Vai cilvēks spēj būt laimīgs? 21.08.2012
Arvien šķiet, ka piepildot vienu vai otru vēlmi, iegūstot to vai citu īpašumu, kļūstot slavenam vai ieņemot kādu prestižu amatu, sasniedzot kādu izvirzītu mērķi, izaudzinot bērnus utt. mēs iegūsim arī laimi. Diemžēl visbiežāk tā nenotiek. Tad mēs vai nu sākam izvirzīt sev jaunus mērķus, lai nezaudētu ilūziju, ka laimi kaut kad iegūsim, vai arī zaudējam cerības un iegrimstam neapmierinātībā vai depresijā. Labākajā gadījumā cilvēki secina, ka laime neslēpjas visā iepriekš minētajā, bet gan jāmeklē kur citur, pašā sliktākajā gadījumā – izvēlas aiziet no dzīves.
Jau vairākus gadus pēc kārtas medijos ik pa laikam lasām ziņas par lielo pašnāvību skaitu Japānā. Pašnāvības un depresija iedzīvotāju vidū Japānas ekonomikai 2009. gadā nesušas 31,8 miljardus dolāru lielus zaudējumus, tā atsaucoties uz «Lentra.ru» un „AFP” 2010. gada 7. septembrī rakstīja portāls „Apollo”. 2009. gadā pašnāvības izdarījuši 26,5 tūkstoši darbspējīgo japāņu vecumā no 15 līdz 69 gadiem. Aprēķini liecina, ka valstij šīs pašnāvības nesušas 22,5 miljardus dolāru lielus zaudējumus.
Japāna joprojām attīstīto valstu vidū ir rekordiste attiecībā uz pašnāvību skaitu – kopumā pagājušajā gadā ar pašnāvību dzīvi beiguši 32,8 tūkstoši japāņu. Pēc Pasaules Veselības organizācijas aplēsēm Japānā uz 100 tūkstošiem vīriešu vidēji gadā tiek izdarītas 35,8 pašnāvības. Piemēram, Lielbritānijā šis skaitlis ir trīsreiz mazāks. Japānas valdība uzskata, ka augstais pašnāvību skaits skaidrojams ar ekonomisko krīzi.
Ziņojumā norādīts, ka Japānā ir viens no augstākajiem pašnāvību līmeņiem pasaulē – ik gadus rēķinus ar dzīvi noslēdz vidēji 32 000 šīs valsts iedzīvotāju. Tieši Japānā internetā tiek dibināti pašnāvnieku klubi, kad nepazīstami cilvēki sastopas, lai kopīgi pieliktu punktu dzīve
Jau 2006. gadā Japāna pieņēma likumu, kas liek valdībai un darba devējiem cīnīties pret aizvien pieaugošo pašnāvību skaitu, kas Japānā ir vislielākais pasaulē, lai cilvēki kļūtu laimīgāki. Tomēr veiktie pasākumi Japānas iedzīvotājus laimīgākus nav darījuši. 2005.gadā pašnāvību izdarīja 32 552 Japānas iedzīvotāji, un tas jau bija astotais gads pēc kārtas, kad šis skaitlis bija lielāks par 30 000 un 4,7 reizes pārsniedza ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu.
Par pašnāvību skaitu Latvijā portāls www.db.lv 2010. gada 10. septembrī, atsaucoties uz „Neatkarīgo”, raksta: „Lai gan saskaņā ar Veselības ekonomikas centra datiem pašnāvību skaits Latvijā samazinās, salīdzinot ar citām valstīm, Latvija tik un tā ir savdabīga rekordiste – šogad katru dienu šeit vismaz viens iedzīvotājs ir atņēmis sev dzīvību. Pasaules Veselības organizācija brīdina, ka pasaulē ik dienu 3000 cilvēku izdara pašnāvību. Veselības ekonomikas centra (VEC) dati ir tiešām cerīgi – salīdzinot ar 2009. gada pirmo pusgadu, šogad tādā pašā laika posmā pašnāvību skaits Latvijā samazinājies par 56. Statistika liecina, ka šogad biežāk nekā pērn apzināti sev dzīvību atņēmuši gados vecāki ļaudis. Pašnāvību skaits palielinājies sieviešu vidū, vecuma grupās no 55 līdz 59 un no 65 līdz 74 gadiem, un vīriešiem, kas vecāki par 80 gadiem.
