Inta jautā: Gribētu saprast kāpēc ir tā, ka ja man ir laba veselība, labs darbs, es nesūdzos par dzīvi, man paliek arvien mazāk cilvēku ar ko parunāt! Visi grib dzirdēt kādu bēdu stāstu! Vai tad tas būtu jāizdomā?!
Cilvēki netic, ka var neraizēties, un ka nekas nesāp! Man saka, tad tevi Dievs nemīl, jo visus kurus mīl, tiem ir nepārtraukti pārbaudījumi!
Kā to saprast?
Elvita Rudzāte atbild: Es nedomāju, ka Intu nepiemeklē dažādi sīki pārbaudījumi. Domāju, ka Inta ir iemācījusies pret tiem veidot pareizu attieksmi, tāpēc neuztver pārbaudījumu kā problēmu vai bēdu.
Dievs visus cilvēkus mīl. Visi cilvēki saņem dzīves pārbaudījumus, bet sākumā pārbaudījumi nav smagas pakāpes. Ja cilvēks mācās jau no maziem pārbaudījumiem, tad Dievs turpina dot mazus pārbaudījumus. Ja cilvēks nemācās no maziem pārbaudījumiem, tad Dievs dod arvien grūtākus pārbaudījumus, lai vestu cilvēku pie prāta.
Cilvēki nezina vai nesaprot, ka ir piedzimuši nevis tādēļ, lai baudītu bezrūpīgu dzīvi, bet gan tādēļ, lai apgūtu savas dzīves mācību stundas. Piemēram, viena no dzīves mācību stundām ir izprast, kas ir beznosacījumu mīlestība. Cita dzīves mācību stunda ir alkatība, skaudība, skumjas, cietsirdība, piedošana utt. Cilvēki savas dzīves problēmas uztver kā neveiksmes un netaisnību no Dieva puses, sajūtot bezspēcību un lielas dusmas uz pāri nodarītājiem, tāpēc bieži saslimst ar depresiju. Depresija nerastos, ja cilvēks saprastu, ka visas problēmas, kas dzīves ceļā rodas, cilvēkam ir nepieciešamas, tās ir viņa Skolotājas, tādēļ jābūt tām pateicīgam.
Mācību procesu veido sliktā pārvarēšana. Tas nozīmē – ja mēs dzīvē sastopamies ar kādu problēmu, tad mums ir jāsaprot, kāpēc šī problēma mūs ir piemeklējusi. Atcerieties, ka nekas dzīvē nenotiek nejauši. Ja mēs ignorējam problēmu, cenšoties par to nedomāt vai aizmirst, tad tā pie mums atgriezīsies, bet nu jau tā būs paaugusies, kļuvusi lielāka. Ja mēs atkal ignorēsim problēmu, tad tā pie mums atgriezīsies vēl lielāka, iespējams jau slimības veidolā.
Cilvēka Dvēsele izvēlas mācību līdzekļus – dažādus pārbaudījumus, kas mūs piemeklē dzīves laikā. Visas problēmas, ar kurām mēs sastopamies uz zemes, ir mūsu mācību stundas. Kad mēs izprotam kādu no savām problēmām, mēs attīstāmies garā. Ikreiz, kad esam apguvuši kādu dzīvē nozīmīgu mācību stundu, mūsu jūtas uz zināmu laiku nomierinās, jo gars ir kļuvis gudrāks.
Jo lielākas ir dzīvē izvirzītās prasības, jo vairāk tās laikā mācāmies. Tam, kurš pareizi piepilda savu dzīves sūtību, ir augšupejošs gars – kad mēs apgūstam kādu mācību stundu, mūsu gars pakāpjas vienu solīti uz augšu pa gara attīstības kāpnēm.
Man ir par maz informācijas par Intas dzīvi, lai dotu kādus padomus. Intai pašai jāpadomā, vai viņa mācās no grūtībām ar kurām sastopas personiskajā dzīvē vai darbā vai tās ignorē? No grūtībām nedrīkst bēgt, tās ir jāpārvar, tikai tad notiek mācīšanās un gara attīstība.
Ja Inta ir vesela un darbā strādā ar prieku, tas nozīmē, ka viņa apzināti vai neapzināti grūtības pārvar pareizi. Taču tas nenozīmē, ka viņu nepiemeklēs jauni dzīves pārbaudījumi. Ja Inta kārtīgi mācīsies, tad viņa jaunus dzīves pārbaudījumus neuztvers kā problēmu vai bēdu, bet veidos pareizu attieksmi pret tiem.
Piemēram, visi cilvēki agrāk vai vēlāk zaudē tuvus cilvēkus, jo tie nomirst. Ja cilvēks izprot, kas ir nāve un kā notiek cilvēka gara pāreja Smalkajā pasaulē, tad viņš tuva cilvēka nāvi neuztver kā bēdu, bet ar pazemību pieņem Dieva gribu, padomājot par savas dzīves lietderību un apzinās, ka katra diena jānodzīvo lietderīgi, jo neviens nezina, kurā brīdī Dievs var paņemt pie Sevis. Respektīvi, cilvēks mācās no gūtās pieredzes.
Ja cilvēks neizprot, kas ir nāve un kā notiek cilvēka gara pāreja Smalkajā pasaulē, tad viņš tuva cilvēka nāvi uztver kā bēdu. Respektīvi, cilvēks nemācās, tāpēc bēdājas.
Dievs novēršas no tiem cilvēkiem, kas dzīvo tikai baudu dzīvi, bēgot no ikdienas grūtībām. Šiem cilvēkiem patiešām Dievs var atļaut baudīt dzīvi līdz brīdim, kad cilvēks nonāk izvēles priekšā – sākt mācīties jeb augt garā vai mirt?
sending...
