Stresa – bailes „mani nemīl” ietekme uz veselību un darbu 13.10.2012

Stress bailes „mani nemīl” parasti rodas bērnībā vai pat bērna ieņemšanas brīdī. Ja bērna ieņemšanas brīdī vecāki nevēlas bērnu, tad bērns ierodas pasaulē, klūpot pār slieksni, un sasitoties iegūst stresu bailes „mani nemīl”. Stress bailes „mani nemīl” pieaug, ja brīdī, kad vecāki uzzina par bērna negaidīto ieņemšanu, sāk viens uz otru dusmoties un apsvērt aborta iespējas. Bērna Gars dzird vecāku un līdzcilvēku sarunas un jūt vecāku domas. Pat tad, ja vecāki grib bērniņu saglabāt, bet vecvecāki to nevēlas, arī šajā situācijā bērnā rodas stress – bailes „mani nemīl”. Visi tālākie dzīves notikumi, piemēram, vecāku prasīgums pret bērna sekmēm skolā vai kārtību mājās, vai izvēlēto profesiju, var tikai palielināt stresu bailes „mani nemīl”.

Patiess gadījums

Pie manis pēc palīdzības vērsās pusmūža sieviete, kurai psihoterapeits bija noteicis diagnozi – depresija. Sāku izvaicāt sievieti par viņas dzīvi un konstatēju, ka sievietē ir milzīgas bailes „mani nemīl”. Sieviete bija piedzimusi nabadzīgā ģimenē. Sievietes vecāki nespēja savu meitu materiāli labi nodrošināt, tāpēc aizsūtīja viņu uz  internātskolu, lai valsts par meitu parūpētos. Dzīvojot internātskolā, viņa jutās pamesta un neviena nemīlēta. Kad sieviete man stāstīja par saviem skolas gadiem, par saviem vecākiem, viņa visu laiku raudāja. Vēl joprojām viņā bija saglabājušās skumjas un dusmas uz vecākiem par to, ka bija nosūtījuši viņu uz internātskolu. Kad meitene pieauga, stress bailes „mani nemīl” turpināja savu posta darbu. Viņa ļoti baidījās no vīriešiem, jo viņai bija bailes, ka viņi viņu nemīl,bet grib tikai izmantot seksuāli. Sieviete neapprecējās un nolēma sevi pilnībā veltīt vienīgi darbam. Sieviete strādāja ļoti apzinīgi un bija uzticīga savam vienīgajam darba devējam. Sievietes ikdiena bija darbs. Mājās viņa tikai pārgulēja. Nevar teikt, ka viņai trūka savu mazo prieciņu, tomēr pārsvarā viņa bija ziedojusies darbam. Sieviete centās savu darbu darīt tik labi, cik vien prata, un ļoti pārdzīvoja neveiksmes. Jo vecāka sieviete kļuva, jo biežāk darbā piedzīvoja dažādas neveiksmes. Sievieti pārņēma lielas bailes, ka darba devējs varētu viņu atlaist no darba, un satraukta mēģināja izpildīt savus darba uzdevumus, taču stress bailes „mani nemīl” nobloķēja sievietes domāšanu, tādējādi viņa nespēja kvalitatīvi strādāt. Sievietei sāka veidoties nelielas konfliktsituācijas ar tiešo vadītāju, jo abas puses bija neapmierinātas. Sieviete bija neapmierināta, ka viņai netiek skaidri formulēts darba uzdevums, bet tiešā vadītāja bija neapmierināta ar sievietes darba rezultātiem. Sieviete uzskatīja, ka tiešā vadītāja viņu neieredz. Ekonomiskā krīze pasteidzināja notikumus, jo darba vietā sākās darbinieku skaita samazināšana. Sieviete bija viena no pirmajām, kuru atlaida no darba, kas radīja sievietē milzīgu stresu buķeti – bailes no ekonomiskajām problēmām, bailes no vientulības, bezpalīdzības izjūtu, skumjas, dusmas, neapmierinātību ar vadību un konfliktu ar sevi. Lai palīdzētu sievietei, es sāku skaidrot viņas dzīves neapgūtās mācību stundas un mācīju atbrīvot stresus, bet vislielāko uzsvaru es liku uz stresu – bailes „mani nemīl”, jo tas bija pirmcēlonis visiem pārējiem stresiem, kurus sieviete sevī bija uzņēmusi.

