Smēķēšanas psiholoģiskie cēloņi 11.04.2013

Mans smēķētājas stāžs ir astoņi gadi un šo gadu laikā vairākas reizes neveiksmīgi esmu centusies atbrīvoties no šī netikuma. Diemžēl nākas secināt, ka mana vēlme nebija pietiekami stipra, jo man vienmēr izdevās atrast ļoti „pamatotus” iemeslus, kādēļ ieplānoto atmešanu pārcelt par vienu, diviem vai trim mēnešiem, kādēļ smēķēt nav nemaz tik slikti un ka tad, kad es patiešām gribēšu, es to bez problēmām pārtraukšu. Kādu brīdi man izdevās sevi ierobežot un saņemties to nedarīt, taču biju ļoti atvieglota, kad padevos un atgriezos pie sava netikuma. Es ļoti labi zinu, ka smēķēšana ir kaitīga. Tā nāk par ļaunu ne tikai manai veselībai, bet arī apkārtējiem cilvēkiem, taču tā vietā, lai ar to vairs nenodarbotos, esmu kļuvusi par „civilizētu smēķētāju”, proti, cenšos to nedarīt vismaz citu cilvēku tuvumā. Protams, ka man nav vienalga par to, kas notiek ar manu veselību, taču tieši attiecībā uz smēķēšanas sekām esmu ļoti vieglprātīga – es zinu, ka pagaidām ar manām plaušām viss ir kārtībā, tā kā esmu jauna, arī mana veselība lielākoties ir ļoti laba, bet smēķēšanas izraisītā smaka visnepatīkamākā ir nesmēķētājiem, es pati ar to esmu samierinājusies. Es zinu to, ka smēķēšana prasa arī ļoti lielus materiālos ieguldījumus. Pāris reižu dzīvē cigarešu paciņas dēļ veikalā esmu atteikusies no sev tīkamām pārtikas precēm. Taču šādi atgadījumi mani piemeklē daudz retāk nekā pati smēķēšana, kura ir tik ierasta manas ikdienas sastāvdaļa, ka ļoti pamatotie, taču salīdzinoši retie dzīves atgādinājumi par tās kaitīgumu izplēn uz tās regularitātes fona.

Ja man būtu kādu jāpārliecina par smēķēšanas derīgumu un tās kaitīguma popularizēšanas pārspīlētību, es to, protams, nedarītu. Es nevaru nevienam sniegt racionālu, neapgāžamu un kritiku izturošu skaidrojumu par to, ka smēķēšana nāk man vai kādam citam par labu. Es ar prātu ļoti labi saprotu, ka tas man kaitē, un tomēr astoņu gadu laikā es tā arī neesmu pietiekami stipri gribējusi šo nodarbi.

Es vēlreiz biju nobriedusi saņemties un pārtraukt smēķēšanu. Pat palūdzu draugiem, lai uzdāvina man par dižpārdokli kļuvušo grāmatu „Kā atmest smēķēšanu”, kura ļoti efektīvi iedarbojoties uz smēķētājiem. Es nevaru par šo grāmatu teikt ne labu, ne sliktu, jo līdz galam to neizlasīju. Sākumā sev un pārējiem sacīju, ka tas tādēļ, ka autora izmantotā argumentācija man šķiet neloģiska un viņš izmantojis tieši tādu pašu „smadzeņu skalošanu” kā smēķēšanas popularizētāji. Šobrīd, atskatoties atpakaļ, man nākas sev atzīt, ka es vienkārši nobijos no tā, ka es varētu kādreiz pārstāt smēķēt. Es nevarēju saprast, ar ko aizstāšu cigareti savā dzīvē. Kā jau sākumā minēts, cigaretes ir būtiska manas ikdienas sastāvdaļa – ar rīta kafiju un cigareti es sāku un pārdomāju savu dienu, ķeros pie tās, kad darbs sāk garlaikot vai ir „jāizpīpē” kāds tulkošanas problēmas risinājums, es smēķēju brīžos, kad nezinu, kur likt savas rokas, un tad, kad vēlos atpūsties. Cigarete smēķētājam ir vienkārši lielisks neveiklu klusuma brīžu neitralizētājs, nemaz nerunājot par to, ka man kā smēķētājai cigarete šķiet arī skaists sarunu papildinājums. Smēķēšana man arī palīdz saglabāt savu vientulības devu – kad, būdama sabiedrībā, vēlos palikt vienatnē, es aizeju uzsmēķēt. Dīvaini, ka citi cilvēki šādu rīcību pieņem daudz vieglāk nekā to, ja es pateiktu (kas patiesībā prasītu lielu drosmi), ka esmu no visiem nogurusi un vēlos uz brīdi pabūt viena. Es nezināju un joprojām nezinu, ar ko es to visu aizpildītu, ja cigarešu manā dzīvē vairs nebūtu. Es nezinu, kā turpmāk noritētu manas un mana mīļotā vīrieša sarunas un kopdzīve vispār, ja viņš turpinātu smēķēt, bet es to vairs nedarītu. Lai gan man ir lieliska vielmaiņa un es zinu, ka liekais svars galvenokārt rodas psiholoģisku iemeslu dēļ, es satraucos arī par to, ka nesmēķējot pieņemtos svarā. Tā arī notiktu, jo man gluži vienkārši būtu bail par to, kāda turpmāk būs mana dzīve. Smēķēšana ir mana iluzorā drošības saliņa. Tad, kad es pasaulē nejūtos droši, es ķeros pie cigaretes un manī tiešām šī drošības sajūta rodas. Es zinu, ka tā ir mānīga, bet šobrīd es tai ticu.

