Vai apņemoties sūtīt mīlestības enerģiju, tam ir jākļūst par ikdienas praksi? 29.05.2020

Laura jautā: Man ir radies šāds jautājums. Dievišķās Mācības dotajos diktātos atkal un atkal cilvēki tiek aicināti pildīt uzdevumus, kuros ir mīlestības enerģijas sūtīšana vai iztēlošanās, ka mīlestība piepilda vidi, kas ir ap mums. Un tie ir tie uzdevumi, kas mani ļoti spēcīgi uzrunā. Kā Jums šķiet, vai apņemoties sūtīt mīlestības enerģiju, tam ir
jākļūst par ikdienas praksi? Respektīvi katru dienu ir jāatrod zināms laiks, kurā mierā un klusumā var nodoties šim uzdevumam. Līdzīgi, kā katru dienu tiek atrasts laiks, lai skaitītu lūgšanas vai lasītu diktātus.

Un vēl. Nesen man bija saruna ar savu bērnu (8 gadi) par to, ko mēs varam darīt labu citiem cilvēkiem. Un es ieminējos, ka šajos apstākļos, kuros vēl nesen nevarēja doties ārā no mājas, labs darbs ir arī mīlestības pilnu domu sūtīšana kādam cilvēkam. Un tad es teicu, ka reizēm es tāpat vien arī bērnam sūtu labas domas un domās viņu samīļoju. Un bērns man teica: “Jā, es to jūtu.”

Liels paldies par atbildi uz manu jautājumu jau iepriekš! Un arī liels, liels paldies par ieguldīto darbu portāla darbībā!

Elvita Rudzāte atbild: Lauras bērns atbildēja patiesību, ka cilvēks sajūt mīlestības enerģiju, ja tā tiek nosūtīta tikai domās. Tas būtu brīnišķīgi, ja cilvēki katru dienu kaut vai vienu minūti sūtītu mīlestības enerģiju saviem tuviniekiem, draugiem, kolēģiem un visiem citiem cilvēkiem, jo tad pasaule kļūtu labāka un mēs redzētu pozitīvās pārmaiņas pasaulē ļoti ātri.

Vai apņemoties sūtīt mīlestības enerģiju, tam ir jākļūst par ikdienas praksi? Ja cilvēks sūta mīlestības enerģiju domās nesavtīgu motīvu vadīts, un šī garīgā prakse viņam sagādā prieku un viņš to nedara kā pienākumu, tad nosūtītā mīlestības enerģija dos cilvēcei labumu. Ja cilvēks to darīs savtīgu motīvu vadīts, piemēram, lai gūtu kādu labumu, vai aiz pienākuma, tad mīlestības enerģija nesasniegs mērķi un pat, ja sasniegs, tā netiks novērtēta.

Mīlestība ir enerģija, kura plūst neierobežotā attālumā. Tāpēc to uztver arī cilvēks, kas fiziski atrodas tālu. Taču mīlestības enerģijas uztveršanu var aizēnot dažādas barjeras, kas atrodas starp mīlestības sūtītāju un mīlestības saņēmēju.

Par visbiežāk sastopamo mīlestības enerģijas plūsmas barjeru var uzskatīt aizvainojumu. Ja vīrs un sieva ir sastrīdējušies, starp viņiem visbiežāk izveidojas aizvainojuma siena. Pat ja viens no partneriem mēģina sūtīt savu mīlestību otram partnerim, aizvainojumu siena aiztur mīlestības enerģijas plūsmu. Ja mīlestība ir ļoti stipra, tad tā izlaužas cauri aizvainojuma sienai, bet enerģētiski kļūst vājāka. Abiem laulātajiem ir izjūta, ka otrs partneris viņu nemīl, un aizvainojuma siena turpina pieaugt arvien lielāka, līdz mīlestības enerģija vairs nespēj tai izlauzties cauri.

Mīlestības enerģijas plūsmas barjeras rodas no Dievišķo likumu neievērošanas. Piemēram, vēlme saņemt mīlestību ir Dievišķā Došanas-ņemšanas likuma neievērošana. Dievišķais Došanas-ņemšanas likums māca, ka mēs dodam mīlestību, lai dotu, nevis lai prasītu to pretī. Vēlme saņemt mīlestību rada barjeru. Ja abiem partneriem ir šāda vēlme, tad veidojas divas barjeras. Tā kā mīlestības enerģija ar grūtībām tiek cauri barjerai „gribu saņemt mīlestību”, tad partnerim rodas izjūta, ka viņš saņem par maz mīlestības. Tas savukārt rada aizvainojumu. Ja abiem partneriem izveidojas aizvainojums, tad tā radītā barjera ir tik liela, ka mīlestības enerģija cauri netiek, un partnerī veidojas pārliecība, ka otrs viņu nemīl. Tātad barjeras var radīt maldīgu iespaidu par otra partnera attieksmi pret jums.

