Kaut arī pavisam nesen uzzināju piedošanas mācību un Dievišķos likumus, es jau piedzīvoju kaut ko tādu ar ko vēlos dalīties. Dievišķos likumus un piedošanas mācību es uztveru ļoti nopietni. Bet līdz ar zināšanu iegūšanu, Elvita bija brīdinājusi, ka nāks pārbaudījumi. Man nemaz nebija bail, tieši pretēji, vēl nodomāju, kas tur ko baidīties? Šie likumi māca atgriezties pie ētikas normām, pie cilvēciskām normām, it kā nekas pārdabisks. Es pat gaidīju kaut ātrāk pienāktu moments, kad ir izaicinājums. Gaidīju un sagaidīju. Ātri sagaidīju.
Pēc pavisam neilga laika es pamanīju, ka vīrs ir sācis kļūt izklaidīgāks, vairāk pavada laiku virtuālajā realitātē, jutos necienīta- runā ar mani, bet skatās telefonā. Šādi gājieni no viņa man bija kas jauns . Sajutu, ka sašūpojas attiecības, nedaudz atsvešināmies. Par spīti visam es saglabāju mieru, bet protams, ka sirdī sāpe iezagās. Tomēr teicu sev “atceries, viss kas notiek, notiek uz labu, un viss, kas notiek ir taisnīgs.” Turpmāk veltīju vīram labas domas, atgādināju vīram par savām jūtām, bet viņš pretī bija tieši negatīvi noraidošs. Es vienalga nācu ar mīlestību pretī, viņš ar rupjībām, negativitāti. Es to vienkārši pieņēmu, kaut arī šādi gājieni no viņa nav bijuši. Turklāt necieņa palika aizvien atklātāka un pilnīgi netipiski, no vīra nāca vārdi un darbības , kas lika man paplest acis plašāk un prātot- vai šis tiešām ir mans vīrs? Kas ar viņu noticis? Bija sajūta, ka viņam it kā uzdota loma izsist mani no līdzsvara.( Mani ir grūti nokaitināt) Tā tas turpinājās, kad mans mērs bija pilns. Sāku pacelt balsi un dusmoties. Sastrīdējāmies un tad es sapratu , ka laiks padomāt un nomierināties. Ar dusmām neko panākt nevarēs ! Turklāt arī vīrs bija dusmu uzkarsis.
Aizgāju, lai padomātu vienatnē. Sāku raudāt. Atcerējos no lekcijas ka dvēsele raud , tad , kad gars neizprot mācību. Prātoju un jautāju sev , kāpēc raudu? Atbildēju sev- jūtos necienīta, nenovērtēta. Asaras ņēmās spēkā , jo atcerējos daudzas reizes, kad no cilvēkiem esmu sajutusi necieņu, izņirgšanu. Sāku vēl vairāk raudāt. Prātoju tālāk, kuru likumu es pārkāpu, ja jau tagad jācieš? Un tad es atcerējos, ka Elvita teica, “tikai dod , dod un negaidi , un neprasi pretī” . Papildus tam sapratu, ka asaras kā tādas ir žēlums pret sevi. Sapratu , ka gaidu pretī cieņu, uzmanību un tādā veidā pārkāpju likumu. Sapratu savu kļūdu un apzinājos pavisam skaidri.
Tad notika kas pārsteidzošs. Kā ar burvja mājienu manas asaras uzreiz nožuva un es sajutu mieru, tā nekad nav bijis. Brīnumaina izjūta. Es sapratu savu kļūdu, neizprasto mācību. Man tas bija brīnums, un atvieglojums, man palika tik viegli sirdij un pat palika žēl, ka uz vīru pacēlu balsi, domās viņam sūtīju labu un no sirds nožēloju izdarīto. Neizskaidrojama ir sajūta, kad dvēselei paliek mazliet vieglāk…
sending...