Iepriekš teiktais vedina uz secinājumu, ka smēķēšana lielākoties ir kaut kā aizstājējs. Šie aizstājamie elementi katram smēķētājam droši vien ir nedaudz atšķirīgi, tomēr es atļaušos vispārināt un sacīt, ka, manuprāt, smēķētājiem ir viena kopīga iezīme – šie cilvēki sevi par maz mīl. Kādā sieviešu žurnālā izlasīju frāzi par to, ka cilvēki, kuri sev dara pāri, sevi nemīl. Atmetot ārēju bravūru, es varētu piekrist un teikt, ka arī smēķētāji sevi nemīl, bet smēķēšana ir viena no šīs nemīlestības sekām un izpausmēm. Cigaretes paradoksālā kārtā ir kā burvju nūjiņa, ar kuru censties dzīvē pieturēties. Tā ir nūjiņa, pie kuras pieķerties, lai attaisnotu atpūtas brīdi no vēlama vai nevēlama darba, nūjiņa, pie kuras pieķerties brīdī, kad ir garlaicīgi, nūjiņa, ar kuru kopā censties izskatīties interesantam, ieinteresētam un pieaugušam. Šī nūjiņa ir arī vienojošs elements, tā pietuvina kādam vēlamam tēlam. Šis tēls var būt Džonijs Deps, kurš filmā skaisti smēķē saņurcītas cigaretes, vai Koko Šanele, kuras lūpās iespiestā cigarete ir kā punkts uz i viņas tēlā, vai arī kāds ikdienišķs un svarīgs cilvēks. Mani iedvesmojošais tēls jau no bērnības ir mans tētis. Tētis man vienmēr ir bijis lielāka autoritāte nekā mana mamma un tēti ar cigareti zobos atceros no agras bērnības, tikpat siltā atmiņā man ir viņu mūžam ieskaujošā tabakas „smarža”, kas man asociējās ar drošību un mājīgumu. Nupat sapratu, ka smēķēt sāku tieši tajā dzīves posmā, kad sāku dzīvot atsevišķi no vecākiem, tātad laikā, kad man blakus vairs nebija tēta, kura klātbūtnē es ne no kā nebaidījos. Tādējādi es ar cigareti laikam centos pieaugt un pati kļūt droša, bezbailīga, par daudz ko, tostarp sevi pārliecināta. Skarbā patiesība ir tāda, ka es patiesībā neesmu ne droša, ne bezbailīga, ne par sevi pārliecināta, taču šīs īpašības man palīdz sajust cigarete. Droši vien tieši tādēļ man nav izdevies atmest smēķēšanu tāpēc vien, ka tā slāpē manu iekšējo dievišķo uguni, pazemina manas vibrācijas, kaitē manai veselībai un ir ārkārtīgi dārga nodarbe. Tas viss ir ļoti svarīgi, un rūpes par manu vibrāciju kvalitāti aizvien biežāk liek man aizdomāties par to, ka vajadzētu tomēr reizi par visām reizēm no šī netikuma atbrīvoties. Tomēr nedrošības sajūta manī pagaidām ir pārāk dziļa. Es bez grūtībām gavēņa laikā atteicos no saldumiem, gaļas un vīna, kas man ļoti garšo, taču doma par nesmēķēšanu 40 dienu garumā man šķita neiespējama. Godīgi sakot, arī tagad es nevaru iedomāties, ka es tuvākajā laikā varētu iemācīties dzīvot bez cigaretēm. Man šķiet, ka tajās piecās minūtēs, ko pavadu, izsmēķējot vienu cigareti, es iegūstu laiku, kurā paskatīties uz situāciju no malas, iespējams, no tās paslēpties un atlikt rīcību uz vēlāku brīdi, kurš, jāatzīst, var arī nepienākt. Mazpamazītēm mani sāk piemeklēt atskārsme, ka šis it kā iegūtais laiks patiesībā ir pazaudēts laiks, un doma par to, ka šo pārdomu laiku varu sev atvēlēt arī tad, ja neturu pirkstos cigareti. Es vairs nemēģinu apņemties atmest smēķēšanu no kāda mēneša vai gada pirmā datuma, es arī nesaku, ka to izdarīšu tad, kad…. Ikreiz, kad ko tādu esmu pateikusi sev un citiem, dzīve man ir piespēlējusi šādas situācijas un es neesmu tikusi ar tām galā. Šobrīd es vienkārši vēlos samazināt sevī vajadzību smēķēt, proti, atlaist no sevis baiļu, nedrošības un mīlestības trūkuma sajūtu. Es pieļauju, ka kopā ar tām varētu aiziet vai vismaz samazināties mana kāre pēc cigaretēm.

Autore: Inga