Uz ko ticīgs cilvēks paļaujas un kam tic, ja viss ir Dievs? 08.12.2021

Viss, kas ir radīts, kopā veido veselumu, ko cilvēki sauc par Dievu. Arī cilvēks ir radīts un tāpēc arī cilvēks ir daļa no veseluma. Kā piemēru apskatīsim savu fizisko ķermeni, kuru simboliski uzskatīsim par Dievu. Mūsu fiziskais ķermenis sastāv no orgāniem, asinsvadu sistēmas, nervus sistēmas, gremošanas sistēmas, muskuļiem, kauliem utt. Rodas jautājums, vai nieres ir daļa no fiziskā ķermeņa, ko es simboliski nosaucu par Dievu vai nav? Visi piekritīs, ka nieres ir fiziskā ķermeņa daļa. Tanī pašā laikā, mēs zinām, ka cilvēks var dzīvot arī ar vienu nieri, ja kaut kādu iemeslu dēļ ir nācies zaudēt otru nieri, tikai viņam varētu būt kādi ierobežojumi, kas jāievēro, lai nesaslimtu arī otra niere. Ja cilvēks zaudē abas nieres, tad viņš mirst. Kāpēc? Jo kopējā ķermeņa sistēmā ir notikusi tik liela iejaukšanās, ka fiziskais ķermenis nevar tālāk funkcionēt.

Viss radītais ir daļa no Dieva. Ja daļiņa pazūd vai sabojājas, tad kaut kas mainās kopīgajā sistēmā, ko mēs saucam par Dievu. Ja kāda daļiņa transformējas, tad tā kā viss ir savstarpēji saistīts, tad notiek transformācija arī kopējā sistēmā.

Cilvēks, kas paļaujas uz Dievu, noteikti paļausies uz sevi, jo viņš izjūt vienotību ar Dievu un sevi no Tā neatdala. Savukārt cilvēks, kas nepaļaujas uz Dievu, vairumā gadījumos nepaļausies uz sevi, viņu māc šaubas un bailes, vai tikai viss izdosies kā iecerēts.

Pieņemsim, ka cilvēks, kas netic Dievam, paļaujas uz sevi. Kāda ir šī paļaušanās? Viņš īsteno savu plānu atbilstoši savām zināšanām un pieredzei, kas līdz šim sevi bija attaisnojusi, bet te negaidīti cilvēks sastopas ar neparedzētu šķērsli, kas izjauc plāna īstenošanos. Piemēram, COVID-19 pandēmija izjauca ļoti daudzu cilvēku plānus. Kā jūtas cilvēks, kas paļāvās uz sevi? Slikti, jo viņš nespēj kontrolēt situāciju.

Mēs neviens nevaram paļauties tikai uz sevi un muļķi ir tie, kas domā, ka visa pasaule ir viņiem pie kājām. Cilvēks, kas tic Dievam, tic arī sev, jo viņš jūtas vienots ar Dievu un zina, ka Dievs viņam ļaus darīt to, kas būs saskaņā ar Dieva gribu. Cilvēks, kas netic Dievam, var ticēt sev līdz brīdim, kad piedzīvos situāciju, ka ar savu ticību sev neko nevar panākt.

Arī es līdz 2000.gadam ticēju tikai sev un neticēju Dievam, bet tad manā dzīvē notika situācija, ka neviens man nevarēja palīdzēt. Nevarēja palīdzēt ne nauda, ne labi sakari, ne zināšanas, ne pieredze, pilnīgi nekas. Tādā brīdī cilvēks jūtas bezspēcīgs un sāk domāt, bet kas viņam var palīdzēt? Daļa cilvēku tieši izmisuma situācijās sāk lūgt palīdzību Dievam, kaut arī līdz tam nav Tam ticējuši. Kāpēc? Tāpēc, ka tajā brīdī, kad prāts vairs nespēj atrast risinājumu, sirds saka, bet tu esi daļa no Dieva, kāpēc nelūdz palīdzību Dievam? Laicīgā izpratnē tas būtu, vārti atvērsies, ja tu nospiedīsi pogu. Tāpēc eksistē Dievišķais likums, ka Augstākie Spēki nedrīkst palīdzēt, pirms cilvēks nelūdz palīdzību.

