Stresa bailes “mani nemīl” rašanās un sekas 04.09.2013
Kas ir bailes “mani nemīl” (no V. Lūles un E. Rudzātes grāmatām)
Vislielākās cilvēces bailes ir bailes “mani nemīl”. Pozitīvi, ka bailes māca saudzīgi izturēties pret dzīvi, to novērtēt un turpmāk attīstīt, tās palīdz mums kļūt gudrākiem.
Uz visu, arī attiecībā uz stresu bailes “mani nemīl” darbojas „piesaistes likums: Kam dvēselē iemitinājušās bailes, to noteikti nobiedēs. Kas sirdī sakrājis vainas izjūtu, tas sagaidīs apvainotāju. Kas dusmīgs, to atnāks saniknot – viņam taču tas ir ļoti vajadzīgs.”
Visi stresi rodas no bailēm “mani nemīl”.
“Ar bailēm “mani nemīl” uzņem sevī vainas izjūtu, kura izraisa nervozitāti, nenoteiktību un cenšanos meklēt citu kļūdas..- galu galā uzkrādamies, izraisa dusmas”.
Bailes rodas no uzkrātas vainas sajūtas, dusmas izraisa baiļu kritiskā robeža.
PIEMĒRAM: Darbā bail, ka mani nemīlēs, cenšos cik spēka, lai nekļūdītos. No kļūdām (sev subjektīvām) izbēgt nevar, kļūdās un vaino sevi. Vainojot sevi pievelk apvainotājus un turpmāk arī bailes, ka apvainos. Tas liek meklēt citus vainīgos, kas jau ir dusmas.
Mūsdienās nav cilvēka, kas nejustu bailes “mani nemīl”, Jo vairāk cilvēks noliedz šā stresa esamību, jo stress spēcīgāks. Bet ikvienam ir tiesības noliegt savas problēmas un mācīties no rūgtām ciešanām.
Kam nav bailes “mani nemīl”, to mīl. Viņu saprot, un viņš saprot citus. Viņam piemīt pašcieņa un viņš ciena citus. Viņš ar prieku palīdz un viņam lūdz palīdzību.
Visur kurp dodieties neuzskatiet cilvēkus: – sliktākus par sevi – tas izraisīs augstprātību, ko vēlāk var sāpīgi sodīt; – labākus par sevi- tā pazemojumā noliecot muguru un šādi piesaistot pazemojumu.
Ikviens, kas atbrīvojas no bailēm “mani nemīl”, spēs just, ka viņu mīl.
Mani stresi un kā tie rodas no bailēm “mani nemīl”
Pēc lasītajiem materiāliem secināms, ka visi stresi izriet no bailēm “mani nemīl”. Bija vēlme to izjust, saprast tieši attiecībā uz sevi. Saklasificēju, saliku pa plauktiņiem savu stresu izpausmes un pētīju, kā šie stresi izauguši no bailēm “mani nemīl”.
1. Bailes “mani nemīl” tiešā un acīmredzamā veidā:
Bailes “mani nemīl” tiešā veidā: Kautrēšanās, pietāte pret manām autoritātēm, bailes, ka nebūšu interesanta: reakcijas sastopot šādus cilvēkus ir bēgšana (lai nevarētu paspēt neiepatikties), samākslotība (izlikšanās par tādu, ko varētu mīlēt – tiek panākts otrāds efekts).
Bailes ko par mani padomās: Nav vēlmes kontaktēties ar paziņām, slikti paliek iedomājoties ballīti pirtī (nevaru izdomāt, kā turp nedoties, bet melot arī negribas)- tas rada bažas, ka mani pēc tam var nepieņemt (bailes “mani nemīl”)
Bailes no materiālām problēmām: piemēram, banku krīzes laikā. Bailes, ka mani nemīlēs, ja nebūšu turīga – no bērna kājas slēgtais “līgums” ar vecākiem. No tā arī izriet mantkārība, to veicina arī skaudība. Skopums, manuprāt, ir mantkārības izpausme. Sai Baba: „Ja jūs neesat mantkārīgs, tad jūs neesat ne ar ko saistīts un nav jums ciešanu, jo tās izriet no vēlmēm – „ es” un „ mans”.
Bailes izskatīties „kā muļķei” – zvanīt amatpersonām, iestādēm, u.c. – kā izteikšos, vai patikšu?
Bailes no problēmām darbā – (kļūdaini dokumenti, audita draudi) bailes, ka priekšnieki, vecāki, kas audzinājuši darba tikumu, u.c. nemīlēs.
