Ticība sev 21.05.2022

Daudzi cilvēki neuzticas sev un tādējādi paši sev atņem jaunas iespējas. Neticības sev pamatā ir bailes “mani nemīl”, kas radušās no kritiskām piezīmēm, pārmetumiem, nosodīšanas un neveiksmēm. Neviens nevar nodzīvot dzīvi, nesaņemot kritiskas piezīmes, pārmetumus, nosodījumu un neveiksmes, jo sliktā piedzīvošana ir ikviena cilvēka dzīves sastāvdaļa un mācību stunda, lai pārvarot grūtības mēs augtu garā.

Lai atbrīvotu bailes “mani nemīl”, nepieciešams izprast, kas tās ir radījis, noteikt neapgūto mācību un piedot. Bailes “mani nemīl” un vainas izjūta ir mūsu skolotāji, kas māca mums ieraudzīt pasaules divpusējo dabu – labo un ļauno, izprotot, ka Gaismu nevarēs redzēt, ja nebūs tumsa jeb citiem vārdiem sakot, labais nevarēs attīstīties, ja nesaskarsies ar sliktā pretestību.

Ticība sev izpaužas attieksmē pret rezultātu. Piemēram, ja cilvēks darbā nesasniedz plānotos rezultātus, tad neveiksme var ietekmēt viņa pašapziņu un kāds cilvēks pat var izdarīt aplamus secinājumus: “…es nekam nederu…” Ja dzīvesbiedrs pamet, atrodot citu aizstājēju, arī tas var ietekmēt cilvēka pašapziņu, izdarot aplamu secinājumu: “…es neesmu gana labs partneris…”.

Diemžēl lielākā daļa sabiedrības nezina, ka rezultātu cilvēks nevar noteikt, jo to visos gadījumos nosaka Dievs un cilvēks nekad iepriekš nevar zināt kāda būs Dieva griba. Tāpēc sportā ne vienmēr uzvar stiprākais un tas notiek tikai tāpēc, ka Dievs vēlas, lai stiprākais aizdomājas par cilvēciskām īpašībām  – lepnība, egoisms, skaudība un par cilvēciskajām vērtībām – patiesība, tikumība, miers, mīlestība un nevardarbība. Citiem vārdiem sakot, Dievs vēlas, lai mēs augam garā un ja tas nenotiek, tad Viņš dzīves spēlē iesaista tādus spēlētājus, kas rada mums šķēršļus, lai mēs sāktu domāt.

Ļoti svarīgi ir izprast, ka visus darbus mums ir jādara Dievam. Tie, kas darbu dara Dievam, dara to ar visaugstāko atbildību. Dievs neizvirza prasības mūsu darbam, Viņš ir ļoti apmierināts, ja tikai redz, ka mēs darbu darām ar mīlestību tik labi cik spējam. Ja tu dari darbu Dievam, tad lai kā to uzņemtu citi cilvēki, tu esi izdarījis labāko ko varēji. Tālāk Dievs lems par tālāko tavu attīstību, dodot zīmi, vai tev ir pienācis laiks darīt citu darbu, citā vietā, un tas bieži notiek caur dažādām profesionālām neveiksmēm.

Paļaušanās uz Dievu ir sirdsmiera atslēga, bet lai paļautos uz To, nepieciešams attīstīt spēcīgu ticību un apgūt Dievišķo zinātni. Jo labāk izproti dzīvi, jo vieglāk dzīvot. Pat, ja redzi, ka kāds ar tevi ir neapmierināts, tas vairs tik ļoti tevi nesatrauc un pienāks brīdis, kad tev būs pavisam vienaldzīgi, ko citi par tevi domā. Tanī brīdī tu kļūsi brīvs cilvēks neatkarīgi no tā, kur atradīsies, kādus darbus veiksi un kāda būs sabiedrības attieksme pret tevi. Īsta brīvība ir tad, kad tevi vairs nespēj ietekmēt ārējā pasaule. To sauc par atbrīvošanos no pieķeršanās laicīgajai dzīvei.

Kā iemācīties noticēt sev? Ja tu apzinies, ka esi daļa no Dieva un, ka tu dari visu pēc labākās sirdsapziņas Dievam, zinot, ka Viņš tev neizvirza nekādas prasības, ka Viņš tevi mīl tādu kāds tu esi, tad kāpēc tu izvirzi prasības pats sev? Ja cilvēks netic sev, tas nozīmē, ka viņš neizpilda kaut kādas prasības, kuras viņš pats sev ir noteicis. Tātad nepieciešams sevi mīlēt, neizvirzot sev prasības, bet darīt visu pēc labākās sirdsapziņas.