Ticīgi cilvēki nenoliedz Dieva jeb Augstāka Saprāta esamību, jo ar savu pieredzi ir piedzīvojuši Tā atbalstu. Mums patiešām ir svarīgi mīlēt sevi, ticēt sev un paļauties uz sevi, bet apzinoties, ka viss tāpat notiks tā kā to vēlēsies Dievs un tas būs saistīts ar mūsu izvēlēm pagātnē – mūsu karmu.

Atcerēsimies par ķermeni. Ja cilvēks smēķē, viņš nodara pāri savam fiziskajam ķermenim. Kaut kad viņš saslimst. Kāpēc viņš saslima, vai tāpēc, ka to vēlējās Dievs? Nē, tāpēc, ka cilvēks pagātnē izdarīja nepareizu izvēli – nolēma smēķēt. Smēķējot viņš krāja savā fiziskajā ķermenī negatīvo enerģiju, līdz tā pārgāja pāri kritisko robežu, un cilvēks saslima. Tanī pat laikā jūs minēsiet daudz piemērus, kad cilvēks smēķē visu mūžu, bet viņa veselība ir labāka par tiem cilvēkiem, kuri nesmēķē. Kāpēc tā? Tāpēc, ka Dievs raugās uz cilvēku kā uz veselumu, vērojot cilvēka labo un slikto kopumā. Tikai Dievam ir zināms kādas mācības un kādā veidā ir jāapgūst šim cilvēkam.

Uz ko ticīgs cilvēks paļaujas un kam tic, ja viss ir Dievs? Tā kā esmu ļoti ticīga, tad atbildēšu caur savu pieredzi. Es lūdzu palīdzību Augstākajiem Spēkiem, ņemot vērā To uzdevumu Hierarhijā. Piemēram, es zinu, ka Sargeņģeļa Mihaela Dievišķais uzdevums ir aizsargāt pret ļauno uzbrukumiem. Tāpēc es Viņam lūdzu sargāt mani, manu ģimeni utt. Es zinu, ka Mātes Marijas Dievišķais uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, tāpēc es lūdzu Viņas palīdzību brīžos, kad jūtu, kad nepieciešams Viņas atbalsts kā Augstākās Mātes atbalsts un katru gadu lūdzu Dievmātei palīdzību 8.decembrī plkst.12.00-13.00, kad ir Mātes Marijas Žēlsirdības stunda. Es zinu, ka Jēzus audžutēvs Svētais Jāzeps var palīdzēt gan veselības, gan drošības, gan arī finanšu jautājumos. Tāpēc es Viņam lūdzu palīdzību attīstīt manis vadītās organizācijas. Tā es varētu saukt daudz Gaismas Skolotāju, kam es varētu lūgt palīdzību par konkrētiem jautājumiem. Bet ir brīži, kad es lūdzu palīdzību Dievam. Tas notiek tad, kad es nevēlos kaut ko atdalīt, kad es izjūtu nepieciešamību runāt ar Vienoto un Augstāko Saprātu.

Kāpēc es ticu Augstāko Spēku un Dieva esamībai? Tāpēc, ka esmu saņēmusi ļoti daudz pierādījumu laicīgajā dzīvē, kurus cilvēki sauc par brīnumiem, bet neticīgie par sagadīšanās situācijām. Tad, kad tu lūdz, lai neticīgie izskaidro racionāli šīs sagadīšanās, tad atbilde ir: “Tāpēc jau tā ir sagadīšanās, jo to nevar izskaidrot.” Mācība skaidri paskaidro, ka sagadīšanās nemēdz būt. Ir tikai cilvēku apziņas līmenis, kas spēj vai nespēj ieraudzīt situācijas cēloņa un seku sakarību.

Mācībā ir teikts, ka mēs nākam iemiesojumā lai mācītos un augtu garā. Kā es guvu pierādījumus, ka tiešām tā ir? Daudzus gadus atpakaļ man un manam bērnam bija nopietnas veselības problēmas. Kad es izpratu neapgūtās mācības, ne tikai es, bet arī bērns izveseļojās. Vai tas bija medicīnas nopelns? Citi ar tādām diagnozēm ir jau miruši vai slimo vēl jo projām. Vai viņi nesaņēma medicīnas atbalstu? Saņēma, tikai viņi nemācījās un necentās izprast savas neapgūtās mācības, tāpēc arī tāds rezultāts. Vai neticīgs cilvēks vispār ticēs, ka pirms iemiesošanās fiziskajā pasaulē, atrodoties Smalkajā plānā viņš ir apņēmies apgūt konkrētas mācības un veikt Dievišķus uzdevumus? Neticēs, viņš vienkārši dzīvos līdz brīdim, kad viņu apstādinās.