2. Vainas izjūta:
Vēlme būt perfektai, ja tāda nebūšu – mani nemīlēs, kas savukārt izraisa vainas izjūtu: piemēram, darāmo lietu saplānošana, neapmierinātība, ja plānus neizdodas izpildīt, ja tos iztraucē, darbā nestrādāju pietiekami centīgi, u.c.
Bieži sajūtu vainu, ja kādam kas neizdodas: veikals bankrotē (sveša cilvēka), diktors TV uztraucas, minstinās. Ja koncerts nav izdevies un ir maz apmeklēts – jūtos vainīga to priekšā, kas centušies. Pieļauju, ka tas nācis no bērnības, kad iespējams tiku vainota par kādiem apstākļiem, kas nav bijuši manis izraisīti. Pati neatceros, bet kā piemēru varētu minēt tādus gadījumus, ka māte vaino bērnu, ka nav izdevusies viņas karjera. Bailes “mani nemīl” to izraisa, jo ir bailes, ka mani vainos = nemīlēs, ja kādam iet slikti.
3. Dusmas un egoisms, kuru redzu kā bailes “mani nemīl” rezultātu, kas no visiem un visa pieprasa „aplieciniet, ka mani mīliet!”. Tātad mani mīlot – dodiet, man, pierādot, ka mīliet!, Atzīstiet manas domas par vispareizākajām!, Kāpēc ne es, kāpēc ne mani, kāpēc nav tā kā es gribu? – tātad nemīliet?
Tas izraisa dusmas, ja citi nedara, nedomā to, ko es vēlos (egoisms): piemēram, citi traucē, kad gribu mieru, tērē manu laiku tur, kur to nevēlos, partneris nedara tik daudz kā es vēlētos. Kolēģis pieļauj pārāk daudz neuzmanības kļūdu, kuras man jālabo – uztveru to, kā necieņu pret sevi. Kāpēc man jācieš sliktās vibrācijas no mūzikas publiskā vietā, no TV? Ciemiņi iztraucē manu dienas ritmu.
Elvita Rudzāte: „neapmierinātība rodas no citu cilvēku vērtēšanas – vērtē atbilstoši savam raksturam un pārliecībai, pieņemot, ka mūsu vērtību sistēma ir vienīgā pareizā. Egoisms ir vērtēšana, vadoties no savām zināšanām. Jo lielāks egoisms, jo vairāk mācāmies, lai pierādītu savu pārākumu” “Par egoismu liecina spriega gatavība pasargāt sevi no dažādiem viedokļiem, īpaša tieksme pierādīt savus labos nodomus un citu cilvēku ļaunās ieceres, dusmas, ja tas neizdodas.” Te arī jāizprot polaritātes likums.
4. Skaudība – bailes “mani nemīl”, ja nebūšu visgudrākā, visskaistākā, vislaipnākā, visnoderīgākā vecākiem, vis..: piemēram, ja uzmanība, atzinība tiek citiem, konkurence par vecāku mīlestību.
V. LULLE: Greizsirdība ir ļaunprātīgas aizvainojošas dusmas, kas rodas no bailēm “mani nemīl”.
5. Šaubas: rodas, ja cilvēks baidās kļūdīties=vēlme izpatikt citiem=bailes “mani nemīl”. Tās rada neparliecību jeb neticību sev, līdz ar to arī neticību citiem, piemēram, partnerim. Tas rada vēlmi parbaudīt un, ja, piemēram, neizrāda lielu sajūsmu par kādu manu ideju, tad automātiski tiek konstatēts – mani nemīl!
6. Sevis žēlošana: Žēlums pret sevi rodas, kad cilvēks ir cietis dēļ skumjām, bet vairāk ciest viņam nav spēka. Cilvēks, nespējot atrisināt kādu problēmu, kas viņā rada neapmierinātību sāk skumt vai kļūst nomākts. Cilvēks skumst, ja ir neapmierināts. Neapmierinātību rada citu vērtēšana, egoisms, tas ir protests pret pārmērīgu prasīgumu, nevēlēšanās mīlēt bez nosacījumiem. Redzes pasliktināšanās ir sevis žēlošanas lokālās sekas, kas rodas no tā, ka vispārīgo uztver pārāk personiski. Rodas no tā, ka sīkumus pārspīlē. Personiskā uztveršana saistīta ar vainas izjūtu par visu, tas nāk no bailēm “mani nemīl”. Sevis žēlošana parasti rodas no tā, ka cilvēks nav ieguvis gribēto – nav varējis izdarīt sliktu., t.i. pārveidot otru (citus) – padarīt citus tādus, ko uzskata par labiem!!!! Izeja – nevērtēt citus, pieņemt un mīlēt tādus, kādi viņi ir – saistīts ar dusmām, ja nedara, ko vēlos, tātad nemīl!