Kad cilvēks atbrīvojas no vēlmes lepoties ar saviem sasniegumiem, tad viņā pazūd kauna izjūta. Tāpēc nepieciešams atbrīvoties no vēlmes lepoties ar saviem sasniegumiem un nekad nesalīdzināt savus sasniegumus ar citu sasniegumiem. Salīdzinot sevi ar citiem, attīstās ne tikai lepnība veiksmes gadījumā vai kauns neveiksme gadījumā, bet arī skaudība, ja citiem klājas labāk nekā tev. Tāpēc brīvs cilvēks ir tāds, kas koncentrējas tikai uz Dievu un domā, ko vēl viņš varētu izdarīt Dieva un sabiedrības labā. Nav lielākas laimes, kā Kalpot Dievam, bet līdz šādam apziņas līmenim ir jāizaug. Sākumā pietiek ar to, ka cilvēks sāk izprast dzīvi un atbrīvojas no saviem stresiem un negatīvām īpašībām.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – piedod visiem, kas tevi kritizēja, aizmirstot visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši dari to ko spēj un tik labi cik spēj. Dievs neizvirza pret tevi nekādas prasības un kritērijus. Viņš tikai gaida, lai tu visu, ko dari, dari ar mīlestību. Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “Kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni pavirza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”.

No bailēm patiešām var atbrīvoties tikai tad, ja tu tām skaties acīs, darot to no kā baidies. Pārvarot grūtības, attīstās tavs gars. Pārvarot bailes, atgriezīsies tevī pārliecība par sevi.

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels”.

Lai cik tas paradoksāli neizklausītos, bet patiešām, tie, kas kritizē citus, paši cieš no kompleksiem un neticības sev. Cilvēks, kas tic sev, izprot to, kuram kaut kas neizdodas, jo pats ir piedzīvojis pietiekami daudz neveiksmes, kas viņu ir tikai stiprinājušas. Liels cilvēks jeb cilvēks ar plašu apziņas līmeni mēģinās tevi iedvesmot nevis graut.

Ceturtkārt – atgriezies ticībā pie Dieva un smelies spēkus Dievā.

Dievam viss ir iespējams. Ar Dievu viss ir iespējams. Lai kas dzīvē notiktu, ja tu tici Dievam, tad tu arī zini, ka Viņš tevi nekad nepametīs. Paļaujoties uz Dievu tu spēsi pārvarēt neveiksmes un nonāksi pie secinājuma, ka katrā neveiksmē parādās jaunas iespējas, kas dod iespēju piedzīvot veiksmi. Ir viegli strādāt, ja zini, ka aiz tevis ir tik spēcīga aizmugure kā Dievs. Lūdz palīdzību Dievam dzīves grūtos brīžos un tu to noteikti saņemsi.

Pieckārt – ļaujies jaunajiem izaicinājumiem un pieņem piedāvātās iespējas.

Dzīves grūtos brīžos, Dievs vienmēr mums piedāvā jaunas iespējas. Neiestāsti sev, ka tu netiksi galā ar jauno iespēju. Atceries, ka Dievs nekad neuzdod mums tādus uzdevumus, kurus mēs nespētu paveikt. Ja Dievs tev dod iespēju, tātad tu vari to paveikt. Uzticies Dievam!

Seškārt – apgūsti Lielo Skolotāju doto Mācību jeb Dievišķos likumus un ikdienas situācijas praktizē iemācīto.

Jo plašāks būs tavs apziņas līmenis, jo spēcīga būs tava ticība sev un labajam. Atceries, lai kas dzīvē notiek, viss notiek uz labu!

Septiņkārt – atbrīvo savas domas, ka tevi nemīl.

Lai ko par tevi domā un saka cilvēki, sirds dziļumos viņi tevi mīl, jo mēs visi kopā veidojam veselumu, ko sauc par Dievu. Katrā cilvēkā ir Dievs. Arī tevī ir Dievs jeb tavs Augstākais Es, kas zina patiesību un sniegs tev atbalstu grūtos brīžos, ja tikai tu sāksi Kalpot Dievam, atstājot visu – gan labo, gan slikto Dieva rokās. Atdod savas bailes “mani nemīl” Dievam un turpmāk dzīvo mīlestībā pret visu radīto, jo tad, lai ko tavas ausis dzirdēs un acis izlasīs, tu zināsi, ka tā ir tikai ilūzija un mācību stunda tavai izaugsmei, jo Patiesība ir Mīlestība.

Autore: Elvita Rudzāte