Vai cilvēks jūt savas nāves tuvošanos? 06.06.2015
Dace jautā: Vai cilvēks jūt savas nāves tuvošanos? Daudz esmu lasījusi par mūsu nāves stundas pienākšanu, bet īsti nevaru saprast vai cilvēks pirms nāves kaut ko jūt? Kad biju maza, redzēju kā mirst veca sieviete, cik atceros viņai aptuveni mēnesi pirms nāves palika slikti un viņa to visu laiku pavadīja gultā pat ēst nevēlējās? Vai Dievs izvēlas kā katrs cilvēks atstās šo pasauli? Kad sāku domāt par nāvi, tad manī it kā rodas baiļu sajūta par to kā es izjutīšu nāves tuvošanos.
Elvita Rudzāte atbild: Vispirms ir jāsaprot, kas vispār ir nāve? Katru nakti ejot gulēt mēs trenējamies nomirt jeb piedzīvojam mini nāvi, jo guļot mūsu Gars atdalās no fiziskā ķermeņa un dodas uz Smalko plānu pie Skolotājiem. Kad mēs aizmiegam, mēs izjūtam ļoti patīkamu izjūtu. Tieši tādu pašu izjūtu cilvēks izjūt miršanas brīdī jeb brīdī, kad fizisko ķermeni pamet Gars, ievelkot kā ieelpu sevī Dvēseli.
Nāve ir tikai robežstabiņš starp dzīvēm un pāreja no fiziskā plāna uz smalko plānu. Savā būtībā nāve ciešanas un sāpes nerada.
Dace minēja piemēru par vecu sievieti, kura nevarēja nomirt, bet pirms nāves mēnesi sāpēs mocījās gultā. Ja cilvēks ir dzīvojis saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, tad viņš vispār var nebaidīties no nāves. Šādi cilvēki aiziet gulēt un miegā pamet fizisko ķermeni. Ja cilvēks dzīves laikā ir pieļāvis daudz kļūdas, kristietībā to sauc par grēkošanu, tad gan viņam aiziešana nebūs vienkārša un nesāpīga. Tomēr, ja cilvēks jau savlaicīgi savas kļūdas apzinās, nožēlo un sāk dzīvot jaunu dzīvi, ievērojot Dievišķos likumus, tad Dievs viņam piedod un nāves atnākšana šim cilvēkam nebūs biedējoša.
Cita situācija ir Svētajiem, kuri jau pirms iemiesošanās, lai glābtu cilvēci, ir izvēlējušies mocekļa nāvi, piemēram, Svētais Grigorijs (Rasputins) un citi Svētie. Taču atšķirība ir tāda, ka viņi fiziskās mocības uztver pavisam citādi nekā zemākas apziņas līmeņa cilvēki. Viņi fiziskas mocības uztver kā iespēju kādam palīdzēt. Tas ir līdzīgi kā jūtas māte dzemdību laikā – viņai sāp, bet viņa ir laimīga piedzīvot sāpes, jo zina, ka drīz piedzims ilgi gaidītais un mīlētais bērniņš.
Cilvēks cieš nevis nāves atnākšanas brīdī, bet tieši laikā, kamēr nāve vēl nav atnākusi. Smaga slimība nav nāve. Nāve ir atbrīvošana no smagās slimības radītajām mocībām. Ja cilvēkam ir ļoti grūta dzīve un viņš cieš fiziskas mocības, tad ne jau nāve viņu moka, bet gan cilvēks pats sevi ar pagātnē radīto negatīvo enerģiju. Atcerieties, ka viss tas, kas ar jums notiek tagadnē, ir jūsu pagātnes rīcības sekas. Ja jūs dzīvosiet pareizi tagadnē – saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, tad jūs gaida laimīga nākotne.