7. Stresu izpausmes, kuru izcelsmei no bailēm “mani nemīl” vēl neredzu pārliecinošu skaidrojumu, bet jūtu, ka tam jabūt.
Bailes no tumsas, iedomu tēliem – cilvēku veidolā (ļaundari), izfantazētā veidolā (nācis no šausmu filmām): piemēram, viena pati mājās baidos no iedomu tēliem, troksnīšiem. Ar bailēm “mani nemīl” varētu būt saistība tajā, ka baidos, ka viss man nesaprotamais, nezināmais mani nemīlēs, tas ir sakāpis tik tālu, ka jau ir radušās pārspīlētas bailes par savu dzīvību. Atceros no bērnības, ka man bija jāiet ātrāk gulēt vienai pašai un vecāki skatījās TV vai bija ballītes, raudāju, bet mani nežēloja un spieda iet gulēt. Tad sēdēju koridorā un raudāju.
Bailes “mani nemīl” šeit pagaidām redzu tikai tajā, ka neuzdrošinos ko mainīt, nesaprotu uz ko mainīt. Tajā, ka pa laikam pārņem bezjēdzības sajūta darbā: liekas, ka ražoju nekam nederīgus papīrus, jūtos kā iesprostota, dzažreiz “neceļas ne pirkstiņš”.
Elvita Rudzāte: lai ierastais darbs kļūtu viegls un priekpilns jāatbrīvo piespiedu stāvoklis. (Jāpārslēdz līgums, ka darbam, kas nes panākumus, ir jābūt smagam – atbrīvoties no bailēm “mani nemīl”, ja smagi nestrādāšu.). Aiz bezjēdzības slēpjas neapmierinātība, kas sākotnēji meklējama vainas izjūtā. Bezjēdzība tiecas iemācīt, ka aiz tās šķietamā domu neesamības un bezizejas slēpjas diženākā doma, tā parādās, lai sniegtu iespēju atklāt dzīves lielākās iespējas. Pagaidām vienīgā jēga ko redzu, ir palīdzēt kolēģiem ar mīlestību, palīdzēt sakārtot lietas pa plauktiņiem (lai gan bez tā pēdējā arī varētu iztikt).
7. Ko parāda spoguļošanās, kad krīt uz nerviem, ko dara citi (mācību stundas):
Ko nevar saskatīt pats, tur palīdz macību stundas!
Paldies paziņam A., ka viņš norāda uz maniem trūkumiem:
– nepieņem citu viedokļus, ja tie ir pretēji viņa, uzskata savu ceļu par pareizo = mans subjektīvisms, pārsvarā izpaužas iekšēji (es vislabāk zinu, A. nav taisnība), uz āru izpaužas darbā, ar partneri, strīdos, kur aizkaitinos,= nedod Dievs, citi domās, ka es kļūdos, domāju nepareizi=bailes “mani nemīl”, ja nebūšu preiza un perfekta; jāsaprot, ka nav vienas vienīgas taisnības, pieņemšana!
– pārgudri runā, par visu savs viedoklis = pati spriežu, tiesāju, kaut vai uz ielas- vai tā var, vai nevar=viss, kas nav man pieņemams ir slikts=egoisms=dusmas, ka nav man pa prātam=mani nemīl, ja man nepiekrīt, nedomā tāpat kā es=bailes “mani nemīl”
– nemitīgi lielās, es arī šad un tad stāstu par saviem panākumiem citiem, ko arī var kāds uztvert par lielīšanos=uzsvars uz savu ES =egoisms=pašapliecināšanās=pierādījumu pieprasīšana tam, ka mani mīl=bailes “mani nemīl”
– var dzēlīgi pasmieties par citu centieniem, neiejūtīgi sāpināt=arī kādreiz cenšos būt asprātīga= dusmas uz tiem, kas nedomā tāpat, sevis labākuma vai asprātīguma pašapliecināšana = pierādījumu pieprasīšana tam, ka mani mīl=bailes “mani nemīl”
8. Somantika
Uz bailēm “mani nemīl” norāda arī mana saspringtā kakla – plecu zona, jo pār to valda bailes “mani nemīl”, arī sāpes krustos – bailes + ekonomiskās problēmas.
Par bailēm liecina arī kāre uz saldumiem.
Par prasīgumu pret sevi liecina arī sāpes sprandā un plecos, līdz šim to biju novēlusi uz darbu ar datoru saspringtā pozā. Prasīgums=bailes “mani nemīlēs”, ja nebūšu perfekta.