Stress bailes „mani nemīl” rodas bērnībā, visi pārējie dzīves notikumi to aktivizē. Ja sieviete jau jaunībā būtu izpratusi, ka viņa sevī ir uzņēmusi stresu bailes „ mani nemīl” un atbrīvojusi to, kā arī piedevusi saviem vecākiem, tad viņa nebaidītos no vīriešiem, būtu izveidojusi savu ģimeni un nebūtu sevi upurējusi darbam. Sieviete nespēja iedomāties, ka pusmūžā darbs viņai varētu tik skaudri atriebties. Es sievietei teicu, ka darba zaudēšana ir Dieva dota iespēja vismaz atlikušo dzīves daļu nodzīvot kā cilvēkam, kurš sevi mīl. Galvenais ir iemācīties dzīvot, mīlēt dzīvi, sevi un apkārtējos, nevis vergot. Taču, lai sieviete spētu sākt jaunu dzīvi, viņai ir jāatbrīvo visi piesaistītie stresi, īpaši stress bailes „mani nemīl”.

Stress bailes „mani nemīl” rada vēlmi izpatikt citiem, neļaujot cilvēkam mīlēt sevi. Ja cilvēkam neizdodas izpatikt, tad viņā rodas cits stress – neapmierinātība, ka nekas nenotiek tā, kā pats grib. Cilvēku nomāc domas, ka nevienam viņš neko nevar izdarīt pa prātam, tādējādi viņš nemanot nonāk pie pārliecības, ka dzīve ir bezjēdzīga, var pat sākt apsvērt pašnāvības iespējas.

Stress bailes „mani nemīl” valda pār galvu, kaklu, plecu joslu un rokām. Tas nozīmē, ka fiziskas sāpēs galvā, kaklā, plecu daļā un rokās liecina par to, ka cilvēks sevī ir uzņēmis stresu bailes „mani nemīl”.

Stress bailes „mani nemīl” rada prasīgumu pret sevi un citiem. Cilvēks baidās kaut ko neizdarīt perfekti, jo tad viņu nemīlēs. Prasīgums pret sevi un citiem rada fiziskas sāpēs sprandā un plecu daļā.

Ja cilvēks ir ļoti prasīgs pret sevi, tad viņam sāp tā plecu daļas puse, kuru dzimumu viņš pārstāv (sievietēm labā puse, vīriešiem kreisā puse). Ja cilvēks ir prasīgs gan pret sevi, gan pret citiem, tad sāp plecu abas puses. Ja cilvēks nespēj apmierināt savu prasīgumu, sākot dusmoties, tad bez fiziskām sāpēm plecu daļā parādās arī emocionāli traucējumi – nemiers, bezmiegs u.tml., kas var pāriet depresijā.

Lai atbrīvotos no stresa bailes „mani nemīl”, ar to ir jāsarunājas kā ar vislabāko draugu no visas sirds. Domās iztēlojieties, ka jūsu ķermenī ir izveidots cietums ar aizslēgtām durvīm, un uzsāciet sarunu ar stresu.

Stresa – bailes „mani nemīl” atbrīvošanas piemērs

Mīļās bailes „mani nemīl”, paldies, ka pie manis atnācāt, lai celtu manu garīgo attīstības līmeni. Piedodiet, ka jūs piesaistīju, bet citādi es nebūtu kļuvis gudrāks, es nebūtu sācis interesēties par garīgo pasauli, apguvis Piedošanas mācību. Paldies, ka esat mani vedušas pie prāta. Šodien ir tā diena, kad es jūs atbrīvošu no sevis. Lūdzu, piedodiet man, ka es jūs tik ilgi turēju savā cietumā un nelaidu laukā. Diemžēl es līdz šim nesapratu, ka manī ir bailes „mani nemīl”. Jūs savu darbu esat paveikušas, tādēļ tagad varat būt brīvas un iet savu ceļu. Es jūs atbrīvoju no sevis. Lūdzu, ejiet tur, kur jums ir jāiet. (Mēģiniet domās redzēt, kā bailes „mani nemīl” aiziet projām.)

Mīļais ķermeni, lūdzu, piedod man, ka es tev ar savām bailēm „mani nemīl” nodarīju pāri. Piedod man, ka tev nācās ciest tikai tāpēc, lai es kļūtu gudrāks.

Lūdzu, piedodiet man visi, kam es ar savām bailēm „mani nemīl” esmu nodarījis pāri (vēlams lūgt piedošanu katram atsevišķi).

Mīļie vecāki, es piedodu jums, ka jūs manī radījāt bailes „mani nemīl”. Es zinu, ka jūs bijāt tikai mani skolotāji un apzināti nevēlējāties manī radīt bailes „mani nemīl”. Es jums no visas sirds piedodu jūsu kļūdas.

(Vēlams piedot visiem pārējiem, kas dzīves laikā pastiprinājuši bailes „mani nemīl”).

Es piedodu pats sev, ka esmu tāds, kāds esmu. Es tikai mācos. Es mīlu sevi!

Nav tik svarīgi, ar kādiem vārdiem jūs runājat. Pats svarīgākais ir darīt to no visas sirds. Es visiem iesaku atbrīvot bailes „mani nemīl”, jo katrā no mums lielākā vai mazākā mērā šis stress ir, un no tā var rasties citi stresi un slimības.

Autore: Elvita Rudzāte