Vai bailes ir karma? 04.02.2023

Sievietes viedoklis: Esmu domājusi par baiļu tēmu un nonācu pie secinājumiem (principā pie tiem nevarētu nenonākt), ka bailes tagadnē gadiem (arī naktīs) varētu būt kā karma par to, ka cilvēks savos, piemēram, pusaudža gados (arī bērnībā) neiedziļināšanās situācijās dēļ ir radījis citos bailes, piemēram, pievēršoties gotu, metālistu stilam, liekot attiecīgos video sevis izveidotajā profilā internetā, griežot rokas u. tml. Tas var radīt citos bailes par savu drošību, bet tā kā pusaudzis tik tālu neaizdomājas vai uzskata, ka tie ir sīkumi attiecībā pret citiem pusaudžiem un pieaugušajiem, var neapzināties tumsas iedarbību uz sevi – līdz ar to radīt bailes citos (jo nevar zināt, ko no tāda sagaidīt).

Trūcis pašanalīzes. Un tā gadiem…

Nevēlēšanās ieklausīties citos un vēlme konkurēt.

Ja cilvēks neiedveš citos bailes, tad, kā man šķiet, viņam pašam būtu jādzīvo mierā.

Elvita Rudzāte atbild: Bailes nav karma.

Baiļu attīstības process ir sekojošs:

1. Viss sākas ar bailēm “mani nemīl”. Šīs bailes var attīstīties jau brīdī, kad mamma uzzina par grūtniecības  iestāšanos un ir ļoti izmisusi, jo to nav vēlējusies. Bailes “mani nemīl” var attīstīties arī vēlāk un rets ir cilvēks, kuram nav šādu baiļu.
2. Kad bailes “mani nemīl” pārsniedz kritisko robežu, tad tās pārvēršas vainas izjūtā.
3. Kad vainas izjūta pārsniedz kritisko robežu, tad tā pārvēršas bailēs, un cilvēks sāk baidīties.
4. Kad cilvēks baidās, tad viņš piesaista kādu, kas viņu biedē un tad viņš sāk biedēt citus, kas ir baiļu galējā pakāpe.
5. Tālāk bailes pārvēršas dusmās un dusmu galējā pakāpē iznīcina pats sevi.

Visām bailēm kopīgais vēstījums ir tas, ka cilvēks ir tālu no Dieva un viņam nav pietiekamas zināšanas, lai izprastu dzīves notikumus un pasaules kārtību. Tāpēc no bailēm ir iespējams atbrīvoties tikai tad, ja sāk paplašināt apziņas līmeni. Jo plašāks apziņas līmenis, jo vājākas bailes līdz tās pazūd pavisam, jo tuvāk cilvēks ir Dievam. Tam pierādījums ir Svēto Cilvēku dzīves apraksti, kas spēja izdarīt prātam neaptveramo un Viņos nebija bailes.

Piemēram, kad domāju kā Svētā Terēze no Kalkutas sāka sniegt palīdzību nabadzīgākajiem no nabagiem bez naudas, viena pati noziedzīgā rajonā, kur neviens Viņu neaizskāra un kā Viņas darbs attīstījās visā pasaulē, tad man Terēzes paveiktais šķiet prātam neaptverams un neiespējams, bet mēs visi zinām, ka tā nav pasaka vai teika, jo Viņas darba augļi ir redzami vēl mūsdienās.

Bailes ir tumsas spēku ierocis. Tāpēc visas totalitārā režīma valsts iekārtas kārtību valstī uztur iedzenot sabiedrībā bailes. Spilgts piemērs mūsdienās ir Baltkrievija, kur Lukašenko iedzenot Baltkrievijas iedzīvotājos milzīgas bailes no ciešanu piedzīvošanas, panāca iedzīvotāju protestu akciju pārtraukšanu. Tas pats notika Krievijā. Uz to nebija gatava Eiropas Savienība, jo neticēja, ka mūsdienās kaut kas tāds ir iespējams. Diemžēl tieši mūsdienās tas ir visvairāk iespējams, jo liela daļas cilvēces ir atteikusies no ticības Dievam un Dievišķo likumu ievērošanas, neapzināti izsakot piekrišanu pakļauties tumsas spēku varai. Lai protesta akcijas sasniegtu mērķi, to līderiem un sekotājiem ir jābūt bezbailīgiem, gudriem, ar augstu apziņas līmeni.

Cilvēks, kas cieš no bailēm, vēl ir tālu no Dieva un uz To nepaļaujas. Tieši tas ir cilvēkam jāmācās, jāatgriežas ticībā pie Dieva un jāizprot, ka rezultāts ir atkarīgs tikai no Dieva gribas nevis no cilvēka spējām. Tieši tas ir izskaidrojums, kāpēc vienas profesijas cilvēkiem, ar vienādām spējām ir tik dažādi darba rezultāti, jo Dievs skatās uz katru no mums individuāli. Ar to vien, ka cenšamies un sakām, ka ticam Dievam, ir par maz. Ja Dievs vēlas, lai cilvēks iemācās paļauties uz Viņu, tad dzīvē nāksies sastapties ar situācijām, kur nebūs citas iespējas kā tikai paļauties uz Dieva gribu.