9. No Elvitas Rudzātes grāmatas par dažiem stresiem, kas vēl var rasties no bailēm “mani nemīl”:
– No bailēm “mani nemīl” rodas arī aizkaitinājums – dusmas, kas rodas no neprasmes mīlēt bez nosacījumiem, kā arī pašapsūdzība, kas ir neprasme mīlēt sevi tādu, kāds esi (cilvēkā ir bailes “mani nemīl” – neticība saviem spēkiem, prasīgums un vēlmes attiecībā uz sevi).
– Izvairīšanās no attiecībām cēlonis ir bailes “mani nemīl” un kauna izjūta, tā ir bēgšana no realitātes.
– Neizlēmība rodas cilvēkiem, kuri baidās un kaunas, ka viņus nemīlēs, ja viņi pieņems nepareizu lēmumu, sirds zina pareizo lēmumu.
Bailes “mani nemīl” rada arī vēlmi izpatikt, atkarības (mani nemīl tādu, kāds esmu), apetītes traucējumus – sev, anoreksija, bulīmija, sevis šaustīšanu, pārspīlētu skatījumu uz problēmām (izpaužas prasīgums, bet jāapgūst tas, ka dzīvē nekas nav perfekts), libido zudumu, motivācijas zudumu (nevēlēšanās kaut ko darīt, kā cēlonis ir bailes “mani nemīl” – mani nenovērtē, nevienam tas nav vajadzīgs, arī pašam nav vajadzīgs. Bailes, ka citi smiesies, ja neizdosies, kauns, ka kļūdīsies). Ja mīlēs sevi, tad nekaunēsies rīkoties, lai kāds būtu rezultāts!
Kur radušās manas bailes “mani nemīl”?
V. LULLE: “Bailes “mani nemīl” vairākumam ļaužu seko no iepriekšējām dzīvēm. Kurš tās paņēmis līdz, tas ieradies tās atbrīvot šajā pasaulē.”
Manu baiļu “mani nemīl” rašanās:
Esmu pirmais bērns, kas noteikti mammai radījis savus uztraukumus, pārdzīvojumus. Lielākā trauma man noteikti bijusi momentānā nošķiršana no mammas slimnīcā pēc tā laika tradīcijas, ietekmēja arī tas, ka tiku turēta sasaistīta autiņos, barota konkrētā laikā, neskatoties uz to, ka bļāvu pēc ēdiena. To ietekmējusi tai laikā atzītā Spoka grāmata.
Bērnībā tiku lutināta, izdabājot iegribām – tas veicinājis egoismu, ka man viss pienākas, un tā man apliecina, ka mīl. V. LULLE: „lutināt ir bīstami, bērns, kurš grib dzīvot ļoti labi, kļūst prasīgs. Ja kaut ko nedabū, apvainojas, jo tas viņam nozīmē to pašu, ja par viņu nerūpējas, nemīl utt. Kāpēc man nedod, vai es sliktāks? Vecāku slavētais bērns kļūst par zubrītāju, kas zaudē spēju loģiski domāt, jo viņam atzīmēm jāizpelnās mīlestība un materiālie labumi.”
Ātri tiku laista bērnu dārzā, ko atceros kā lielu pārdzīvojumu, ka mani tur atstāja, gandrīz vienmēr ar asarām tur paliku.
Ģimenē nebija ierasta mīlestības izrādīšana. Prasīja kārtīgi strādāt, mazliet paslavēja par to, taču, ja nestrādāja, bija sods. Vecmāmiņas perfekcionisms arī savu ietekmi atstājis.
Skola arī bailes “mani ne’mīl” veicināja ar to, ka no manis kā skolotājas bērna tika prasīta perfekta uzvedība – „kā tu kā skolotājas meita”, sacensība par labajām atzīmēm, lai iemantotu skolotāju un vecāku atzinību. V.LULLE: pārslodze ievērības vārdā ir mīlestības izkalpošanās, pēc katras neveiksmes pieaug bailes “mani nemīl”, un vienā brīdī rodas bezjēdzības izjūta. Jo gudrāks bērns, t.i. jo viņam labāks atzīmes, jo viņš sevi uzskata labāku nekā citi. Jo vairāk ar gadiem gūst privilēģijas, jo grūtāk atbrīvot šī bērna agresivitāti.