Mani Dievs apstādināja 2000.gadā. Esmu par to bezgala pateicīga, jo mana dzīve pēc 2000.gada sāka mainīties par 360 grādiem līdz esmu sasniegusi pastāvīgu iekšēju laimes izjūtu. Arī brīžos, kad sastopos ar grūtībām un nepatīkamām dzīves situācijām, vienalga jūtos laimīga, ka varu dzīvot un pildīt man uzticētos uzdevumus. Bet šādu laimes izjūtu spēj izjust tikai patiesi ticīgs cilvēks, kas apgūst Mācību un arvien labāk izprot dzīvē notiekošos procesus un notikumus.

Es patiešām paļaujos uz Dieva gribu, jo redzu, ka mana griba ne vienmēr īstenojas tā kā biju iecerējusi, bet es redzu, ka viss, kas notiek, notiek tikai uz labu, jo Dieva griba ir vērsta tikai uz labo un stāv pāri manai gribai. Es apzinos, ka manas izvēles ietekmēs rezultātu. Ja rezultāts ir slikts, tad es sevi par to nevainoju, bet cenšos izprast, ko esmu izdarījusi nepareizi, kur kļūdījos un ko tad Dievs no manis vēlas? Es nestāvu uz vietas, es nebaidos kļūdīties, jo zinu, ka uz pareizā ceļa nonākšu tikai tad, ja rīkošos un uzzināšu arī par savām kļūdām. Es paļaujos uz Augstāko Saprātu, kas visu redz kopumā. Diemžēl mēs katrs kā Dieva daļiņa, redzam ļoti šauri un ierobežoti. Tieši tāpēc es paļaujos uz Dievu, jo tikai Viņš redz visu kopumā. Tie, kas man kaut ko pārmet, redz tikai mazu daļu un bieži to, ko grib redzēt, bet patiesību zina tikai Dievs, tikai Viņam ir tiesības mani vērtēt, jo tikai Viņš redz mani kopumā.

Kam es ticu? Es ticu Smalkā plāna eksistencei, es ticu Augstāko Spēku jeb Hierarhijas eksistencei, es ticu Augstākā Saprāta eksistencei, es ticu Vienotajai sistēmai, kuru es ar saviem mazajiem darbiņiem varu radīt vēl interesantāku, jo mēs katrs kā Dieva daļiņa esam mazie radītāji. Es ticu, ka izjaucot Veselumā harmoniju, notiek iejaukšanās no Augstāko Spēku puses, lai atjaunotu harmoniju. Es ticu, ka netikumīga dzīve degradē cilvēku un kad kolektīvā cilvēces degradācija sasniegs zemāko punktu, tikai tad cilvēce sāks atgriešanās ceļu pie Dieva un piedzīvos Jaunu laikmetu – Mīlestības un Vienotības laikmetu jeb Zelta laikmetu. Žēl tikai, ka pirms tam ir jāpiedzīvo lielas ciešanas, jo par kļūdām ir jāmaksā. Es ticu Mācībai, jo caur savu praktisko pieredzi esmu pārliecinājusies, ka Mācībā teiktais ir Patiesība.

Paļaušanās uz Dievu vai Augstākajiem Spēkiem ir attīstījusies pateicoties Mācības apguvei un izpratnei kā Mācība izpaužas ikdienas situācijās. Arī tev ir iespēja piedzīvot Dievišķos brīnumus, saņemt Dievišķus uzdevumus, gūt atbalstu no Augstākajiem Spēkiem un izjust Dievišķo svētlaimi, ja tikai esi gatavs atgriezties pie Dieva. Garīgā izaugsme bez Dieva nav iespējama. Jo ātrāk cilvēce to sapratīs, jo labāk.

Autore: Elvita Rudzāte