Sevis izzināšana 26.04.2014

Vai sevis izzināšana ir apzināšanās, kas tu esi? Lai mēs varētu atbildēt uz šo jautājumu, ir jāsaprot, ka mēs katrs esam daļa no Dieva, ka mēs arī esam Dievs. Mums ir jāiepazīst sava personīgā daba. Bieži cilvēki sevi identificē ar ķermeni, tieši tāpēc viņi nespēj sevī saskatīt un atzīt Dievišķumu.

Mans Skolotājs Avatārs Šri Satja Sai Baba par sevis izzināšanu māca: „Eksistē viens un tikai viens izglītības mērķis – apzināšanās, kas ir Patiesība. Tas cilvēks, kurš ir apzinājies savu personisko dabu, ir izglītots šī vārda patiesajā nozīmē. Cilvēks var iegūt enciklopēdiskas zināšanas par visu šajā pasaulē, bet kāds no tām ir labums, ja viņš nezina savu patieso dabu un neuzdod jautājumu: „Kas Es esmu?” Lai dzīvotu uz Zemes, bez šaubām, nepieciešama laicīga izglītība, bet cilvēkam ir jāpārkāpj šis līmenis un jāizzina Universālās Apziņas valstība. Tikai tāpēc, ka cilvēkam ir Apziņa, viņš var izprast apkārtējās pasaules dabu, bet maz ir tādu, kas mēģina un ir spējīgi apzināties pašu Visuresošo Apziņu. Apziņa ir visuresošs Dievišķums. Tā eksistē jūsu ķermenī kā Sirdsapziņa.

Mūsdienās cilvēki identificē sevi ar ķermeni. Ķermenis ir kā tukša pudelīte, kas peld pa ūdeni, prāts – kā traks pērtiķis. Nepakļaujieties ķermenim vai prātam, bet sekojiet savai Sirdsapziņas balsij. Tik ilgi, kamēr cilvēks sevi identificēs ar ķermeni, viņš nevarēs apzināties savu Dievišķumu, patiesā „Es” principu. Cilvēciskais ķermenis, ar kuru mēs sevi identificējam, atkal un atkal piedzimst un mirst, bet ķermenī mītošais Gars ir visuresošs – ārpus piedzimšanas un nāves robežām.

Jums katram vairāk jādomā par savu dzīves ceļu. Ķermenis cilvēkam ir dots, lai viņš nodarbotos ar sevis izzināšanu. Kad no rīta pamostaties, uzdodiet sev jautājumu: „Kāpēc es esmu ieradies šajā pasaulē? Kāds ir mans uzdevums? Par ko man jācīnās? Kādas uzvaras man ir jāizcīna?”

Kamēr valda prāts, nav nekādu cerību, ka cilvēks kaut ko sapratīs par patieso „Es”, nemaz nerunājot par Dievišķuma apzināšanos. Tādu stāvokli, kad cilvēks visu laiku visdažādākajos apstākļos stingri atrodas savā patiesajā „Es”, sauc par sevis apzināšanos. Lai nokļūtu līdz patiesībai par sevi, ir jāizkļūst laukā no pieciem apvalkiem. Dievs nav kaut kur tālu, Viņš nav atšķirams no jums. Jūs esat Dievs.

Sevis izzināšana sākas ar Dievišķās pasaules izzināšanu un sevī esošā Dievišķuma apzināšanos. Mums jāskatās plašāk, neaprobežojoties ar zināšanām par ķermeni. Cilvēks nav tikai ķermenis. Gars ir iemiesojies ķermenī, lai caur dzīves mācību stundām attīstītos. Mēs dzīves laikā sastopamies ar slikto, lai caur to kļūtu gudrāki. Agrāk vai vēlāk, ejot caur piedzimšanu un nāvi, mums būs lemts atgriezties pie Dieva. Tad mēs pilnībā sapratīsim dzīves noslēpumu. Mūsu dzīves mērķis ir apzināties savu patieso „Es”. Sai Baba saka: „Kamēr cilvēks nav apzinājies savu patieso „Es”, viņš nav brīvs.” Cilvēciskās vērtības māca šo patiesību. Būt brīvam nenozīmē to, ka cilvēks atrodas kādā īpašā vietā – paradīzē ar kondicionieri vai pieczvaigžņu viesnīcā. Tas ir Augstākais Miera stāvoklis. Cilvēks var izlasīt daudz grāmatu, iegūt vairākus izglītības grādus un apmeklēt daudzas valstis, bet tas nepalīdzēs tam dzīvot mierīgu dzīvi. Cilvēkam ir jāsaprot, ka laicīgā izglītība ir pārejoša. Tikai patiesā „Es” zināšanas ir mūžīgas. Šīs zināšanas atspoguļojas uzticībā un mīlestībā pret Dievu – tā ir īsta izglītība.

