Evija jautā: Sakiet, lūdzu, kāda ir Jūsu nostāja bērna kristībām, kāda ir sakrālā nozīme, vai tas tiešām veicina svētību un aizsardzību bērna turpmākajā dzīvē? Ko darīt, ja vīram ar sievu nesakrīt krustvecāku izvēle un kas būtu jāņem vērā izvēloties krustvecākus? Bieži var lasīt, ka jāizvēlas otru jeb tā saukto baznīcas vārdu, lai nostiprinātu svētību, kādas ir Jūsu domas par šo procesu un lomu cilvēka dzīvē. Vai tas kā īpaši maina vai ietekmē cilvēka dzīvi, ja
viņš ir ticīgs!
Elvita Rudzāte atbild: Dievs mīl un sargā visus cilvēkus neatkarīgi no viņu ticības. Sargenģelis arī ir katram cilvēkam, neatkarīgi no viņa ticības. Tāpēc nav jābaidās, ka bērns paliek neaizsargāts, ja viņš nav kristīts. Katrai zīmei ir enerģētisks spēks, kura ietekmē cilvēku, ja cilvēks šo zīmi ikdienā nēsā pie sevis. Ticība ir cilvēka iekšējais stāvoklis, kuru nevar ieaudzināt ar varu.
Bērna nokristīšana vēl nenozīmē, ka pieaugot šis bērns būs pārliecināts kristietis. Vai teiksim arī dievturībā pastāv savs rituāls bērna aizsardzībai, Indijā maziem bērniem ap rociņu apliek sarkanu dziju utt. Ja pieaugušais izvēlas savu bērnu iesvētīt, tas nozīmē, ka viņš izsaka no sirds labu vēlējumu Dievam, lai Tas sargā viņa bērnu gadījumā, ja viņš pats to nevarēs izdarīt. Ja pieaugušais izvēlas savu bērnu iesvētīt aiz bailēm, tad šis rituāls nedos nekādu labumu ne bērnam, ne pieaugušajam.
Lai ko tu darītu, visa pamatā ir motīvs kāpēc tu to dari, jo tieši motīvs ir tas, ko uzklausa Dievs. Ja tavs motīvs nokristīt bērnu ir bailes, tad Dievs nespēs palīdzēt, jo bailes ir tumsas enerģija. Ja tavs motīvs ir dziļa mīlestība pret Dievu, tad Viņš šādu mīlestību augstu vērtē un sniegs visu iespējamo atbalstu.
Krustvecāki Dieva priekšā solās rūpēties par bērnu gadījumā, ja tas zaudēs vecākus. Tāpēc krustvecāku izvēle ir ļoti atbildīgs process un svarīgi, lai krustvecākus pieņem pats bērns. Pareizāk pat būtu, ja bērns izvēlētos krustvecākus, tieši tāpat kā viņš izvēlējās vecākus.
Svētību nostiprina pats cilvēks. Jo viņam tīrāka sirds, jo lielāku svētību viņš saņem no Dieva. Ar netīru sirdi tu vari iet uz baznīcu kaut katru dienu, bet labuma no tā nebūs, jo tu neko nedari, lai tuvotos Dievam. Baznīca piešķir cilvēkam otru vārdu, kad cilvēks sāk apzināti tai kalpot. Bērns neko apzināti nedara, tāpēc piešķirt baznīcas vārdu bērnam, kurš iespējams vēlāk pat novērsīsies no Dieva, manuprāt nav pareizi.
Ja cilvēks ir ticīgs, tad viņa dzīve noteikti ir harmoniskāka nekā neticīgiem cilvēkiem. Taču bērna kristības nenodrošina to, ka bērns pieaugot būs ticīgs. Ja bērns ir nokristīts un viņš no Dieva novēršas, tad viņš visu šo sakrālo rituālu nodod un nodod pašu Dievu. Tāpēc labāk neuzlikt bērnam atbildību par ticību Dievam, kuru vecāki nevar garantēt, jo nezina kāda būs bērna attieksme pret Dievu pieaugot. Kristīt bērnu var tikai pārliecināti kristieši, kas zina, ka viņi bērnu audzinās par ticīgu cilvēku, un ka risks novērsties no Dieva ir minimāls.
sending...