Elvita Rudzāte par vainas izjūtu: „ Cilvēkam, kuram ir bailes “mani nemīl”, ir tendence sevi vainot, ņemot vērā viņa vērtību sistēmu. Bērns, kurš baidās, ka vecāki viņu nemīl, ļoti cenšas labi mācīties skolā, jo vecākiem tas ir svarīgi. Ja bērnam ir kāda neveiksme skolā, tad viņš vecāku priekšā jūtas vainīgs un baidās, ka viņu var nemīlēt slikto atzīmju dēļ.” Atceros savu pirmo divnieku, kad gaidīju vecākus mājās raudādama, par laimi mani nesodīja, bet mierināja. Atceros arī pieļauto kļūdu, ka vaina tika novelta uz skolotāju.
Ģimenē man likts saprast, ka mīlestību un cieņu var iegūt, ja smagi strādā, ir statuss sabiedrībā, naudas ienākumi – tas veicinājis bailes “mani nemīl” materiālajā jomā.
Interesanti, ka dzīvē esmu piesaistījusi daudz cilvēkus (draugi, partneri), kuriem vecāki šķirti, kuri auguši pie mātes, arī viņiem ir bailes “mani nemīl”, tās piesaistās manām bailēm “mani nemīl”. Ne par velti, vainas izjūta šajās attiecībās nav sveša, tātad arī bailes “mani nemīl” partnerattiecībās.
Noteikti pie veicinātājiem varētu pieskaitīt kino industriju ar trilleriem un šausmu filmām, pasaciņām par mīlestību, attiecībām (kas gan taisa to, kas ir pieprasīts).
V.LULLE:
Mātes kļūdās, nesaprotot, ka arī grūtniecības laikā bērna gars visu dzird, redz un saprot, un vēlas apgūt šīs dzīves mācības stundas.
Mammu kļūdas (kuras mums jāpiedod), neprasme nav grēks, grēks ir nespēja piedot:
- Ieņemot bērnu, nav aicinājusi to ar mīlestību šurp dzīvot. Bērns ieņemts kādu savtīgu apsvērumu dēļ, ne aiz mīlestības.
- Negācijas grūtniecības laikā, neizskaidro bērnam katru negatīvu domu, nelūdz bērnam piedošanu.
- Bērnam dzimstot, nodod viņam savas bailes mīlestības vietā.
Vecāku attiecības arī izraisa bailes “mani nemīl”, piemēram, ja tēvs pamet ģimeni.
Bērnam savukārt ir jāsaprot, jo sliktākus vecākus viņš izvēlējies, jo vairāk dzīvē cerējis iemācīties. Viņam vecāki nav slikti, bet ir vislabākie. Kad vecāki vienaldzībā vai nicinājumā pagriež bērnam muguru, viņa sirsniņa pārlūzt. Frāzes „tu vairs neesi mans bērns, ej kur acis rāda” u.tml. nogalina.
Bailes “mani nemīl” gūst apstiprinājumu arī saskarē ar cilvēkiem, sajūtot no viņu puses saltumu, neizpratni. Summētas bailes rada dusmas, kad saskaras divu baiļu sienas.
Cilvēkam, kas jūt bailes “mani nemīl”, šīs bailes piesaista ciešanas, kuru uzdevums ir pierādīt, ka viņu tiešām nemīl. Jo kā gan citādi lai cilvēks justu, ka viņu nemīl.
Kādas atbrīvošanas metodes esmu sastapusi
1. Piedošana.
V. LULLE- „Cilvēks, kas piedod saviem vecākiem un vecvecākiem, glābj viņu dvēseles no vainas jūga un vienlaikus atbrīvo, gan savu dvēseli nākamajām dzīvē. Ja piedod savtīgi, lai izveseļotos, tā nav pareizi! Kad piedosiet mātei un tēvam, lai viņiem kļūtu labi, tad būs pareizi un tad pats kļūsiet vesels.”
PIEMĒRS no manas dzīves, ko īstenoju vadoties no Evitas Rudzātes grāmatām: Pieķeru sevi, ka kaut kur dziļumā esmu apskaudusi draudzenes, kuras man šķiet vai nu skaistākas par mani, vai radošākas. To parāda tas, ka cenšos viņas pārspēt vai nu demonstrējot gudrību, vai no to, ka pelnu labāk, tas notiek neuzkrītoši, bet notiek. Saprotu, ka skaudība ceļas no salīdzināšanas un vēlmes būt vislabākajai, kam pamatā ir bailes “mani nemīl”, ja nebūšu visgudrākā, visskaistākā, visradošākā, ja neizcelšos ar pārākumu. Tas savukārt ir cēlies iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ, visvairāk jau salīdzināšanas rezultātā (vecāki – redz kā kaimiņu Linda čakli strādā, kā Dace to var izdarīt (bērns uztver – bet Tu gan ne), skola – „Jānītis, malacis, vienīgais sapratis uzdevumu” – bērnā jau esošās bailes “mani nemīl” secina – tātad mēs neesam atzinības vērti, ja vienīgie ko no visiem nesaprotam), tālāk piestrādājuši masu mediji, sabiedrība ar uzspiestajiem un pieņemtajiem skaistuma etaloniem.
