Vai drīkst pāraudzināt vecākus? 04.09.2015
Kristīne jautā: Manu prātu nodarbina jautājums par ģimeni un to, kā mēs to izvēlamies. Izlasīju rakstu par bērniem (http://domatajs.lv/berni/), meklējot atbildi uz to, kāpēc es pati esmu tieši tādā ģimenē kādā esmu un man radās jautājums. Rakstītajā
ir teikts, ka “bērns ir mācību stunda vecākiem, vecāki ir mācību stunda bērniem”. Tas sanāk, ka man ir jāapgūst vecāku neapgūtās mācību stundas, ja pareizi saprotu. Ko darīt tālāk, kad ir saprasta mācību stunda – vai to kaut kādā veidā ir jāmēģina arī pašiem vecākiem mainīt, mācīt, kaut kā ietekmēt? Piedzimu ģimenē, sarežģītos apstākļos, kur bērni (esam 2, brālis un māsa), kur pirmais bērns bija gribēts, bet otrais, tā kā pirmais dēls izrādījās neesam brīnumzāles attiecību uzlabošanai – no mātes puses es biju “pieteikusies” nevēlama, taču saglabāta. Materiāli ģimene bija apgādāta, bet garīgi bijusi ļoti destruktīva. Abi vecāki kaut kāda iemesla dēļ ir ļoti nekārtīgi, netīrīgi. Bērnībā biju tāda pati kā vecāki, netīrīga, reti mazgājos, skolā mani par to izsmēja. Laikam bija kādi 12-13 gadi, kad man kaut kas “saslēdzās” un kļuvu pilnīgi pretēja – ļoti pedantiska. 16 gados aizgāju no mājām, sāku dzīvot patstāvīgi, visās dzīves vietās esmu bijusi ļoti kārtīga, tīrīga, organizētā, pedantiska (tagad ir 26). Jautājums ir ko un darīt ar vecākiem, vai man viņiem kaut kādā veidā ir jāpalīdz viņu problēmā? Viņi nedēļu bija projām ceļojumā, kura laikā bija sarunāts, ka dzīvošu viņu dzīvoklī, jo vēlējos lai manā dzīvesvietā meistari nomaina sienu segumus. Kamēr biju viņu dzīvoklī, caurām dienām to vien darīju kā strukturēju mantas, kārtoju tās, tīrīju un mazgāju. Vēlējos, lai viņi atgriežoties redzētu pilnīgi citu standartu, tīru, gaišu mājvietu, kur katrai lietai būtu sava vieta – praktiski parādīt, ka kārtība nav bagāto greznība, bet centības rezultāts.
Atgriežoties prieka vietā saņēmu pilnīgi pretējo – māte bija neapmierināta, ļoti dusmīga, nodēvēja mani par raganu (viņa zin manu ieinteresētību
garīgajā literatūrā un praksēs). Varbūt es tiešām rīkojos nepareizi un man nevajadzēja iejaukties viņu nekārtībā, censties palīdzēt to labot? Vai man ir jāatļauj vecākiem dzīvot destruktīvajos apstākļos (runa iet par tiešām ārkārtīgu nekārtību, kad pilnīgi nekas netiek mests ārā, un cilvēki iedzīvojas atkritumu un mantu kaudzēs, kas netiek strukturētas un tikai krautas kaudzēs.).
Saprotu, ka tas ir mans pašas kauns- man tiešām IR kauns, ka mani vecāki ir tik netīrīgi, bet, pēc Jūsu teiktā kauns ir apgriezta lepnība- vai tīrība nav nabaga bagātība un kaut kas ar ko lepoties? Kā man rīkoties turpmāk šajā situācijā – ļaut vecākiem grimt atpakaļ netīrībā, vai apņemties braukt vismaz reizi nedēļā un par spīti viņu iebildumiem – tīrīt putekļus, mazgāt grīdas un salikt mantas tām paredzētajās vietās (biju domājusi vienu dienu nedēļā veltīt lai šādi turpmāk viņiem palīdzētu) – vai tas būtu mans pienākums vai tieši pretēji – kaitējoša palīdzība, kas neļaus viņiem pašiem nonākt līdz nepieciešamībai uzturēt kārtību? Vai arī atstāt situāciju tā kā ir un ļaut vecākiem dzīvot savu dzīvi? Jau iepriekš, kad esmu mēģinājusi viņiem palīdzēt tīrīt māju, saskāros ar līdzīgu attieksmi, šoreiz tikai vārdiski tas ļoti sāpināja.
Jau vairāk kā 5 gadus lūdzu Dievu, lai Dievs palīdz vecākiem sakārtot viņu attiecības un viņu dzīvi sev apkārt (pieņemu, ka nekārtība apkārt ir iekšējā stāvokļa refleksija). Varbūt man drīzāk jālūdz Dievs, lai maina manas pašas attieksmi pret to- bet- uz kuru pusi? Vai man jājūtas atbildīgai par vecāku problēmām vai arī jāļauj tiem pašiem tajās dzīvot un ar tām tikt galā un pašai par tām nepārdzīvot? Ja man nebūtu tik nekārtīgu dzīves apstākļu bērnībā, iespējams, nekad neiemācītos būt tik tīrīga, bet tā ka tā man ir trauma un arī svētība reizē, tad jautājums paliek atklāts – vai manis pašas apgūtā stunda ir jāpalīdz apgūt arī vecākiem vai jāatstāj viss Dieva rokās un par to nav jāpārdzīvo?
Elvita Rudzāte atbild: Mēģinājums citus pāraudzināt ir emocionāla vardarbība. Kristīne var piedāvāt savu palīdzību vecākiem mājas sakārtošanā, bet, ja vecāki šo palīdzību nepieņem, tad ar varu to uzspiest nedrīkst. Kristīne pareizi ir sapratusi, ka viņas gars izvēlējās šādus vecākus, lai mācītos no viņu kļūdām. Savukārt ar savu labo piemēru viņa dod iespēju mācīties arī viņas vecākiem. Es vēlreiz uzsveru, mēs varam palīdzēt citiem mācīties tikai no mūsu LABĀ PIEMĒRA.
Iesaku Kristīnei lūgt palīdzību Dievam, lai viņu ģimenē valda Mīlestība un savstarpēja izpratne. Pārējais viss nokārtosies pats no sevis.
Attiecībā par kaunu un lepnību Kristīne arī ir pareizi sapratusi, ka šīs īpašības proporcionāli veido vienu veselumu. Iesaku Kristīnei mācīties priecāties par saviem panākumiem, bet ne lepoties. Priecāšanās un lepnība nav viens un tas pats. Ja es par kaut ko priecājos, es nejūtos par citiem pārāks. Ja es lepojos, tad es jūtos pārāks. Kristīne jūtas pārāka par saviem vecākiem, bet šajā jautājumā viņa kļūdās. Viņa nav labāka par vecākiem, ne arī par kādu citu cilvēku uz pasaules. Mēs visi esam unikālas Dievišķas būtnes, katrs ar saviem trūkumiem un pozitīvajām īpašībām.