Kāpēc dažiem cilvēkiem, kuru ķermenis ir pilnībā “saēsts” no smagas slimības, nāve nenāk un cilvēks turpina gultā mocīties? Tāpēc, ka Dievs dod šim cilvēkam iespēju pirms nāves saprast savas neapgūtās mācības. Kad cilvēks beidzot tās saprot, tad nāve atnāk. Tāpēc bieži ir gadījumi, ka cilvēks lūdz Dievam, lai Viņš ņem pie sevis, jo nespēj izturēt vairs šīs dzīves mocības, bet Dievs neņem. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēka Gars ļoti vēlas apgūt neapgūto mācību, bet cilvēka prāts liedz to darīt, jo ir ietiepies savos uzskatos un nepieņem Dievišķo gudrību. Šādi cilvēki, guļot agonijā, pirms nāves atnākšanas redz savu dzīvi kā filmu, bet filmā tiek rādīti tikai fragmenti, kad tika pieļautas kļūdas. Ir slimnieki, kas šo filmu noskatās ļoti daudz reižu, līdz atnāk nāve. Tie ir cilvēki, kas dzīves laikā neko nav sapratuši, tāpēc aiziešana ir tik grūta un ciešanu pilna. Tā ir tā iziešana cauri ellei par kuru runā kristietībā. Pēc mocībām fiziskajā plānā vēl šī cilvēka ciešanas turpinās smalkajā plānā (iziešana cauri šķīstītavai), līdz viņš pilnībā izprot savas kļūdas un atkal ir gatavs mēģināt pielietot gūtās zināšanas praksē jaunā iemiesojumā uz Zemes.
Nāve mums dod iespēju redzēt un iepazīt kaut ko jaunu. Svētie cilvēki nebaidījās un nebaidās no nāves un pat to gaida, jo zina kāda svētlaime viņus gaida pēc nāves. Tikai cilvēki, kas dzīvē ir darījuši daudz slikta, netic Dievam, baidās no nāves, jo zemapziņā viņi jau nojauš, kas viņus sagaida pirms un pēc nāves. Bērēs cilvēka nāvi nepieciešams uztvert kā jaunu iespēju aizgājējam vēlreiz mēģināt dzīvot dzīvi – labāk, pareizāk, laimīgāk.
Cilvēks, kas ilgstoši ir mocījies ar kādu smagu slimību, nāves brīdi sajūt kā atvieglojumu, jo mocības ir beigušās.
Es atceros sava tēva pēkšņo nāvi. Viņš aizgāja pavisam viegli, aizmiegot savā gultā bez mocībām un ciešanām. Viņš bija labs cilvēks, palīdzēja cilvēkiem, kuri bija trūcīgi. Viņš atdeva bez maksas savas unikālās inženiera zināšanas ikvienam, kas vēlējās tās uzzināt. Protams, viņam bija arī savi trūkumi un neapgūtās mācības, bet kopumā Dievs viņu uzskatīja par labu cilvēku, tāpēc ļāva aiziet “karaļa nāvē”. Vai viņš to juta pirms nāves? Es domāju, ka apzināti nejuta, bet neapzināti viņš daudz ko darīja tādu, ko dara tikai cilvēks, kas apzinās, ka drīz būs jāaiziet no fiziskā plāna uz smalko plānu.
Jo augstāks apziņas līmenis, jo cilvēks vairāk zina, kas viņu sagaida nākotnē un jūt brīdi, kad būs jāatgriežas pie Dieva jeb nāves iestāšanās brīdi. Tāpēc augstas apziņas cilvēki parasti sagatavo savus tuviniekus savam aiziešanas brīdim. Kad no fiziskā plāna uz Smalko plānu aiziet Svēts cilvēks, tad Svētā cilvēka nāves brīdī ārējā vidē notiek brīnumi – var pēkšņi izplūst skaista ziedu smarža, vai uzziedēt kāds augs, kurš parasti nezied utt. Šie brīnumi apliecina, ka nāve nav nekas slikts, bet gan gluži otrādi, tā ir pestīšana.
Cilvēki, kuri baidās no nāves, baidās no nezināmā. Viņi nezina, kā būs nāves brīdī un kas notiks pēc tam. Cilvēki, kuri iet apzinātu garīgās attīstības ceļu, no nāves nebaidās, jo zina, kas viņu sagaida pēc nāves. Piekrītu, ka kristieši domā, ka pēc nāves viņi dodas mūžībā, bet tie, kuri tic reinkarnācijai, ar jēdzienu mūžība saprot pavisam kaut ko citu kā kristieši. Nav vajadzības cīnīties par to, kurš labāk saprot kas notiek pēc nāves. Gan kristietība, gan citas reliģijas un mācības, vienoti māca: “Esiet labi, domājiet labas domas, dariet labus darbus, tad nāve jūs nespēs nobiedēt, bet tikai iepriecinās tajā brīdī, kad Dievs jūs sauks pie Sevis un jūs izjutīsiet milzīgu laimes izjūtu.”