Pašnāvību kā izeju no bezizejas joprojām biežāk izvēlas vīrieši: 2009. gada pirmajā pusgadā 236 vīrieši un 54 sievietes, šogad pirmajos sešos mēnešos 200 vīriešu un 34 sievietes.”
Kas tad ir laime? Vai laime ir kā nesasniedzams sapnis, kā ilūzija, kā malduguns? Kā cilvēkam kļūt laimīgam un vai maz uz to par visu varu ir jātiecas?
Mēģinot rast atbildes uz šiem jautājumiem, aptaujāju visai plašu paziņu loku. Atbildes bija visdažādākās – laime ir nevainojama veselība, ģimene un iespēja svinēt svētkus ģimenes lokā, laime ir mīlēt un justies mīlētam, vairums aptaujāto uzsver, ka laime ir mirklis, bet gandrīz ikviens no paziņām teica, ka laime ir saskaņa un līdzsvars sevī. Jautāti, vai laime ir sasniedzama, daudzi atbildēja: jā, tikai tam nepieciešams liels gribasspēks, pūles, tas izdarāms, pārvarot grūtības. Daži teic, ka sasniedzama ir, tikai mēs nezinām, kā to izdarīt. Kāds no aptaujātajiem teica: „Cilvēks nevar būt nepārtraukti laimīgs, tas ir pretrunā ar cilvēka būtību.”
Vai tā ir? Skaidro psiholoģe un dziedniece Elvita Rudzāte: „Mēs nevaram iegūt laimi tāpēc, ka mēs to vēlamies iegūt, apmierinot dažādas savas materiālās un ķermeniskās vēlmes. Īsu brīdi, kad esam apmierinājuši kādu no savām vēlmēm, mēs jūtamies laimīgi, bet tad mūsos atkal rodas jaunas vēlēšanās. Ja tās neizdodas apmierināt, tad esam nelaimīgi. Patiesībā īslaicīgā laimes izjūta nav patiesa laime, tā ir tikai laicīgā laime. Uz pastāvīgu laimi ved tikai Dievišķās pasaules jeb Dieva izzināšanas ceļš. Kamēr cilvēki nesapratīs, ka ejot garīgās attīstības ceļu viņi iepazīs patiesu laimi, tikmēr viņi savu dzīvi pakļaus ciešanām un tikai laicīgas laimes iepazīšanai. Tāpēc, lai mēs sasniegtu sirdsmieru, mums ir jāizprot Dievišķās pasaules likumi, mums ir jāizprot savas neapgūtās mācību stundas un jāsaprot, ka viss sliktais pie mums ir atnācis, lai vestu mūs pie prāta. Iepazīstot sevi un Dievišķo pasauli jūs atklāsiet, ka dzīve ir tik interesanta, bet galvenais – jūs pavadīs pastāvīga laimes sajūta.”
Kad cilvēkiem rodas domas par pašnāvību?
Elvita Rudzāte: „Domas par nāvi un pašnāvību rodas, ja cilvēku ir pārņēmusi bezcerības izjūta, nespējot sasniegt savu mērķi – apmierināt savas vēlmes. Patiesībā tas ir cilvēka ego, kas negrib samierināties un priecāties par to, kas viņam ir dots. Cilvēks uzskata, ka viņa dzīvei nav jēgas, ja nenotiek tā, kā viņš to ir iedomājies. Visi pašnāvības gadījumi ir neapmierinātības sekas. Vieni vispirms ir neapmierināti ar sevi, bet vēlāk arī ar pārējiem. Citi vispirms ir neapmierināti ar pārējiem, pēc tam ar sevi, tā arī nesaprotot, ka pamatā tomēr ir neprasme būt apmierinātam ar sevi. Ja cilvēks, vairs nespēdams izturēt neapmierinātību, meklē visvieglāko izeju no radušās situācijas, viņš to atrod pašnāvībā – aizbēgot no materiālās pasaules mokām.
Pašnāvības notiek dažādu iemeslu dēļ. Visbiežāk pašnāvības mēģinājumi un izdarītās pašnāvības liecina par vēlmi saņemt mīlestību. Bērni vēlas saņemt mīlestību no vecākiem, pieaugušie no saviem esošajiem vai bijušajiem partneriem utt. Arī tie cilvēki, kas izdara pašnāvību ekonomiskās krīzes dēļ, iespējams, to dara nevis zaudētā īpašuma dēļ, bet gan baidoties, ka tuvinieki un draugi viņus bez naudas un bagātības nemīlēs. Kauns mudina cilvēku pieļaut šo liktenīgo kļūdu.”
Autore: Inguna Almbauere