Vai bērna skopums ir vecuma īpatnība? 04.04.2017

Jana jautā: Es bieži esmu domājusi, ka arī pieaugušie nedalās ar visām savām mantām, es aizejot uz parku nedodu savu somu katram, kam tā šķiet interesanta. Bet kā ir ar bērniem? Agrāk šķita, ka nedalīšanās ir vecuma īpatnība (2-gadnieks, 3-gadnieks), ka bērns vienkārši apzinās pats sevi, izpauž sevi. Līdz 3 gadu vecumam mana meitiņa neuztvēra savas mantas par savām, viņa neiebilda, ja kāds vēlējās ar tām rotaļāties. Nu arvien biežāk skan frāzes -mans, mammas, šo nē, tas mans. Un es apjūku. Vai un cik lielā mērā ir jāiejaucas? Kā rīkoties šādās situācijās.
Iespējams par maz tādas ‘”ciemošanās”, kad jārotaļājas bariņā. Šobrīd neapmeklējam bērnu dārzu, tomēr esam par aktivitātēm, sevis radošu izpausmi.

Elvita Rudzāte atbild: Bērns piedzimst ar tādu raksturu ar kādu ir nomiris iepriekšējā dzīvē jeb citiem vārdiem sākot, gars jaunu dzīvi uzsāk ar iepriekš uzkrāto bagāžu. Pēc tam bērna raksturs mainās atbilstoši videi, kurā bērns uzturas.

Ja bērns no mazotnes ļoti pieķēries savām mantām un ar tām nevēlas dalīties, tas nozīmē, ka arī iepriekšējās dzīvēs nav apgūta pieķeršanās mācība, kas māca, ka tev nekas nepieder, viss pieder Dievam. Tas nozīmē, ka vecākiem ir jau no bērnības jāskaidro bērnam par Dievu. Diemžēl vairums vecāku netic Dievam un paši nezina, ka viss pieder Dievam, tāpēc bērna pieķeršanos mantām uzskata kā pavisam normālu parādību.

Iesaku Janai padomāt, vai viņa un viņas vīrs nav pārāk pieķērušies materiālajai dzīvei, vai tā nav kļuvusi par lielu dzīves vērtību, jo Jana minēja, ka bērna pieķeršanās mantām parādījās vēlākos gados. Tas liecina, ka viņš esošajā vidē ir uztvēris pieķeršanās enerģiju, kas norāda, ka vecāki neizprot Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu.

Dievišķais Došanas-ņemšanas likums ir ļoti svarīgs un tā nezināšana rada dažādas nevēlamas sekas cilvēka dzīvē. Ļoti daudzi cilvēki cieš no depresijas, kas liecina par cilvēka neapmierinātību ar dzīvi, bieži ar sevi pašu. Bet, kad analizē viņa neapmierinātību, atklājas, ka cilvēks jūtas nenovērtēts, viņā ir gaidas, kuras nav piepildījušās. Nevienam pat prātā neienāk, ka problēmas sākums ir bērnība, kad bērns sāk apzināties, ka viņam ir mantas. Tas ir labi, ka vecāki māca bērnam rūpēties par mantām, bet slikti, ka nepastāsta, ka mantas viņam ir tikai tāpēc, ka tās viņam ir devis Dievs caur viņa vecākiem un citiem cilvēkiem.

Visu mums dod un ņem Dievs. Ja vecāki to nezina, tad par to atgādina dažādas dzīves situācijas, kad mums kaut ko dod un atņem. Laimīgi ir tie cilvēki, kuri to ir apzinājušies, jo ir tik daudz neapmierinātu cilvēku, kas cīnās par savas mantas jeb labklājības saglabāšanu, cīņas dēļ pazaudējot pat savu veselību un attiecības. Cilvēks, kas apzinās, ka visu mums dāvā Dievs, daudz nopietnāk izturas pret šo dāvanu, jo apzinās pagodinājumu no Dieva puses, kas vienlaicīgi ir arī pārbaudījums – ko tu darīsi ar dāvanu? Cik daudzi izkrīt tieši šajā pārbaudījumā, nelietderīgi tērējot dāvanu vai veidojot nepareizu attieksmi pret gūto dāvanu. Bērni tikai mums kā spogulī parāda kādi mēs esam, ja mēs paši to neesam pamanījuši…