Piedošanas process: iztēlojos savas bailes “mani nemīl” kā draugu, kas ieradies mani mācīt un sāku sarunāties.
- Es piedodu Jums bailes mani nemīl, ka esat pie manis atnākušas un pateicos, ka atnācāt man iemācīt, to ko nepratu – pieņemt un mīlēt sevi un citus tādus, kādi esam.
- Es piedodu visiem, kas manī šīs bailes ir izraisījuši, neviens no viņiem nav vēlējis ļaunu, visi paši ir bijuši neziņā, mācījušies un mācās – es piedodu vecākiem, vecvecākiem, skolotājiem, skolas biedriem, Spokam par viņa grāmatām, pastāvošajai sistēmai (izglītības, ideoloģijas, jebkam, ko uzspiedusi valsts), masu medijiem, sabiedrībai;
- Es piedodu sev, kas esmu kļūdījusies uzņemot un kultivējot sevī bailes mani nemīl, es esmu cilvēks, kas mācījās un mācas. Mēs visi piedzimstam neideāli, mēs piedzimstam, lai mācītos un garīgi attīstītos. Es mīlu sevi!
- Es lūdzu piedošanu Jums visiem, kurus ar savām bailēm mani nemīl esmu piesaistījusi, lai Jūs kļūdītos un tādējādi man dotu mācību stundas;
- Es lūdzu piedošanu visiem, kuriem esmu nodarījusi pāri ar savām bailēm “mani nemīl”, piedodiet man draudzenes, ka domāju skaudīgas domas un gribēju būt pārāka, iespējams tā radot kādu mazvērtības izjūtu. Piedodiet, klases biedri, draugi, ģimenes locekļi, visi, visi, kas sajutuši manu pārākuma izrādīšanu. Piedodiet man, lūdzu, jebkuru citu kaitējumu, ko esat sajutuši, dēļ manām bailēm, ka mani nemīl;
- Es lūdzu piedošanu savam mīļajam ķermenim, kuru esmu turējusi saspringušu stresa varā, kuru esmu indējusi ar negatīvām emocijām dēļ skaudības, dēļ bailēm, ka mani nemīl un citiem stresiem, ko tās radījušas.
- Es lūdzu piedošanu Jums bailes, ka mani nemīl, ka piesaistīju un turēju jūs gūstā, sevī ieslodzītas. Mīļās bailes “mani nemīl” – pateicos jums par man dotajām mācībā, tagad es jūs atbrīvoju un palaižu brīvas kosmosā. Paldies, paldies, paldies!
2. Rozārijā „Merķis” minētā vēstule un apņēmības paušana katru dienu.
Uzrakstu lūgumu mātei Marijai (var jebkuram Skolotājam, ar kuru sajūt tuvību) atbrīvoties no bailēm “mani nemīl”, tā vietā apgūstot mīlestību, sadedzinu (jāpalūdz aizsardzības eņģeļus nogādāt šo vēstuli pēc piederības), katru dienu šo lūgumu apstiprinu, atkārtojot to.
3. Vēstule Karmas Valdei 23 . datumā, ar lūgumu palīdzēt atbrīvoties no bailēm “mani nemīl”
4. Lūgšanas:
No Elvitas grāmatas: Lūgšanās process- 1) Vēršanās pie Dieva, 2)Dieva un sevis vienotības atzīšana; 2)Pozitīvi formulēta vēlēšanās; 3) Pateicība par paveikto; 4) savas vēlmes nodošana Dieva rokās, tas ir atbrīvošanās no problēmas.
Sevis mīlestības lūgšanu katru dienu, priekš sevis sagatavoju individuālu, bet idejas smēlos no Elvitas grāmatas.
5. Afirmācijas: Piemēram, katru rītu spogulī sev no sirds teikt: “ANCE, ES TEVI MĪLU”. Afirmācijām jābūt pozitīvām (bez „ne”) un ticamām. Piemēram, slimojot, nepareizas afirmācijas: „es neesmu slims” (ne); „ es esmu vesels” (neticami); pareiz būtu „es veseļojos”.