Bieži aizvainojumu rada partnera sliktās īpašības, kuras otram partnerim šķiet nepieņemamas. Tādos gadījumos darbojas Dievišķais piesaistes likums – līdzīgs piesaista līdzīgu vai – es otrā redzu sevi. Tas gan nenozīmē, ka jūs uzreiz ieraudzīsiet sevī tās pašas sliktās īpašības, kuras piemīt jūsu partnerim, bet pavisam noteikti atklāsies, ka kādā dzīves jomā jums patiešām piemīt tādas pašas īpašības. Ja neizprot Dievišķo Polaritātes likumu, arī var rasties aizvainojums – pretējie poli pievelkas, nav vienas vienīgas patiesības uz pasaules, viss ir relatīvi. Visticamāk, ka jūs sev piesaistīsiet raksturā pretēju cilvēku, piemēram, runīga sieva parasti piesaista vīrieti klusētāju. Tas nepieciešams, lai viens no otra mācītos un attīstītos garīgi, bet arī raksturos pretējiem partneriem piemīt kopīgas īpašības, jo darbojas arī Dievišķais Piesaistes likums. Tāpēc visi aizvainojumi, kuri ir radušies tikai tāpēc, ka esat raksturos pretēji, jums ir nepieciešami, lai jūs garīgi attīstītos, bet, tā kā tie bloķē mīlestības enerģijas plūsmu, no tiem ir jāatbrīvojas ar piedošanas palīdzību, izprotot Dievišķos likumus.

Ja cilvēks kopš bērnības ir cietis no mīlestības trūkuma, tad viņā pakāpeniski attīstās barjera „bailes mani nemīl”. Cilvēkiem, kuriem ir stress „bailes mani nemīl”, parasti veidojas vēlme saņemt mīlestību, jo viņš ilgi ir izjutis mīlestības trūkumu. Ņemot vērā Dievišķo Piesaistes likumu, parasti cilvēks, kuram ir liels stress „bailes mani nemīl”, piesaista sev partneri ar tikpat lielu stresu „bailes mani nemīl” un tikpat lielu vēlmi saņemt mīlestību. Kamēr partneri atrodas erotiskās mīlestības pirmajā iemīlēšanās stadijā, tikmēr mīlestības enerģijas plūsma, lai arī ir apgrūtināta, tomēr sasniedz otru partneri, bet nākamajās erotiskās mīlestības stadijās tā vairs netiek līdz partnerim, un izveidojas liela aizvainojuma siena. Abi partneri domā, ka otrs viņu nemīl, bet tas neatbilst patiesībai.

Lai atbrīvotu stresa „bailes mani nemīl” barjeru, vēlmes saņemt mīlestību barjeru un aizvainojuma sienu, ir jāpiedod tiem, kas radījuši stresu „bailes mani nemīl”, jāatbrīvo vēlme saņemt mīlestību, lūdzot tai piedošanu, ka esat to uzņēmis sevī, kā arī piedodot aizvainojumam, kas radies tāpēc, ka mīlestība netiek saņemta.

Mīlestība un piedošana ir Dievišķās enerģijas. Piedošana ir vienīgā atbrīvojošā enerģija Visumā, savukārt mīlestība ir visspēcīgākā enerģija Visumā ar dziedinošo spēku. Ja cilvēks nevēlas piedot pāridarījumus, viņš nevar atvērt savu sirdi mīlestībai, tādēļ cilvēku piemeklē arvien jaunas problēmas. Piedošanas enerģija neitralizē visas barjeras, un mīlestības enerģija var brīvi plūst starp partneriem.

Savā praksē esmu saskārusies ar ļoti daudziem gadījumiem, kad mīlestības plūsmu starp laulātajiem nobloķē nosacījumi. Nosacījumi ir visdažādākie: nav piemērots izskats, nav laikā sagatavots ēdiens, nav sakārtota māja, nav interesants sarunas biedrs, nav labi seksā utt. Tā kā praktiski nav iespējams izpildīt visus laulātā nosacījumus, tad mīlestības enerģija tiek nobloķēta. Esmu sastapusi sievieti, kura centās izdabāt vīram, izpildot visus viņa nosacījumus, bet vīrs izvirzīja arvien jaunus un jaunus nosacījumus, un sieviete sabruka, nezinot, kā lai padara savu vīru laimīgu. Būtībā nosacījumi ir vēlmes. Apmierinot vienu vēlmi, vietā piedzimst trīs jaunas, kuru vietā, ja tās apmierina, piedzimst deviņas jaunas vēlmes utt. Pilnīgi visas vēlmes nekad nav iespējams apmierināt. Neapmierinātās vēlmes veido tā saucamo nosacījumu enerģētisko sienu, kurai netiek cauri mīlestības plūsmas enerģija, un laulībā sākas nopietnas nesaskaņas.