Sai Baba norāda: „Mūsdienu jaunieši cenšas uzzināt visu, kas notiek pasaulē, bet nepūlas izprast cilvēka dzīves galveno patiesību. Informācijas iegūšana nenes labumu, ja tā neved uz dzīves mērķi. Mūsdienu pasaulē ir tūkstošiem intelektuāļu, zinātnieku un izcilu metodiķu, bet visas pasaulīgās zināšanas un prasmes būs izniekotas, ja cilvēks neiepazīs pats sevi. Cilvēka galvenais uzdevums ir izprast, kas viņš patiesībā ir.

Dumjš cilvēks lielās ar savu augsto izglītību un prātu, bet pats sevi nepazīst. Kāds labums no viņa atzīšanas, ja viņš nespēj šķirties no saviem netikumiem? Laicīgā izglītība noved tikai līdz bezjēdzīgiem strīdiem, bet gudrību tā nerada un cilvēku neved uz nemirstību. Ak, Cilvēk! Tiecies pēc tādām zināšanām, kuras glābs tevi no nāves. Laicīgās zināšanas vairo vēlmes un veido pamatu jaunai piedzimšanai. Patiesa izglītība ierobežo vēlmes, dāvā nemirstību un atbrīvo no pārdzimšanas.”

Sevis izzināšanā ļoti daudz var palīdzēt mūsu ķermenis. Piedošanas mācības pirmajās divās grāmatās esmu skaidrojusi ķermeņa filosofiju un stresu iedarbību. Ja jūs iemācīsities saprast, ko jūsu ķermenis jums signalizē, tad jūs ātrāk sevi iepazīsiet. Piemēram, ja esat saslimis ar gripu, tad tas nozīmē, ka ilgstoši esat nomākts par kādu jautājumu. Padomājiet, kas tas ir par jautājumu, kas jūs nomāc, paskatieties uz to no pozitīvās puses – ko tas jums māca? Saprotot neapgūto mācību stundu, jūs būsiet palīdzējis pats sev un mazliet labāk iepazinis sevi. Soļus, kā noteikt neapgūtās mācību stundas, esmu aprakstījusi sērijas „Piedošanas mācība” otrajā grāmatā. Jums ir jāatceras, ka esat mūžīgi, ka laicīgs ir tikai jūsu ķermenis, kas kaut kad mirs, bet jūsu Gars un Dvēsele turpinās dzīvot. Neidentificējiet sevi ar ķermeni. Ķermenis ir tikai jūsu skolotājs, kas palīdz jums labāk iepazīt pašam sevi.

Sai Baba par pieķeršanos ķermenim saka: „Ķermenis sastāv no pieciem elementiem, agrāk vai vēlāk tam ir lemts pazust, bet tajā mītošajam Garam nav ne dzimšanas, ne nāves. Tas nav nevienam pieķēries un ir Mūžīgais Liecinieks. Pieķeršanās ķermenim, savas Dievišķās būtības nezināšana ir pārliecības par sevi un visu vājuma izpausmju cēlonis. Cilvēki paļaujas uz naudu, īpašumu, varu, bet nepaļaujas paši uz sevi! Cilvēks ir cilvēkveidīgs Dievišķums. Viņā ir milzīgs spēks, kas gaida izpausmi, bet cilvēks nolemj sevi nabadzībai, slimībām un izmisumam. Viņš lūdz žēlsirdību visiem pēc kārtas, nenovērtējot Dievu sevī pašā. Viņš sev saka, ka Dievs atrodas kaut kur tālu. Viss kosmoss, kas sastāv no kustīgiem un nekustīgiem objektiem, arī ir pats Dievs. Ja jūs turpināsiet klanīties 3 miljoniem dievu, neievērojot patiesību, ka eksistē tiki viens Dievs, ja jūs sekosiet dažādām garīgajām praksēm, lai sasniegtu pašrealizāciju vai atbrīvotību, tas nozīmē, ka jūs maldāties ilūzijās un kļūdainos uzskatos. Svarīgi ir saprast: kamēr eksistē prāts, vēlmes jūs nepametīs, kamēr eksistē vēlmes, maldīgā „es” un „mans” ideja jūs nepametīs. Kamēr ir „es” un „mans” izjūta, jūs nepametīs maldīga sevis uzskatīšana par ķermeni, bet, kamēr jūs sevi uzskatīsiet par ķermeni, jūs nepametīs neziņa. Būtībā tas nozīmē: lai sasniegtu zināšanas par sevi, nav cita ceļa kā prāta iznīcināšana.” Iespējams jūs sabijāties no vārdiem „prāta iznīcināšana”, bet šie vārdi nozīmē, ka mums ir jāatbrīvojas no prāta un jāiemācās ieklausīties savā sirdī. Kad lekcijās vaicāju dalībniekiem, vai viņi ir sajutuši, ka viņiem ir prāts un sirds. Visi atbild – jā. Kad vaicāju, kas būtu jāklausa – prāts vai sirds? Atbilde ir – sirds. Kad vaicāju, ko viņi klausa? Atbilde ir – prātu. Kāpēc? Tāpēc, ka prātu klausot, no materiālās puses šķiet, ka dzīve būs vieglāka. Ja jūs ikdienā iemācīsities mācīties no sliktā, piedosiet saviem pāridarītājiem un lūgsiet piedošanu par savām kļūdām, ja jūsu domas, vārdi un rīcība būs vienoti, tad jūs jutīsiet, ka jūsu prāts ir pavisam mierīgs, un jūs nebaidīsieties klausīt savai sirdij.