6. Uz ķermeni orientētā terapija, kas ļauj iepazīt, pieņemt un iemīlēt sevi:
– Savas dabiskās balss un tās spēka apzināšanās, balss masku nomešana – ir speciāli vingrinājumi, kas ļauj atgriezties pie dabiskās balss, jo izrādās daudziem ir balss maskas (piemēram, skaļāka balss dēļ darba, rupjāka balss dēļ vēlmes būt vīrišķīgam.
– Autentiskā deja (kustība), kas ļauj ķermeņa brīvā kustībā izprast, izjust ķermeņa, prāta un vēl kā cita, kas mūsos vienotību un pieņemt pašam sevi, bez lomām:
No I-Dejas mājas lapas apraksta: „Tas ir ap 40 minūšu absolūti brīvu kustību laiks ar aizvērtām acīm gan fiziski, gan mentāli drošā telpā. Šis ir laiks, lai iedziļinātos sevī, pietuvotos savai patiesajai būtībai, meklētu atbildes uz saviem būtiskajiem jautājumiem un vienkārši dotu sev laiku Būt. Būt pašam, būt tādam, kāds esmu, ieraudzīt vai sadzirdēt savu iekšējo pasauli, pateicoties sava paša auguma kustībai. Bieži vien tieši šajā procesā parādās iespēja zemapziņai risināt to, ko apziņa nespēj atrisināt.
Viss sākās, kad terapijas sesijās M.S.Vaithausa ieviesa brīvo kustību- kad cilvēks ļauj ķermenim pašam kustēties tā, kā tas vēlas, t.i., nevis skaisti dejot, prātam vadot ķermeni, bet tuvinoties faktam, ka kustības vada ķermenis, ne prāts. Kustības kļūst autentiskas, pavisam personiskas. Un tādējādi mūsu pašu kustības mums pasaka priekšā to, ko mūsu pašu augums mums stāsta un ko ikdienā nesadzirdam. Par mūsu sāpēm, mūsu dziļākajām vēlmēm un- mūsu spēku un potenciālu. Vienvārdsakot- autentiskā kustība pietuvina mūsu apziņu zemapziņai un starp tām var stiprināties kontakts, kas tik ļoti nepieciešams veselīgai dzīvei. Procesi autentiskajā dejā var līdzināties sapņošanai, kur tēli nomaina tēlus, situācijas nomainās pret citām, kamēr caur šo asociatīvo ķēdi mēs nonākam pie sava kodola. Tik personīgā Es. Un spējam sajust un sadzirdēt to.”
– Kontaktimprovizācija – deja, kas māca ļauties un nebaidīties no cilvēkiem, pieņemt sevi un citus tādus, kādi esam un palīdz izprast kopejo vienotību dejas procesā. Jūtu, ka man tas ir izaicinājums, taču ļoti palīdz attīstīties pieņemšanas un mīlestības virzienā, veicinot tā nepieciešamības apzināsanos ne tikai prātā, bet arī ieplūšanu, ieaugšanu visā ķermenī.
No I-Dejas mājas lapas apraksta: „Šī deja balstās uz sevis, sava ķermeņa uzklausīšanu, sajušanu, un tad- sadejošanos ar partneri. Tā vērš uzmanību uz savām attiecībām ar savu ķermeni un palēnām veido tās arvien veselīgākās.
Deja prasa specifiski vieglu, bet noteiktu uzmanības devu, ko uztrenējam nodarbību laikā. Un šī koncentrētā un vieglā uzmanība ļauj dejotājam pabūt patiesi ‘šeit un tagad’ stāvoklī, un atbrīvoties kaut uz brīdi no ikdienas ierastajām domām un stresiem.
Tā uzdod jautājumus un procesā dod atbildes par savu komunikāciju ar citiem, par savu uzticēšanos sev, citiem, pasaulei, par to, cik daudz darām sevis dēļ un cik daudz- citu dēļ, par to, kur ir manas robežas, par to, ko es vēlos ik katrā savas dzīves mirklī.
Tai pat laikā tā ir perfekta fizikas pamatlikumu stunda- šī deja ļauj būt uzmanības kontaktā gan ar gravitācijas spēku, gan līdzsvaru, gan inerci, un ne tikai. Un tas viss- caur improvizētu deju, ķerot pārsteiguma mirkļus!”
– No psihoterapijas (rekomendēju pamēģināt pie speciālistiem): traucējošo līgumu pārslēgšana. Līgums “ja darīšu to, tad būs tā”, paradums, tradīcija var būt ar vecākiem, pašai ar sevi, piemēram, „meitenes neskrien pakaļ puišiem” – parādās bailes “mani nemīlēs”, ja izrādīšu savas jūtas.
