Vai Elvitai vienmēr ir taisnība? 06.08.2020

Emanuēlas viedoklis: Gribēju  izteikt savu viedokli. Man patīk lasīt šo portālu un lasīt Jūsu atbildes uz citu cilvēku uzdotajiem jautājumiem, bet ievēroju, ka Jūs ne īsti negribat pieņemt citādu viedokli, kas nesakrīt ar Jūsu domām, kaut gan bieži  sakāt, ka esat tikai skrūvīte Dieva rokās un, ka Jums pašai it kā vēl daudz jāmācās un, ka viss un visas nianses Jums pašai nav zināmas, jo visu zin tikai Dievs. Man radās iespaid, ka Jūsos ir vēlme, lai tikai Jums būtu taisnība, bet sludināt pretējo. Tas nav domāts kā apvainojums vai kaut kas tamlīdzīgs, bet tikai izsaku novērojumu, jo bijāt teikusi, lai droši dalās ar saviem viedokļiem citi un, ka ir labi, ja kāds norāda arī uz Jūsu kļūdām, lai Jūs arī  varētu augt garā, jo paši jau mēs visu nepamanām.

Atceros, ka bijuši jautājumi, piemēram, par darbiem, izglītību un citām tēmām, kur citiem neiet, bet Jūs izsakāties, ka nevar būt, ka tā un šitā, jo Jums tā un šitā un citiem tā. Izklausās brīžam, ka pat nepieļaujat domu, ka var būt citādāk nekā jums liekas, proti, vērtējat pēc savas pieredzes, pēc savas prizmas. Tanī pat laikā taču zināt, ka katrs ir individuāls, divu vienādu nav un katram ir cits dzīves gājums, citādākas iepriekšējās dzīves bijušas utt.

Nesen, piemēram, viena sieviete bija rakstījusi par krūšu izmēru un Jūs minējāt, ka lielam krūtīm ir mīlestības devēja, bet mazām – ņēmēja, taču sieviete skaidroja, ka viņa pazīst izņēmumus – citas ar lielām, kuras ir mīlestības ņēmējas un citas devējas, bet citas ar mazām krūtīm mīlestības devējas un dažas tikai ņēmējas. Bet Jūs tā atkal tikai pie sava varianta palikāt, nepieņemat, ka var nebūt tā kā jums liekas. Rakstījāt atpakaļ tai sievietei, ka nevar zināt, kas viņām dvēselē. Piemēram man arī ir dikti maziņas, bet es esmu neesmu tā, kas gaida, lai vīrietis mīl un tikai tad
mīlēšu. Man ir otrādi, man ir daudz mīlestības, ko vēlos dot un vienmēr tāda esmu bijusi – mīlestības devēja. Dievs ir mans liecinieks un roku varu likt uz sirds, ka tā ir. Tāpēc saprotu to sievieti un piekrītu viņai, ka ir jau arī izņēmumi un Jūs visas nianses, kāpēc ir tā un tā, nezinat. Tas sanāk kā apvainojums citām mazo krūšu īpašniecēm, kuras tiešām vispirms dod mīlestību, neprasot, negaidot pretī. Jūs jau rakstījāt, ka nevar zināt, kas kurai dvēselē un tieši tur jau ir tā lieta – Jūs nezināt, kas ir katrai sievietei dvēselē un nevar teikt, ka visas mazo krūšu īpašnieces ir tādas, bet lielo krūšu īpašnieces tādas. Ja es arī nebūtu viena no tām mazo krūšu īpašniecēm, tad es nevarētu neko teikt, jo es tiešām nezinātu, kas citai dvēselē notiek, bet sevi tā es zinu un Dievs arī zin mani.

Nu nav nu visas lielās devējas un mazās ņēmējas. Tam nu es točna nevaru piekrist, jo dzīvē ir daudz pilnīgi pretēju piemēru.Es domāju, ka izskaidrojums meklējams kaut kur citur, nevis mīlestības došanā vai gaidīšanā.

Elvita Rudzāte atbild: Es piekrītu Emanuēlai, ka es patiešām nevaru zināt visas simboliskās nozīmes, kā arī vienmēr ir pastāvējuši likumsakarībās arī izņēmumi.

