Vai bērni var arī neklausīt saviem vecākiem? 31.05.2019

Laura jautā: Gan manas, gan arī ar bērniem saistītās dzīves situācijas un slimības norāda uz saskarsmes un komunikācijas problēmām. Tā arī būtībā ir. Esmu pamanījusi, ka man ir grūti bērniem atkārtoti pateikt lietas, kas,
manuprāt, viņiem būtu jāizdara, piemēram, jānovāc aiz sevis trauki pēc ēšanas, mantiņas pēc spēlēšanās vai drēbes pēc noģērbšanās, vai, piemēram, iet gulēt, kad ir pienācis laiks. Reizēm viņi paklausa, reizēm nē, reizēm viņi apvainojas. Es to pasaku vienu reizi, tad vēl, tad pēc kāda brīža vēl, jau pamatojot, kāpēc  tas ir jādara, un, ja viņi vienalga to nedara, tad vai nu es uz viņiem apvainojos, vai sadusmojos un jau saku to skaļā tonī (attiecīgi viņi kaut ko dara baiļu dēļ) vai arī izdaru pati (tātad, viņi iemācās, ka var nedarīt). Būtībā neviens no šiem variantiem jau man pašai nepatīk un man ir bail, ka viņiem varētu šķist, ka es viņus piespiežu kaut ko darīt.

Tāpēc es sāku domāt, ka varbūt tam visam cēlonis patiesībā ir bailes “mani nemīl”? Respektīvi, es baidos, ka bērni mani nemīlēs, ja es viņiem atgādināšu, ka ir jāpadara darbi, kas viņiem varbūt mazāk patīk, bet kurus vienalga ir svarīgi padarīt, lai mēs dzīvotu tīrā un sakoptā vidē. Varbūt manu dusmu pamatā ir šīs bailes? Un vēl – ja šis
ir brīvas gribas Visums, vai sanāk, ka bērni var arī neklausīt saviem vecākiem, lai iegūtu sev dažādu pieredzi, un man šīs situācijas vienkārši ir jāmācās uztvert ar mīlestību? Lūdzu, palīdziet man saprast, kur ir problēmas cēlonis un kādi stresi man būtu jāatbrīvo?

Elvita Rudzāte atbild: Laura pareizi dara, ka māca bērniem kārtību, tikai kļūda ir tā, ka viņa dusmojas brīžos, kad bērni izdara citu izvēli. Laurai ir jāmācās vairākas reizes teikt vienu un to pašu un uztvert visu AR MĪLESTĪBU, bet jāraugās, lai tas nebūtu apnicīgi, jo bērni parasti dzird jau no pirmās reizes. Bērniem patiešām ir brīvā griba un viņi iegūst pieredzi caur savām kļūdainām izvēlēm. Bērnam ir jāizprot, kāpēc ir jādara tā kā vecāki liek un ne vienmēr vecāku ieteikumi ir tie pareizākie. Tāpēc tas ir labi, ka bērns ne vienmēr klausa savus vecākus, jo tas tikai liecina, ka bērns ir patstāvīgi domājošs.

Svarīgi ir atrast pareizās metodes, lai bērni nonāktu pie pareizām izvēlēm. Piemēram, ja bērni nenomazgā aiz sevis traukus, tad brīdī, kad viņam ir jāēd, viņam tiek pasniegts netīrais šķīvis, lai viņš apzinātos savas rīcības sekas. Pirms bērns izdara izvēli mazgāt vai nemazgāt traukus, bērns par sekām ir jāinformē. Vislabāk bērnam var iemācīt mazgāt traukus, ja viņš lieto tikai savu trauku komplektu un pats par to rūpējas, lai tas būtu tīrs, protams, ņemot vērā, ka viņam šis trauku komplekts ir sirdij tuvs. To es atklāju ar savu dēlu, kurš sāka mazgāt traukus nevis tāpēc, ka es teicu, ka tā ir jādara, bet gan tāpēc, ka gribēja ēst tieši no tiem traukiem, kuri viņam patika.

Laurai ir jāattīsta līdzcietība pret citu cilvēku pieļautām kļūdām. Lauras dusmas māca viņai saprast, ka ne jau vārdi visu nosaka, bet gan jūtas kā tiek izteikti šie vārdi.