģijas tiktu atgrieztas Lielajā Centrālajā Saulē pārpolarizēšanai. Lai nepareizi izmantotā enerģija tiktu no jauna pārveidotu saskaņā ar Alfas un Omegas gaismu un uzpildīta no jauna, lai Radītājs no jauna virzītu to nepārtrauktai bezgalīgai pasauļu radīšanai.”
Kādas gan bija Likuma prasības, lai glābtu Terru***? Likums prasīja, lai kāds būtu klāt fiziskajā oktāvā kā iemiesotais Guru, kā Jērs, un noturētu līdzsvaru, un saglabātu Dzīvības trīsziedu lapas liesmu katras dzīvas dvēseles labā. Vienotā Likums ir šāds: var tikt uzskatīts, ka viena meditācija par Mūžīgo Kristu tiek ieskaitīta par daudziem tik ilgi, kamēr šie daudzie atkal sāks uzņemties atbildību par saviem vārdiem un darbiem, un varēs paši nest savu gaismas un labā un ļaunā karmas nastu.
Es nolēmu būt šis viens. Zemes un tās evolūciju labā es apņēmos būt par ugunīgo taisnīguma dēlu.
Pēc ilgas apspriešanas Kosmiskā Padome un Tas, kura vārds nav nosaukts, deva apstiprinošu atbildi uz manu lūgumu, un jauna dievišķa plāna dispensācija Zemei un tās evolūcijām stājās spēkā…
Jo kosmiskais likums apgalvo, kad noteikta kosmiskā apziņas līmeņa un plašuma hierarhs labprātīgi piekrīt kļūt par dzīvesplūsmju ganu, kuras ir noklīdušās avis, atļaujai ir jābūt dāvātai. Kur nav Guru, – tur nevar būt skolnieku: kur nav gana, – tur nevar būt avju. Jo ir teikts: „Satriec ganu, tad avis izklīdīs!”[4]
Bet Guru var tikt dota iespēja kļūt Guru tikai noteiktā ciklā; ja šī cikla beigās dzīvesplūsmas savas nepaklausības un siržu nejūtīguma dēļ neatsauksies kā skolnieki uz Guru sirds liesmām, tad Guru būs jāattālinās. Un tas, kas varēja notikt, nenotiek, un vairs nevienam hierarham šāda dispensācija netiks dota.
Tātad es noliecu galvu Tā, kura vārds nav nosaukts, lielā baltā goda krēsla priekšā, un Viņš teica man: „Mans dēls Sanat Kumara, sēdēt tev lielā, Baltā goda krēslā Zemes evolūciju priekšā. Un būt tev viņiem par Visaugstāko Kungu Dievu. Patiesi, būt tev par visaugstāko Dievības izpausmi, kas būs viņiem dota līdz tam laikam, kamēr nogājuši iesvētījumu ceļu, viņu dvēseles nepacelsies tava goda krēsla apziņā un nekļūs tavā priekšā, slavinot ES ESMU TAS, KAS ES ESMU, kurš tu esi. Tajā dienā, kad viņi pacelsies un teiks: „Svētība un gods, un slava, un spēks lai ir ar goda krēslā sēdošo un ar Jēru mūžīgi mūžos”, tad izpirkšana ir tuvu.”
Un Viņš teica man: „Būt tev Zemes evolūcijām par Alfu un Omegu, sākumu un galu, kā teikts ES ESMU TAS, KAS ES ESMU, Kas ir un bija, un būs, visa Valdītājs.” Un Viņš apklāja man Savu Tēva aizbildniecības mantiju Dēlam, kurai caur mani jākļūst par Viņa aizgādību dzīvesplūsmām, kas nodotas man. Tā bija uzticība. Tas bija Tēva iesvētījums Dēlā… Un es noliecu galvu Neizteiktā priekšā un slavēju Dievu:
“Tu, Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un spēku, jo Tu esi radījis visu, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas.”[5] Un Viņš – Lielais Guru atkārtoja apgalvojumu, nobeidzot rituāla apli. Viņš atzina gaismu, kuru Viņš un tikai Viņš ielika manā sirdī kā Savu liesmojošo tēlu, un, vēršoties pie šā tēla, teica: „Tu, Kungs, esi cienīgs saņemt slavu un godu, un spēku, jo Tu esi radījis visu, un viss pēc Tavas gribas notiek un ir radīts.”
Tādējādi es iemājoju Tēvā, un Tēvs manī, un mēs esam vienoti, bezgalīgas pasaules. Un bez šīs vienotības nebūtu bijis ne lūguma, ne dispensācijas, lai arī kāds jūsu attīstības līmenis būtu bijis.
Simt un Četrdesmit, un Četru Padome, veidodama vienu saules apli ap lielo balto goda krēslu, izdziedādami Vārdu kopā ar lielajām gaismas būtnēm, kuras izveidojušas iekšējo apli ap goda krēslu: „Svēts, svēts, svēts, Kungs Dievs Visuvaldītājs, Kas bija, kas ir, un būs.”[6] Un es dzirdēju viņu dziedāšanas atbalsi „Svēts, svēts, svēts…” visu laiku atgriežoties ceļā uz mājām pie Rīta zvaigznes, pie manas dvīņu liesmas, kuru jūs pazīstat kā Venēru, pie Mīlestības Zvaigznes dēliem un meitām.