Līgumi ir savā ziņā aizsardzības mehānisms- dod psihisko drošības izjūtu (lai nepazustu haosā):
– par fizisko drošību („neej tur, nolauzīsi kaklu”, „svešiem cilvēkiem līdzi neej”)
– par finansiālo drošību- naudu („dod Dieviņi citam doti, ne no cita mīļi lūgti”)
– par attiecībām- pārī un ar visiem pārējiem („nebūt zem sievas tupeles”)
– par varu („ja sit Tev- sit pretī vai- 2) dod otru vaigu, vai- 3) bēdz”, vai … )
– par godu (ko vecāki teica, kāda ir laba meitene?)
Piefiksējam līgumus, kas manī strādā. Kādam vieglāk to darīt vienkārši atceroties pašus līgumus; kādam- piedomājot par mammu, par attiecībām ar viņu, par to, kāda viņa ir, ko regulāri man teikusi, ar kādām frāzēm mācījusi dzīvot, kādas nākušas automātiski (piem., „pagaidi!” uz manu lūgumu pēc uzmanības – šo iespējams pārveidot par līgumu, piem., „mammai kaut kas cits ir svarīgāks par mani” > „ kaut kas cits ir svarīgāks nekā es”). Mainām visu līgumu vai tā daļu, (piem., no „es esmu vērtīga tad, kad kaut ko panāku” uz „es esmu vērtība pati par sevi”). Šeit ir liela brīvība, ko un kā darīt. Būtiskais ir saglabāt atslēgvārdu. Un iztikt bez „ne” priedēkļa.
Grupas darbā konstatēju, ka man ir noslēgts līgums vecāku, vecvecāku iespaidā, ka cilvēku cieņu un mīlestību var iegūt, ja smagi strādā, ir statuss sabiedrībā, naudas ienākumi. Uzrakstīju, sadedzināju, pārslēdzu jaunu līgumu, kas skan – es pieņemu un mīlu sevi tādu kāda es esmu, strādāju ar prieku un mīlestību. Citu cilvēku mīlestība un cieņa ir dāvana.
– Pagātnes atbrīvošanas rituāls no Elvitas Rudzātes 4. grāmatas.
Uz baltas lapas uzraksta nepatīkamu pagatnes norikumu, rakstiski piedod un lūdz piedošanu. Lapu sadedzina un ņem nākamo, kur raksta un piedod nākamo notikumu. Procesu veic tik ilgi, kamēr sirds saka: pietiek. Nākamaja diena var turpināt.
Es pati sadedzinaju visas piezīmes par stresiem, veicot piedošanu.
SECINĀJUMI
Ir labi apzināties visus savus stresus, lai tos varētu izanalizēt un palaist. Tomēr jāņem arī vērā rozārijā “Mērķis” paustais “Dievmāte 9. Es gribu novēlēt jums veiksmi darbā ar sevi un saviem trūkumiem. Tomēr, lūdzu, nemeklējiet sevī pārāk daudz trūkumu. Ar to jūs kultivēsiet savus trūkumus.” Tapēc arī savas piezīmes vecā mēnesī sadedzināju, piedodot.
Ja izprot visu stresu izcelsmi no bailēm “mani nemīl”, ir vieglāk īstenot piedošanas procesu, jo manī rada apjukumu sadrumstalošanās pa vairākam stresu izpausmēm un piedošana tiem visiem atsevišķi.
Vēl kartīgi jāiemācās salīdzināšanas vietā izjust prieku par citu panākumiem. Patika tas, ko sapratu no rozārijā „Darbs ar karmu” paustā: ja patiesi priecājas par citu panākumiem, tad to sajūt, saņem kā paša panākumu. Tur arī izpaužas visa vienotība.
Piedošanu priekš sevis atzīstu par būtiskāko metodi, lai atbrīvotos no bailēm “mani nemīl”, pārējās varu ieteikt kā palīgmetodes. Ar vienu piedošanas reizi tik ilgi krātam stresam noteikti ir par maz, jāturpina, jāievieš kā ikdienas process, kā pašhigiēna.
Rakstot šo eseju secināju, ka vairākas nodarbes, ko dzīvē daru, ir labs palīglīdzeklis, lai atbrīvotos no bailēm “mani nemīl”. Ir labi to apzināt, lai varu koncentrēt spēkus uz pamatproblēmas – bailes “mani nemīl” atrisināšanu. Ir pieejamas vēl daudz palīgmetodes, lai atbrīvotos no bailēm “mani nemīl”, bez manis minētajām, taču manuprāt, labak izvēlēties dažas no tām un kartīgi praktizēt, nevis „raustīties” no vienas metodes uz otru, kas sadala uzmanību.
Autore : Ance