Mīlestība ar nosacījumiem nevar pastāvēt, jo tiek pārkāpts Dievišķais Došanas-ņemšanas likums. Nosacījumi pieprasa. Parasti tie, kuri pieprasa, reti dod kaut ko pretī. Viņiem doto šie cilvēki uzskata par pašsaprotamu. Savā būtībā viņi ir ņēmēji. Ja viņiem ir palaimējies, ka blakus ir partneris devējs, tad laulības dzīve var būt pat nosacīti veiksmīga – laulātie dzīvo kopā, tikai ņēmējs ar laulības dzīvi tik un tā nav apmierināts.

Iemācīties mīlēt bez nosacījumiem ir ļoti grūta mācību stunda mūsdienu cilvēkam. Tā ir šī laikmeta mācību stunda, ar kuru jāsastopas ikvienam iedzīvotājam. Mums ir jāiemācās pieņemt un iemīlēt savus tuviniekus tādus, kādi viņi ir, pieņemt savus draugus, kolēģus, kaimiņus utt. Tie, kuri sapratīs, ka visas vēlmes jeb nosacījumi tikai apgrūtina cilvēka dzīvi, mainīs savu attieksmi pret dzīvi, atbrīvojoties no savām vēlmēm, tie iepazīs patiesas mīlestības svētlaimi. Tie, kuri baudas noturēs par svētlaimi, kādā brīdī sajutīs, ka neviena bauda vairs nespēj iepriecināt, ka kaut kas ir mainījies.

Tikpat būtiska mīlestības enerģijas plūsmas barjera ir pieķeršanās. Pieķeršanās ir partnera uzskatīšana par savu īpašumu. Tā nav Dievišķa īpašība, tādēļ tā aizšķērso mīlestības enerģijas plūsmu. Tā kā pieķeršanās rada mīlestības izjūtu, kas patiesībā ir tikai ilūzija, tad partneri, dzīvojot kopā, var teikt, ka viņi mīl viens otru, bet patiesībā viņi viens otram ir vienīgi pieķērušies. Cilvēki šo izjūtu dažkārt sauc par pieradumu. Daudzi pāri nodzīvo kopā, kaut arī nejūtas laimīgi, atrunājoties ar pieradumu, kuram ir liels spēks.

Pieķeršanās enerģijai piemīt tīkla raksturs – kas iekrīt tīklā, tam grūti no tā tikt laukā. Daudzi teiks, ka es nemaz negribu izkļūt no tīkla, man tur ir labi, bet, ja vienu partneri otra partnera pieķeršanās sāks smacēt, viņš darīs visu, lai atbrīvotos no tīkla. Visi viedie Skolotāji māca, ka mums ir jāatbrīvojas no pieķeršanās savam partnerim, saviem bērniem, un tos, kuri to negrib saprast, Dievs var sodīt ar smagu pārbaudījumu, piemēram, partnera vai bērna nāvi.

Dievišķais Pieķeršanās likums māca: tev nekas nepieder uz šīs pasaules, viss pieder Dievam. Esi pateicīgs Dievam, ka viņš tev ļauj rūpēties par Viņa daļiņām, bet vienmēr atceries, ka arī tu esi tikai daļiņa no Dieva, un tev nepieder citas daļiņas no Dieva.

Tā ir grūta cilvēces mācību stunda, jo mēs tik daudz enerģijas patērējam, lai saglabātu savus īpašumus. Valstīs ir izveidotas tik daudzas dažādas institūcijas – tiesas, zemes grāmatas, zemes dienesti utt., kas pastiprina mūsu ilūziju, ka mums kaut kas pieder. Ja māte ir dzemdējusi bērnu, viņa uzskata to par savu īpašumu. Reta ir māte, kura ir iedziļinājusies Dievišķajos procesos un izpratusi, kā patiesībā bērns iemiesojas mātes ķermenī. Jā, mātei Dievs ir uzdāvinājis visdārgāko dāvanu uz pasaules – bērnu – un uzticējis rūpēties par viņu, bet bērns nav mātes īpašums. Tieši tas pats attiecas uz laulāto partneri. Kaut arī esat zvērējuši būt kopā, līdz nāve jūs šķirs, jūs neesat viens otra īpašums. Partneris, kurš jūt otra partnera smacējošo īpašnieka attieksmi, nevilšus sāk meklēt brīvību, un ne vienmēr brīvības meklējumos tiek izmantotas Dievišķas rīcības, ļoti bieži tās nodara partnerim sāpes. Tāpēc mums visiem ir jāapzinās, ka mums nekas nepieder un jāsāk laist vaļā valgi, kuros esam sažņauguši savus īpašumus, gan materiālajā, gan attiecību ziņā.