Sai Baba par prāta iznīcināšanas nepieciešamību skaidro: „Tas, kurš ir aizmirsis par sevi, nevar pareizi apzināties patiesību. No tā, ka „Viens ir kļuvis par daudziem” jums ir attīstījusies vēlme redzēt daudzus, bet jūs esat aizmirsuši par vienotību. Viss, ko jūs redzat sev apkārt, ir jūsu personīgais atspulgs, līdzīgi kā spogulī. Atstājot pašu objektu, jūs dzenaties pakaļ atspulgam. Jūsu pašu ilūzija sasien jums rokas un kājas. Tas, kurš ir sasiets ar ilūzijām, nevar sasniegt Dievu. Visas jūsu prakses ir veltas, ja jūs vēlaties izjust patieso „Es”. Visas garīgās prakses var kalpot tikai prāta nomierināšanas mērķim. Nomierinātais prāts var atkal uzbudināties. Svarīgi ir atbrīvoties no prāta, saprotot tā patieso dabu. Pareizās garīgās prakses, lai meklētu Dievu, ir tikai tās, kas virzītas uz prāta iznīcināšanu. Tā kā cilvēks sevi saista ar ķermeni, ego to mētā šurp un turp, padarot to par bezspēcīgu būtni. „Es daru to; es mīlu to; es uzvarēju to” – tā sakot sev, cilvēks ar katru dienu pastiprina savu „darbinieka” izjūtu. Atcerieties, ka veiksme vai neveiksme nav atkarīga no jūsu pūlēm, no garīgās prakses vai citām līdzīgām darbībām. Jūs vienkārši audzējat savu ego, aizvedot sevi maldos, ka jūs varat kaut ko sasniegt ar pašu spēkiem. Paskatieties apkārt, un jūs redzēsiet, ka daudzos gadījumos pašas agrīnās pūles nav vainagojušās ar veiksmi. Tajā pašā laikā daudzos citos gadījumos ar nelielu piepūli vai vispār bez piepūles tika iegūta viegla uzvara. Noteikti pie jums atnāks veiksme, ja jūs visu savu darbību veltīsiet Dievam. Jums jābūt stingri pārliecinātiem, ka nekas nenotiks cilvēciskās piepūles rezultātā. Pierādījumi nav tālu jāmeklē. Tie atrodas jūsu pašu ķermenī. Piemēram, vai jums ir jāpiepūlas, lai jūsu sirds pukstētu un jūsu plaušas elpotu? Vai pārtikas pārstrāde, ko jūs ēdat, notiek pēc jūsu gribas? Vai jūs varat dzīvot tikai tāpēc, ka gribat dzīvot? Vai nomirt tikai tāpēc, ka gribat mirt? Ja jūs tā dziļāk par to padomāsiet, tad sapratīsiet, ka izjūtas „es” un „mans”, „es esmu darītājs”, „es ēdu augļus” ir maldīgi izveidojušās. Jūs esat aizņemti ar dažādām darbībām tikai sava prāta apmierināšanai, bet prāts nepazīst apmierinājumu, lai ko mēs darītu un lai cik ilgi tas turpinātos. Pats prāts ir ilūzija. Pats prāts ir vēlme. Pats prāts ir neziņa. Pats prāts ir daba. Pats prāts ir maldi. Ieraugot paša ēnu, jūs baidāties no savām bailēm. Jūs baidāties no pašu jūtām un fantāzijām. Tomēr „Realitāte ir Viena” – pats Dievs.”

Tātad „Es”, kas tiek asociēts ar prātu, ir ego, kas mūs maldina. Mēs dzīvojam ilūziju pasaulē un to neapzināmies, jo prāts mums to neļauj apzināties. Mūsu prāts mūs ir ieslēdzis važās, tāpēc mēs neesam brīvi, bet brīvi mēs neesam, jo mūsos ir bailes. Ja mēs prastu pilnībā uzticēties Dievam, tad mēs atbrīvotos no savām bailēm un kļūtu brīvi cilvēki.

Atbrīvojiet savu prātu un paļaujieties uz Dievu. Tikai domas par Dievu un stipra mīlestība uz Dievu (mīlestība pret visiem) atnes mieru. Ja jūs domāsiet par laicīgo pasauli, jūs kļūsiet vājāki, ja domāsiet par Dievu – daudz stiprāki. Atcerieties, ka prāts ir pilns ar vēlmēm, no kurām ir jāatbrīvojas, tad jūs pakāpeniski iegūsiet mieru, kurš kļūs arvien dziļāks. Dievs nevar jums iedot mierīgu prātu, jums pašam ir jārūpējas, lai tas kļūtu mierīgs. Atcerieties, ka Dievs nekad jūs neiedzīs stūrī. Meklējiet sevi, iepazīstiet sevi – tad jūs uzzināsiet visu!

Autore: Elvita Rudzāte