Mūsdienās visvairāk cilvēki baidās zaudēt materiālo labklājību. Tas ir pateicoties tumsas spēku veiksmīgajam darbam, panākot cilvēku atteikšanos un attālināšanos no Dieva un sludinot materiālo labklājību kā dzīves galveno vērtību, iznīcinot ģimenes vērtību.

Tumsas spēki sākumā ar kārdinājumu palīdzību (naudu, varu un baudu), bet vēlāk ar bailēm tur šīs nelaimīgās dvēseles savās rokās. Gaismas spēki mēģina pamodināt aizmigušās dvēseles. Dzīvē tas notiek caur dažādām jaukām, sirsnīgām un ar mīlestību piepildītām situācijām, kad pazudusī dvēselīte pēkšņi sajūt, ka var dzīvot arī citādi. Tajā brīdī šai dvēselītei mainās vērtību sistēma. Viņa saprot, ka ne nauda, ne vara, ne bauda nespēj šo dvēselīti piepildīt, ka tikai MĪLESTĪBA spēj šo dvēselīti piepildīt. Kad tumsas spēki redz, ka dvēselīte vēlas mainīt savu dzīvi, tad viņi mēģina šo dvēselīti iebiedēt jeb radīt milzīgas bailes.

Tie cilvēki, kuri ir neapzināti nonākuši tumsas spēku varā, izjūt ļoti spēcīgas un neizskaidrojamas bailes. Tie cilvēki, kuri apzināti kalpo tumsas spēkiem, šīs bailes izjūt vēl spēcīgāk, jo viņi redz tumsas spēku formas. Viņi ne tikai redz tumsas spēku formas, bet izjūt to darbību uz sevi – viņi tiek sisti, spīdzināti, izvaroti utt. Viņi piedzīvo patiešām elli.

Ko darīt tiem, kuri izjūt spēcīgas un neizskaidrojamas bailes neapzināti kalpojot tumsas spēkiem? Jāsāk ir praktizēt garīgā prakse, kura iepludina cilvēkā Dievišķo enerģiju. Piemēram, lūgšanām ir ļoti spēcīgs Dievišķās enerģijas spēks. Ar garīgās prakses praktizēšanu būs par maz. Ir jāmācās, jāizprot dzīve, izprotot dzīves situāciju sniegto mācību, stresu un slimību sniegto mācību, Dievišķos jeb Dzīves likumus. Jāatbrīvojas no savām negatīvajām īpašībām un paradumiem, jo tieši negatīvās īpašības un paradumi visvairāk veido kontaktu ar tumsas spēkiem, kā arī nespēja piedot pāridarījumus jeb pagātnes pārdzīvojumu atcerēšanās. Tāpēc šajā darbā ļoti svarīga ir PIEDOŠANA. Tas ir ļoti interesants darbs ar sevi. Svarīgi ir sākt nodarboties ar labdarību. Labdarība nav tikai naudas ziedošana, labdarība ir tad, kad tu kādam palīdzi, bet palīdzēt tu vari arī uzsmaidot. Tikai cilvēki, kas nodarbojas ar labdarību vai caur savu profesionālo darbību palīdz visam tam, ko radījis Dievs, spēj izjust patiesu piepildījuma un laimes izjūtu.

Ko darīt tiem, kuri apzināti kalpo tumsas spēkiem? Domājiet līdzi ar savu galvu, izvērtējiet cik ilgi jūs jūtaties laimīgi, baudot bagātības un varas sniegtās iespējas? Mēģiniet atcerēties, kad pēdējo reizi gulējāt tik saldi kā bērnībā? Kad pēdējo reizi izjutāt prieku par apsarmojušu bērzu, varavīksni un lietus peļķēm? Es saprotu, ka vēlēšanās būt pārākam par citiem sniedz sava veida svētlaimi, bet cik ilgi? Tas ir tikai īss brīdis. Bet patiesa svētlaime ir ilglaicīga. Tā nav emocionāla izjūta, tā ir dziļa un mierīga izjūta, kas sniedz piepildījumu un atbrīvotību. Tikai brīvs cilvēks ir laimīgs. Es saprotu, ka jūsu pieļautās kļūdas ir tik smagas, ka šķiet, ka Dievs tās nekad nepiedos. Dievs piedod pilnīgi visu, ja tikai redz, ka cilvēks pieļautās kļūdas ir apzinājies, nožēlo un ir gatavs sākt dzīvot jaunu dzīvi. Nekad nav par vēlu atgriezties pie Dieva pat, ja šī atgriešanās notiek cietumā.

Mums visiem Dievs ir devis brīvu gribu un saprātu. Tāpēc no mums pašiem ir atkarīgs tas vai mēs būsim vai nebūsim laimīgi. Laime ir mūsu pašu rokās. Bailes ir tumsas rokās, tāpēc transformēsim savas bailes Mīlestībā.