Vai drīkst pāraudzināt vecākus? – pirmais turpinājums 08.09.2015

Vai drīkst pāraudzināt vecākus? – sākums

Kristīne jautā: Elvita, paldies Jums! Jūs uzsvērāt ļoti svarīgu aspektu – “Priecāšanās un lepnība nav viens un tas pats.” Man tiešām ir jāiemācās dzīvē priecāties par lietām un iznīdēt lepnumu (ne velti tas bija pirmais un – lielākais – grēks attiecīgas reliģijas stāstā). Ar lepnību cīnos arī citās dzīves jomās, iespējams apzinīgāk jāvēršas pret Dievišķajiem likumiem, pārāk ļauju vaļu Ego. Paldies arī par ieteikumu lūgt par vecākiem, lai ģimenes starpā valda Mīlestība un sapratne – tā tiešām būtu pareizā lieta, pēc kuras lūgt, paldies, ka palīdzat saskatīt nozīmīgo, jums ir ļoti asa garīgā izšķirtspēja.

Vai drīkstu jums vēlreiz ko jautāt – kā jūs raksturotu to, kas ir prieks, un kā to realizēt? Arī astrologs savulaik man teica, ka viens no dzīves uzdevumiem šobrīd ir vienkārši iemācīties priecāties par dzīvi un to baudīt. Prieku izjūtu tad, kad apzinos (tiek ļauts apzināt/saprast) kādu garīgu likumsakarību, vai kad kaut kas izdodas vai notiek kāds brīnums, arī dabas tuvumā jūtos ļoti priecīga, kad sajūtu dabas/Dieva/visuma varenību. Iespējams es pārāk “dziļi” un nopietni prieku meklēju. Būšu priecīga, ja pastāstīsiet, ko ar prieku saprotat Jūs un kā iesakiet cilvēkiem apzināties un vairot prieku. Jums personīgi paldies par jūsu darbu, ko veltāt domatajs.lv  veidošanai, tas arī ir brīnums un arī tas rada prieku.

Elvita Rudzāte atbild: Tie, kuri vēlas labāk izprast prieku, iesaku izlasīt Šrī Činmoja grāmatas “Laimes pavedieni meditācijai un sevis izzināšanai.” (izdevniecība Jumava) un “Prieka spārni” (izdevniecība Zvaigzne ABC).

Pavisam īsi un kodolīgi varu teikt, ka cilvēks ir patiesi priecīgs tad, ja viņš spēj kādam kaut ko nesavtīgi dot, neko negaidot pretī.