Uzticēšanās un neuzticēšanās 27.08.2021

Bieži atskan dažādi jautājumi – vai drīkst uzticēties partnerim, reliģijai, skolotājam, metodei, politiķiem, zinātniekiem utt.?

Uzticēšanās ir ticība labajam. Neuzticēšanās ir sevis sargāšana no negatīvas pieredzes. Tikai uzticoties sev un stiprinot pārliecību par sevi, iespējams spert soli pretī lielākai uzticēšanās spējai arī apkārtējiem. Turklāt pamati uzticēšanās spējai tiek likti jau bērnībā, tādēļ tās sekmēšanā liela nozīme ir vecāku ticībai bērnam un valdošai uzticēšanās gaisotnei bērna saskarsmē ar pieaugušajiem.

Uzticēšanās raksturo cilvēka iekšējo stāvokli, proti, kādam politiķis vienmēr šķitīs aizdomīgs, citam šķitīs, ka šim politiķim uzticēties var un vajag, ka politiķis viņu nepievils. Uzticēšanās vai neuzticēšanās pamats izriet no līdzšinējās pieredzes. Tāpēc svarīgi atrast īstos iemeslus apgrūtinātai uzticēšanās spējai. Kad ir izprasti neuzticēšanās cēloņi, tad svarīgi strādāt ar piedošanu tiem, kas šo neuzticēšanos ir radījuši. Ja tu esi piedevis tam, kas tevi ir pievīlis, tad pastāv iespēja dot cilvēkam otro iespēju, saglabājot vērību jeb piesardzību.

Nav pareizi naivi vai akli uzticēties. Arī akla ticība Dievam cilvēkam nedod labumu un gluži pretēji  – akla ticība var radīt kaitējumu sabiedrībai. Piemēram, teroristi, kas ticības vārdā nogalina sevi un citus, nesaprot, kas ir ticība Dievam, jo viņi akli tic tiem, kas viņiem liek veikt teroraktu. Tāpat cilvēki, kas akli tic kaut kam, nespēj un negrib sadzirdēt citu viedokli. Tāpēc svarīgi ir izzināt sevi un pasauli, ieraugot milzīgo dažādību.

Ja cilvēks nevienam neuzticas, tad viņam ir ļoti grūti dzīvot. Neuzticēšanās veicina cilvēkā bailes, kas savukārt pārsniedzot kritisko robežu var radīt garīgus traucējumus, kuri var attīstīties pat par garīgu slimību. Tāpēc tik svarīgi ir uzticēties, bet tas nedrīkst būt naivi vai bez izšķirtspējas.

Mūsdienu sabiedrības viena no svarīgākajām mācībām ir izšķirtspējas mācība, kas nozīmē, ka cilvēks spēj noteikt, vai drīkst vai nedrīkst uzticēties.

Ja jūtamies neaizsargāti, nedroši, tad lielā mērā nonākam stāvoklī – es esmu viens pats pret šo visai problemātisko pasauli un cilvēkiem. Tad nu nekas neatliek, kā vien būt kritiskam un maksimāli piesardzīgam, bet tā dzīvot ir ļoti grūti un tieši šīs pārmēru lielās piesardzības dēļ, valstī tik ļoti attīstījusies birokrātija.

Neuzticēšanās mierīgos laikos rada problēmas attīstīties sabiedrībai kopumā, jo neuzticēšanās gaisotnē viss notiek daudz lēnāk, smagnējāk, birokrātiskāk. Viss jāuzraksta uz papīra, viss jādefinē, lai cilvēki justos kaut cik droši.

Katrā cilvēkā ir 51% pozitīvais un 49% negatīvais. Nav absolūtu negatīvu cilvēku, un nav absolūti pozitīvu cilvēku. Lai attīstītu uzticēšanos cilvēkam, jāmēģina katrā cilvēkā patiešām saskatīt cilvēku, uzrunājot pozitīvo viņa daļu, nevis akcentējot negatīvo. Cilvēki lielā mērā ir kā spoguļi – kā mēs attiecamies pret viņiem, to arī sagaidām atpakaļ.

Tāpēc tik svarīgi ir pret visiem izturēties ar mīlestību. Piemēram, ja tu spēsi ar mīlestību runāt ar noziedznieku, tad viņam var rasties vēlme mainīties uz labo pusi. Ja tu pret viņu izturēsies noraidoši un negatīvi, tad viņam vēlēšanās mainīties neradīsies un viņš uz visiem cilvēkiem raudzīsies ar neuzticēšanos. Tas ir izskaidrojums, kāpēc nelaimīgi cilvēki viegli pievienojas sektām, jo tur pret viņiem izturas ar mīlestību. Iespējams viņi pat uzticas tam, kam nevajadzētu uzticēties, bet mīlestības izjūta stāv pāri visam.

Lai cilvēks uzticētos citiem, viņam svarīgi ir attīstīt ticību sev izjūtu. Nav iespējams izvairīties no situācijām, kad sastapsies ar cilvēkiem, kas tevi nodos, bet, ja tevī ir ticība sev, tad tu šo nodevību nepārdzīvosi, jo tā nav tava problēma, bet gan tā cilvēka problēma, kas tevi nodeva. Nodevējiem ir ļoti smags liktenis, tāpēc pret viņiem var izjust tikai līdzjūtību, ka viņi nesaprot, ko dara.

Ļoti augsti garīgi attīstīti cilvēki uzticas visiem cilvēkiem, jo viņi redz visos cilvēkos gaišo pusi. Tieši tāpēc tieši šie cilvēki visvairāk ir cietuši no nodevējiem un pat uzbrukumiem, kas atņēmuši tiem dzīvību. Tā arī ir mācība sabiedrībai, ka uzticēšanās nedrīkst atņemt piesardzību. Uzticēšanās un piesardzībai ir jābūt līdzsvarā, jo citādi cilvēks sāk ciest no neuzticēšanās vai akli uzticoties piedzīvo negatīvas situācijas.

Uzticēšanās pamatā ir mīlestība. Tomēr, lai kā mēs mīlētu, mēs nevaram sevi pasargāt no vilšanās izjūtas, jo katrā cilvēkā ir trūkumi. Tāpēc labāk ir iepazīt trūkumus un tos pieņemt, tad tev būs vieglāk uzticēties. Nemēģini otru cilvēku pārveidot, jo tev tas neizdosies. Pats strādā ar sevi, vairo sevī ticību un mīlestību, tad tevi sargās Dievs.

Autore: Elvita Rudzāte