Sports vai fiziskā kultūra? 24.10.2023

Kad es mācījos skolā un augstskolā, tad mums bija fiziskās kultūras stundas. Vēlāk nosaukums mainījās uz sporta stundas. Sākumā es šai nosaukuma maiņai nepievērsu uzmanību, jo savā būtībā stundās nekas nemainījās, tomēr tagad man šķiet, ka esam aizmirsuši, kāpēc fiziskās aktivitātes vispār ir iekļautas izglītības procesā, jo fiziskā kultūra patiešām sabiedrībai vairs nav izprotams kā jēdziens. Kas ir mainījies?

Problēmas cēlonis ir sabiedrības apziņas līmenis un nepareizā izpratne par sasniegumiem un rezultātu. Sabiedrības kopējā problēma ir ļoti zemais audzināšanas līmenis. Pašlaik par vecākiem ir kļuvusi tā paaudze, kura audzināšanu ir saņēmuši ļoti vājā līmenī vai nemaz. Mainījušās ir sabiedrības vērtības, vecāki mīlestību aprok darbā, bet cīņa pēc materiāliem labumiem, slavas un varas, ir galvenais motīvs mācīties un strādāt. Šāda dzīves izpratne tiek nodota bērniem. Diemžēl audzināšanas darbs izglītības iestādēs paliek arvien vājāks, kā arī es neredzu, ka jaunā kompetenču pieeja izglītībā šo problēmu novērsīs, jo sabiedrība attālinās no Dieva, un tas liecina, ka mūs nākotnē sagaida vēl lielākas problēmas. Sporta jomā audzināšanas darbs ir vēl vājākā līmenī, tāpēc motīvs trenēties ļoti daudziem sportistiem ir tikai sasniegt pirmās vietas un pelnīt lielu naudu.

Man reiz bija iespēja vadīt semināru bērnu treneriem. Es viņiem stāstīju, cik svarīgi treneriem ir veikt savu audzēkņu audzināšanas darbu, lai viņi pareizi izprot, kāpēc viņi trenējas, un ka rezultāts būs atkarīgs no tā, kāda būs viņu attieksme pret treniņu procesu un pārējiem sportistiem. Sportā ļoti labi var attīstīt izturību, spēju pārvarēt grūtības un neatlaidību, tomēr paralēli tam attīstās arī egoisms, kas negatīva rezultāta gadījumā izsauc dusmas. Patiesībā rezultātu nosaka Dievs un tikai Viņš zina kā vislabāk pāraudzināt egoistu.

Tāpēc treneriem ir jāmāca saviem audzēkņiem priecāties par treniņa procesu un sacensībām, nevis treniņos jādod bērniem pārslodzes, kas vēlākos gados ir traumu cēlonis un rada veselības problēmas. Treneriem būtu jāaudzina arī bērnu vecāki, lai tie pareizi attiektos pret bērnu un negaidītu rezultātus, bet priecātos par iespēju, ka bērns var darīt to, kas viņam patīk un padodas.

Man reiz lūdza palīdzību bērnu treneris, kas ar sirdsgudrību izprata, ka rezultāts nav galvenais, ka galvenais ir prieks trenēties un piedalīties sacensībās. Viņa audzēkņiem bija labi rezultāti, bet ne tie paši labākie. Viņš ar visu bija apmierināts, bet vecāki gaidīja labākus rezultātus, kā arī sporta kluba vadība gaidīja uzvaras. Viņš jutās, ka ir iedzīts stūrī, ka viņam jārīkojas pretēji tam kā jūt viņa sirds.