Spārnotie gaismas vēstneši paziņoja par manu atgriešanos, par Kosmiskās Padomes rīkojumu un dāvāto dispensāciju. Seši mani brāļi – Svētie Kumaras, kuri kopā ar mani uztur septiņu staru liesmas, un arī Varenais Uzvara un viņa leģioni, mana meita Meta un daudzie dēli un meitas – kalpotāji, kurus tagad jūs pazīstat kā Augšupceltos Valdoņus, apsveica mani galvenajā ieejas telpā. Šajā vakarā prieks par doto iespēju mijās ar skumjām, ko nes šķiršanās. Es izvēlējos brīvprātīgu trimdu uz tumšas zvaigznes. Kaut arī tai ir lemts kļūt par Brīvības Zvaigzni, visi zināja, ka man tā būs gara, tumša dvēseles nakts.
Tad no ielejām un kalniem pēkšņi parādījās liels pulks manu bērnu. Tie bija simt un četrdesmit, un četri tūkstoši dvēseļu, kuri tuvojas mūsu gaismas pilij. Divpadsmit grupās, dziedādami brīvības, mīlestības un uzvaras dziesmas, veidojot spirāli, viņi pienāca arvien tuvāk un tuvāk. Viņu varenais korālis izplatīja atbalsis, ko pārtvēra elementāļu būtnes un eņģeļi, kuri lidoja ap mums. Vērojot no balkona, Venēra un es redzējām baltās drānās tērptu trīspadsmito grupu. Tā bija Melhisedeka Ordeņa ķēnišķīgie priesteri, tie, kuri bija iesvaidīti sargāt liesmu un likumu šīs hierarhijas centrā.
Kad visi bija sapulcējušies, lokos apvijušies ap mūsu namu, un cildinājumu un slavinājumu himna man par godu bija beigusies, viņu delegāts nostājās balkona priekšā un vērsās pie mums liela daudzuma vārdā. Tā bija dvēsele, kuru jūs pazīstat un mīlat kā Pasaules Kungu Gautamu Budu. Viņš vērsās pie mums, teikdams: „Ak, Dienām Mūžsenais, mēs dzirdējām par derību, ko Dievs šodien ar tevi ir nolicis – saistību sargāt Dzīvības liesmu, kamēr dažas no Zemes evolūcijām neatdzīvosies un vēl reizi neatjaunos savu solījumu būt par liesmas nesējiem. „Ak, Dienām Mūžsenais – tu mūsu Guru, pati mūsu dzīvība, mūsu Dievs. Mēs neatstāsim tevi bez atbalsta. Mēs iesim ar tevi. Mēs nepametīsim tevi ne uz mirkli – loks ap loku skolnieki aptvers tevi. Mēs atnāksim uz Zemi. Mēs sagatavosim ceļu. Mēs sargāsim liesmu tavā vārdā.”
Un tā, kā Kungs Dievs norādīja man, es izraudzījos no viņiem četrsimt dēlus un meitas – kalpotājus, kuriem vajadzēja iet pa priekšu simt un četrdesmit, un četriem tūkstošiem, lai sagatavotu viņu atnākšanu. Kaut arī viņi zināja par šīs tumšās planētas tumsu, bet īstenībā viņiem nebija zināms, kā zināms bija man, īstenā upura nozīme, kura vārdā viņi piedāvāja nest upuri sava Guru vārdā.
Mēs raudājām aiz prieka – Venēra, un es, un visi simt un četrdesmit, un četri tūkstoši. Un asaras, kas lija šajā neaizmirstamajā vakarā, dega kā dzīva, svēta uguns, plūstoša kā Dzīvības ūdeņi no Kosmiskās Padomes lielā baltā goda krēsla – mūsu aizbildņa.”
Es atgriezīšos, lai turpinātu stāstu, kas atklājas no Dienām Mūžsenā atmiņas aizsega.
Ak, mani bērni, ES ESMU joprojām jūsu.
Sanats Kumara
__________________________________________________
Atsauces:
* Жемчужины Мудрости», том I, Москва, 1998 год.
** Kristus liesma ir Dzīvības dzirksts, kas ir nostiprināta slēptajā sirds mājoklī Dieva dēliem un meitām un Dieva bērniem, – svētā Spēka, Gudrības un Mīlestības Trīsvienība.
Skat. «Трилогия о трехлепестковом пламени Жизни» в книге «Сен-Жермен. Курс алхимии», М., Хранители пламени», 1998.
Skat. šīs grāmatas elektronisko versiju http://prophet-rus.narod.ru
[1] Jāņa ev. 4:14; 7:38.
[2] 1. Pētera vēstule 3:4 apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā – tas ir Dievam dārgs
[3] Mateja ev. 23:27,28
*** Terra (latīņu v.) Zeme
[4] Caharijas gr. 13:7
[5] Jāņa Atklāsmes gr. 4:11
[6] Jāņa Atklāsmes gr. 4:8
Tulkoja: Lauma Ērgle
Avots: https://sirius-riga.lv/Septita%20zimoga%20atversana.html