Sociālā atbildība – kāpēc tā tik svarīga? 26.07.2021

Mūsdienās par sociālo atbildību domā uzņēmumu līmenī. Pastāv sociālās atbildības starptautiski standarti, kurus brīvprātīgi ievieš uzņēmumi. Tomēr COVID-19 vīruss ir atklājis vājo vietu, ka liela daļa sabiedrības nejūtas sociāli atbildīgi par to, kas notiek sabiedrībā. Liela daļa sabiedrības raugās uz notiekošo kā valdības problēmu un nepalīdz šo problēmu risināt.

Citiem vārdiem sakot, liela daļa sabiedrības atsakās vakcinēties nevis savu veselības problēmu dēļ vai aiz bailēm, ka viņi pēc vakcīnas varētu nomirt, bet gan citu iemeslu dēļ, nedomājot par sabiedrības interesēm kopumā.

Atceroties senos laikus, kas aprakstīti vēstures grāmatās vai atspoguļoti vēsturiskās filmās, mēs zinām, ka agrāk bija mēris, no kura nomira liela daļa tā laika sabiedrības. Tanī pašā laikā bija cilvēki – mūki, mūķenes un citi pašaizliedzīgi cilvēki, kas sniedza slimajiem palīdzību, mēģinot tos glābt tā kā mācēja. Daļa no šiem glābējiem inficējās un nomira ar mēri, bet daļa brīnumainā kārtā nesaslima kaut arī ikdienas bija kontaktā ar slimniekiem.

No Lielo Skolotāju Mācības ir zināms, ka pandēmija nāk laikā, kad cilvēces morāle ir pagrimusi vai tā ir apstājusies evolūcijā. COVID-19 misija ir panākt, lai sabiedrība mainītos pozitīvā virzienā, atgrieztos pie tikumiskajiem principiem un paplašinātu apziņas līmeni. Tomēr pārsteidzoši ir tas, ka daļa sabiedrības, kas patiešām strādā ar sevi, nesaprot sociālās atbildības jēdzienu.

Sociālā atbildība nav tikai uzņēmumu līmenī. Sociāli atbildīgam ir jābūt katram cilvēkam. Mēs katrs individuāli un visi kopā esam atbildīgi pa to, kas notiek dabā un sabiedrībā. Nav valdība viena pati atbildīga par sabiedrības veselību. Tas nozīmē, ka mums katram ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai paši neinficētos ar COVID-19 un citus neaplipinātu ar šo vīrusu.

Piekrītu, ka nav iespējams izvairīties no daudzajiem vīrusiem, bet COVID-19 vīruss atšķiras no citiem vīrusiem tieši ar savu bīstamību un izplatības ātrumu. Ne velti šī vīrusa izplatību sauc par pandēmiju un es domāju, ka ir pietiekami daudz pierādījumu, ka vīruss patiešām eksistē un tas ir bīstams.

Sociālos tīklos tiek izplatītas dažādas sazvērestības teorijas. Iespējams, ka daļa no šīs informācijas arī ir patiesība, bet lai kas būtu radījis šo vīrusu, vienmēr jāatceras, ka nekas nenotiek bez Dieva atļaujas. Varbūt Dievs vēlas redzēt, ko tu esi gatavs upurēt, lai palīdzētu sabiedrībai? Piekrītu, ka vakcīnas par maz ir pārbaudītas ilgtermiņā, bet pandēmija nedod laiku. Vai sabiedrība ir gatava gadiem dzīvot ļoti stingros ierobežojumos, sēdēt tikai savās mājās, līdz vakcīnu drošums tiks izpētīts ilgtermiņā?

Mēs jau tagad redzam kādas ir sekas bērnu, jauniešu un pieaugušo psihoemocionālam stāvoklim. Vai atļaut visiem socializēties un ļaut lai vīruss nogalina un rada veselības problēmas tiem, kas no tā cietīs? Vai tas ir sociāli atbildīgi?

Tā domāt ir ļoti cietsirdīgi, egoistiski un bezatbildīgi. Kamēr cilvēku pašu vai viņam tuvu cilvēku nepiemeklē COVID-19 vīrusa izraisītās sekas, tikmēr viņš domā, ka sabiedrībā notiekošais uz viņu neattiecas.

Viss tas, kas sabiedrībā notiek, pilnībā uz mums visiem attiecas. Mēs visi kopā un katrs individuāli esam atbildīgi par to, ka sabiedrība neuzticas valdībai un politiķiem. Šī neuzticēšanās ved uz anarhiju, kad sāk protestēt pret valdības lēmumiem un tos ignorēt, bet anarhija rada haosu. Savukārt tur, kur ir haoss, tur tumsas spēki svin savu uzvaru.

Ko mēs esam izdarījuši nepareizi, kāpēc sabiedrība vairs nejūtas sociāli atbildīga? Kāpēc liela daļa sabiedrības egoistiski domā tikai par sevi un atsakās domāt par sabiedrību kopumā? Atteikšanās no ticības Dievam attālina sabiedrību no kopatbildības izpratnes un uzupurēšanās sabiedrības labā. Tomēr lai cik tas dīvaini neizklausītos, arī cilvēki, kas saka, ka viņi tic Dievam un iet garīgās attīstības ceļu, neredz sociālo atbildību, lai apturētu vīrusa izplatību un pasargātu no saslimšanas tos, kas vēl nav izpratuši savas mācības. Tas nozīmē, ka šobrīd ir sakropļota ticība Dievam, jo cilvēki patiesībā nesaprot, ko nozīmē ticēt Dievam. Dievs ir žēlsirdīgs pret visiem. Dievs dod iespējas cilvēkam mainīties, bet Dievs arī pārbauda ticīgos, ko viņi ir gatavi darīt sabiedrības labā.

Tie, kas aicina uz nemieriem, tie nedomā par sabiedrību kopumā un nedomā, kā patiesībā palīdzēt sabiedrībai, bet domā tikai par savu labumu.

Lai ko darītu citi, tu atskaitīsies par savām izvēlēm Dieva priekšā. Ja esi nācis iemiesojumā pandēmijas COVID-19 laikā, tas nozīmē, ka viens no jautājumiem, par kuru nāksies atbildēt arī tev Dieva priekšā, ko tu personiski izdarīji sabiedrības labā, lai apturētu pandēmijas izplatību? Vai tava izvēle bija sociāli atbildīga?

Autore: Elvita Rudzāte