Solījumu pildīšana vai nepildīšana – kādas tam ir sekas? 17.12.2020

Mūsdienās ļoti ir attīstījusies juridiskā joma, kad visas vienošanās tiek ļoti strikti atrunātas līgumos, vienošanās un citos dokumentos. Arvien retāk vienošanās notiek vārdos bez juridiska dokumenta apstiprinājuma, jo sadarbības partneri baidās, ka otra puse var neturēt doto vārdu vai nepildīt doto solījumu.

Pat līgumu noslēgšana neglābj no termiņu neievērošanas paraduma tos, kas neprot labi plānot savu darbu, lai darba uzdevumu izpilde notiktu laikā.

Padomāsim, vai tas ir labi vai slikti, ka viss strikti tiek atrunāts līgumos? Ja raugās no tiesu puses, kas izskata strīdus, tad viņām vieglāk pieņemt lēmumu, ja starp partneriem ir pastāvējis līgums. Taču ne vienmēr visu var atrunāt līgumā. Tāpēc būtu jāsaglabājas veselajam saprātam un jāskatās uz situāciju pēc būtības.

Sliktā puse juridiskai jomai attīstoties ir tā, ka bieži līgumu, vienošanos, noteikumu saturs ir tik sarežģīts un vārdos bagātīgs, ka reti, kurš tos lasa un izprot rakstītā būtību. Piemēram, vai jūs rūpīgi izlasāt visus noteikumus internetā, kad vēlaties izmantot kādu pakalpojumu un jums pieprasa apstiprinājumu, ka esat iepazinies ar noteikumiem? Domāju, ka retais to ir darījis, parasti visi nospiež apstiprinājumu bez noteikumu lasīšanas, jo nav jau izvēles – ja neapstiprināsi, tad pakalpojumu nesaņemsi.

Senāk cilvēki vienojās vārdos un, ja kāds vārdu neturēja, tad turpmāk ar to nesadarbojās. Mūsdienās darījumi ir par tik lielām summām, ka cilvēki baidās vienoties tikai vārdos, jo nepastāv neviens mehānisms kā piedzīt no tā kas pārkāpis mutisko vienošanos zaudējumus.

Tāpēc līgumu, vienošanās un citu juridisku dokumentu ar saistībām gatavošana ir kļuvusi par svarīgu daļu katrā organizācijā un tagad jau pat ģimenēs, jo tiek slēgti arī laulību līgumi.

Situācija novedusi pie tā, ka cilvēki sāk arvien mazāk pildīt vārdiski dotos solījumus, jo uzskata, ja nav juridiska dokumenta, kas apliecinātu doto solījumu, tad to var arī nepildīt. Tā sāk attīstīties bezatbildība.

Kad juridiskā joma nebija tik augstā līmenī attīstījusies, tad cilvēki bija daudz atbildīgāki. Bet tā kā juridiskā joma turpina attīstīties tālāk pa šaurām specializācijām, tad nākotnē cilvēku atbildības līmenis kritīsies vēl vairāk, jo viņi darīs tikai to, kas būs noteikts juridiskā dokumentā. Jau šobrīd ir cilvēki, kas darba vietā pilda tikai tos pienākumus, kas noteikti amata aprakstā neskatoties “ne pa labi, ne pa kreisi”, jeb citiem vārdiem sakot nav gatavi strādāt uzņēmuma labā, jo domā tikai par sevi un savu gūto labumu. Ja šiem cilvēkiem uzticētu kādu pienākumu bez juridiska dokumenta, tad pastāv liela varbūtība, ka pienākums paliktu neizpildīts.

Par laimi sabiedrībā vēl ir pietiekami daudz cilvēku ar kuriem var vienoties vārdiski un solījumi tiks pildīti, bet jo vairāk samazināsies sabiedrības kolektīvais tikumības jeb morāles līmenis, jo mazāk varēs uzticēties vārdiski dotajiem solījumiem un vēl vairāk viss tiks atrunāts juridiskajos dokumentos. Bet lielākā problēma ir tā, ka neviens cilvēks jau nespēj atcerēties visu, kas rakstīts daudzajos dokumentos un var pieļaut kādu kļūdu, jo aizmirsis vai nav pievērsis pietiekamu uzmanību kādai vienošanās niansei jeb noteikumu punktam. Cilvēks, kam ir ļaunprātīgi nolūki, šo cilvēku nespēju atcerēties visu rakstīto, var izmantot savtīgās interesēs, uzsākot tiesvedību ar to, kurš kaut ko nav izdarījis kā rakstīts. Piemēram, mūsdienās cilvēkiem ar savtīgiem nolūkiem “zelta ādere” ir personas datu aizsardzība vai autortiesību aizsardzība.

Diemžēl tas viss novedīs pie tā, ka drīz skolās sāks mācīt gatavot līgumus un neuzticēties vārdiski dotajam solījumam. Ļaudis, vai jūs saprotat kāda izaugs jaunā paaudze, kas pildīs tikai rakstiski apstiprinātos solījumus? Vai jūs saprotat kā šāda attieksme ietekmēs visas dzīves jomas?

Šādām tendencēm sekas būs birokrātijas pieaugums, kas savukārt negatīvi ietekmēs ekonomiku. Acīmredzot kaut kam ir jāsabrūk, lai beidzot cilvēce saprastu kāda virzienā viņa ir uzņēmusi kursu.

No absurdu situāciju piedzīvošanas var glābt tikai visas sabiedrības tikumiskā audzināšana, bet sabiedrība, diemžēl, tam nav gatava. Tāpēc mēs nevaram sapņot par labāku nākotni, bet labā ziņa ir tā, ka vismaz mēs zinām, kas ir jādara, lai nākotne būtu labāka.

Autore: Elvita Rudzāte