Tā kā ilgus gadus arī es biju sportiste un man bija tā laime iepazīt arī profesionālo sportu, kad treniņi notika 4 reizes dienā, tad es ļoti labi atceros savas izjūtas. Es atceros to laiku, kad trenējos ar prieku, un to laiku, kad sāku trenēties, lai gūtu sportiskos panākumus. Savas pieredzes rezultātā es nevēlējos, lai mani bērni kļūst par profesionāliem sportistiem, bet atbalstīju sportošanas prieku. Protams, arī manī atmodās vecāku egoisms, redzot, ka bērniem kaut kas padodas ļoti labi, bet par laimi manī nebija pārdzīvojumu, kad viens no bērniem pārtrauca treniņus tikai tāpēc, ka saprata, ka no viņa gaida uzvaras. Viņš tik vienkārši formulēja savu lēmumu pārtraukt trenēties, sakot, ka viņš gribējis tikai trenēties priekam, bet no viņa treneri gaida uzvaras. Es izpratu arī trenerus, jo bērns patiešām bija ļoti talantīgs un Dievs viņam bija devis dotumus, lai viņš kļūtu ļoti labs sportists. Tanī brīdī mani pārsteidza bērna dzīves gudrība, bet es priecājos par sevi un arī savu vīru, ka mēs ne mirkli necentāmies bērnu pierunāt trenēties, apzinoties, ka viņš varētu nākotnē ar sportiskiem panākumiem pelnīt lielu naudu un kļūt slavens.

Sportošanas prieks rodas tad, kad tu sporto, nedomājot par rezultātu. Diemžēl arī sporta līdzjutēji neizjūt vairs sporta sacīkšu skatīšanās prieku tā kā tam vajadzētu būt. Piemēram, ja tu esi sporta līdzjutējs, tad tev ir jāspēj novērtēt ikviena sportista panākums un talants. Protams, ka mēs jūtam līdzi savējiem, bet, ja tu redzi, ka sportists no citas komandas rāda brīnišķīgus rezultātus, tad tev par to ir jāpriecājas nevis jābēdājas. Skumji ir tad, kad sportā notiek kaut kas negodīgi. Šādas situācijas, protams, var izsaukt līdzjutēju dusmas, bet tāpēc ir svarīgi sportā izskaust situācijas, kad kāds cits ietekmē rezultātu no malas, piemēram, tiesnesis.

Lielo Skolotāju dotajā Mācībā ir teikts, ka cilvēks sev veido labo karmu tikai ar to, ja spēj priecāties par citu panākumiem. Diemžēl vairums cilvēces nav ar Mācību pazīstami, tāpēc nezina, ka viņi varētu veidot sev laimīgu nākotni, ja iemācītos priecāties par citu panākumiem. Ar to es gribu teikt, ka ļoti daudzi sporta līdzjutēji spētu sev veidot labu karmu, ja tikai spētu priecāties par ikviena sportista panākumiem.

Savukārt skolu programmās nevajadzētu izvirzīt nekādas prasības attiecībā uz sportiskajiem sasniegumiem. Galvenais, lai bērni paši aktīvi kustas un dara to ar prieku. Respektīvi, vienīgais mērķis sporta stundu gatavošanai vajadzētu būt interesantas, aktīvas un daudzveidīgas nodarbības, kas liktu audzēkņiem aizdomāties par fizisko kultūru, kas ir sociālās darbības sfēra, kuras galvenais uzdevums ir sekmēt harmoniski attīstītas personības veidošanu, cilvēka veselības nostiprināšanu, fizisko spēju attīstību un izmantošanu sabiedriskajā praksē.

Fiziskā kultūra ir skolēnu audzināšana par garīgi un fiziski stipriem cilvēkiem, bet tas ir jādara gudri, neizvirzot prasības sportiskajiem sasniegumiem. Jebkādu sportisko normatīvu noteikšana tikai ierobežo skolotājus. Tas, ka līdzšinējā pieeja nav pareiza, norāda skolēnu fiziskās sagatavotības līmenis. Manā laikā skolēni bija labāk fiziski sagatavoti, jo mēs ārpus stundām daudz fiziski nodarbojāmies nevis ar treniņiem, bet gan paši izdomājot tādas fiziskās aktivitātes, kas mums patika, piemēram, kāpām kokos, skrējām kalnā augšā un lejā ar ragavām, plēvēm un visādos citos veidos. Mēs visu laiku kustējāmies un tas mums sagādāja prieku. Tas viss mūsdienās ir pazudis, jo bērni tiek audzināti siltumnīcas apstākļos, kas diemžēl nepalīdz veselības stiprināšanai un uzlabošanai.

Vai nebūtu vērts tomēr atgriezties pie fiziskās kultūras izglītības iestādēs?

Autore: Elvita Rudzāte