Tanī pašā laikā man ir bijusi iespēja sniegt palīdzību ļoti daudz cilvēkiem un iespēja parādīt cilvēkam to, ko viņš pats sevī nespēj ieraudzīt. To vislabāk es varu izdarīt, ja man ir iespēja veikt cilvēkam dzīves analīzi, bet arī tad ne viss tiek atklāts, jo patiesība atklājas lēnām. Piemēram, tikko man bija iespēja palīdzēt cilvēkiem, kas piedalījās 12 dienu nometnēs, kas nozīmē, ka man bija iespēja šos cilvēkus vērot 12 dienas pēc kārtas. Gan dalībniekiem, gan man bija interesanti kā patiesība atklājas pavisam lēnām un parādījās no negaidītas puses. Līdzībās runājot, kā sīpola miziņas lobās nost neapgūtās mācības.

Emanuēlas pieminētais piemērs par sieviešu krūšu lielumu pat nav tik svarīgs no tās puses vai manis minētā simboliskā nozīme ir vai nav pareiza, bet gan no pavisam citas puses – kāpēc tas tevi satrauc un aizvaino? Mīlestības devēja ir laimīga, ka spēj savu mīlestību dot, un to noteikti mīlestības saņēmēji novērtē. Mīlestības devējai ir pilnīgi vienalga kāda izmēra krūtis viņai ir un ko kāds domā par krūšu simbolisko nozīmi, jo mīlestības devēji ir laimīgi savā sirdī tikai no tā, ka viņiem ir iespēja dot un tas sniedz viņiem piepildījuma izjūtu. Laimīgs cilvēks neapvainojas, jo mīl un nespēj apvainoties uz to, ko mīl. Līdzībās runājot, māmiņa, kas no sirds mīl savu bērnu, nespēj uz bērnu sadusmoties, ja bērns dara blēņas vai pasaka kādu aizvainojošu piezīmi, jo viņa mīl bērnu bez nosacījumiem. Tieši tāpat es nespēju apvainoties uz portāla Domātājs lasītāju kritiskajām piezīmēm par manis teikto, jo es katru dienu ievietoju informāciju Domātājs.lv, lai kādam palīdzētu. Tā kā es dodu no sirds to, ko spēju iedot, tad mani nespēj aizskart citu cilvēku pārmetumi. Tieši tāpat jūtas citi devēji, kas dod lai dotu, nevis lai saņemtu.

Visi Lielie Skolotāji ir mācījuši, ka nedrīkst akli pieņemt ikvienu informāciju, ka ikviena informācija ir jāpārdomā ar savu prātu un jāsajūt ar savu sirdi – pieņemt vai nepieņemt, ticēt vai neticēt. To sauc par izšķirtspēju. Tāpēc es parasti saku cilvēkiem, lai manis teikto informāciju vispirms pārbauda praksē un tikai tad notic.

Piekrītu Emanuēlai, ka es palieku pie savas pārliecības. Katram cilvēkam ir jāpaliek pie savas pārliecības līdz brīdim, kad viņš ir saņēmis citu informāciju, kas viņa pārliecību var mainīt. Piemēram, es līdz 2000.gadam neticēju Dievam un Augstāko Spēku eksistencei un biju pārliecināta ateiste, bet mana pārliecība mainījās brīdī, kad 2000.gadā saņēmu “pērienu” par pagātnē pieļautām kļūdām. Tagad mani neviens nepārliecinās par Dieva un Augstāko Spēku neesamību, jo esmu personīgi izjutusi Augstāko Spēku klātbūtni un piedzīvojusi Dieva žēlastības.

Tāpat arī citos jautājumos esmu gatava mainīt savu pārliecību, ja kāds spēs mani pārliecināt, ka man nav taisnība. Pie tam Lielie Skolotāji pat ir teikuši, ka mums netiek atklāta visa patiesība un tā tiek atklāta pakāpeniski atbilstoši mūsu apziņas līmenim.

Iesaku lasītājiem nepieķerties vārdiem un manu viedokli uztvert kā viedokli, kurš iespējams vēlāk, kad būšu kļuvusi dzīves gudrāka, var arī mainīties. Piemēram, izglītības programmas “DOMĀTĀJS” dalībnieki ne vienmēr piekrīt manam viedoklim, bet ir bijuši arī gadījumi, kad pēc vairākiem gadiem viņi tomēr saprot manu viedokli un maina savu pārliecību. Svarīgākais nav piekrist manam viedoklim, bet gan domāt. Ja cilvēks domā, tad viņš dzīvē nepazudīs un pat, ja kādu brīdi viņš būs nomaldījies no ceļa, tad turpinot domāt agrāk vai vēlāk viņš sapratīs, ka viņš kļūdījies un viņam būs iespēja atgriezties atpakaļ uz pareizā ceļa.