Vai es esmu izdarījusi kaut ko sliktu? 20.03.2019

Anna jautā: Bija ļoti nepatīkams gadījums, gribētos jūsu komentāru. Tagad man ir vainas sajūta, ka es atklāju cita cilvēka noslēpumu citiem un esmu nodevēja. Man bija draudzene, kura teica, ka lasa lūgšanas melnajiem spēkiem, kura novēl nāvi citiem cilvēkiem, ka viņai pašai daudz daudz problēmu savā dzīvē un citi ir vainīgi. Vairākas reizes stāstīja visādas nepatīkamas lietas par citiem cilvēkiem, baumoja, ļoti nepatīkami sevi veda ar mani utt.

No rudens ar viņu nekontaktēju, pat ja bijām neplānoti satikušās biju ļoti vēsa pret viņu. Biju domājusi, ka viņa saprata, ka man apnika to visu klausīties. Uz viņas rakstīto nereaģēju. Vienu reizi bija man rakstījusi, ka grib beigt dzīvi, ka sēž vannā ar nazi un tas bija teikts tādā tonī, ka visi pārējie ir vainīgi un īpaši es. Citreiz bija rakstījusi, ka tūlīt “aizies uz citu pasauli”, jo baigi slikti jūtas un ir baigā makts asiņošana, bet izsaukt ātros un braukt uz slimnīcu negribēja. Un mēģināja pateikt, ka es esmu vainīgā, jo viņa gribēja, lai es stāvoklī ar diviem bērniem ar diviem transportiem aizbrauktu uz citu Rīgas pusi, lai viņu izglābtu. Bet es taču neesmu ārsts- es liku viņai saukt ātros,
bet viņa nesauca. Toreiz, kad gribēja ar nazi griezt vēnas, es nereaģēju, bet atradu soc. tiklā viņas vīra māsu (kuru viņa ienīst un vaino), lai viņa iedotu viņas vīra numuru. Piezvanīju viņam (viņš bija mājās) un pateicu, ka viņa raksta man, ka sēž vannā ar nazi, lai viņš apskatās. Pārliecinājos, ka viņa nav viena mājas un neizdarīs muļķīgas lietas, galu
galā toreiz man bija jāpastāsta vīra māsai, ka viņa sēž vannā ar nazi un tāpēc man vajag steidzīgi piezvanīt viņas vīram, bet man nav numura.

Pāris reizes vēl bijām ar to māsu nejauši satikušās pudžās (mēs tur lasām mantras un viņa dažreiz arī atnāk). Man pret viņu neitrāls iespaids, bet viņa nav tik slikta kā mana draudzene bija stāstījusi par viņu. Vakardien bija nepatīkama situācija, kurā draudzene sāka atkal pēc liela pārtraukuma rakstīt man visādus stulbumus par viņas radiniekiem un par mani, (es biju teikusi, ka viņai jāvēršas pie psihologa, ka viņa pati netiks galā- un šī atbilde man bija uz katru viņas teikto stāstu) pēc tam zvanīja trīs reizes un bļāva uz mani pa telefonu. Tas viss bija dēļ sīkuma-es
apjuku un neko neatbildēju. Bet sapratu, ka biju žēlojusi, ka neko neesmu atbildējusi, ka jau ne pirmo reizi ļauju uzbļaut uz sevi un izlikt uz mani visu savu stresu un  agresiju un pēc stundas uzrakstīju viņai vēstuli par to, ka viņa
ļoti nepatīkami sevi veda, (ļoti taktiski ) tā bija pirmā reize pa 14 gadiem, kad es kaut ko atbildēju uz apsaukājumiem, rakstīju par to, ka viņai jāmainās. Viņa vēl daudz nepatīkamas lietas bija teikusi  “uzbruka man ar
vārdiem” utt. Viņai nepatika, ka es biju drusciņ stingrāka pret viņu un negribēju to visu klausīties (teicu, ka viņai to speciālistam jāizstāsta, jo es nevaru palīdzēt viņai) viņa no dusmām izdzēsa mani no soc. tikliem. Viņa apvainojās (droši vien arī tagad man novēl visādas sliktas lietas). Bet es saprotu, ka viņai vajag speciālistu palīdzību, ka viņa ir jukusi prātā, ka vajag vismaz pie psihologa, bet būtu labi pie psihiatra un vajag ārstēties, jo ļoti agresīva, uzbrūk cilvēkiem un nevar pati sev palīdzēt un tiešām var izdomāt beigt dzīvi vai uztaisīt sev vai kādam citam fiziski slikti.

Šodien uzrakstīju viņas vīra māsai (man ļoti gribējās to izdarīt agrāk, bet es visu laiku noturēju sevi, ka tas nav pareizi iejaukties un citam cilvēkam stāstīt to visu, ka būšu pie visa vainīga ), nokopēju visu mūsu to dienas sarunu (tur arī bija minēts par to māsu, bet vairāk bija visādi stulbumi no kuriem saprotams, ka cilvēks jūk prātā). Palūdzu, lai parunā ar savu brāli (viņš klausa viņas viedoklim), lai viņš saprastu, ka situācija ļoti nopietna, ka viņu vajag GLĀBT, mana draudzene teica, ka viņai vīrs aizliedza iet pie psihologiem, bet es domāju, ka viņa izdomāja to un lai viņš aizved pie jebkura psihologa /garīga cilvēka/ psihiatra,  jo viņai vajag palīdzību, un tiešām viss varētu slikti beigties.

Galu galā draudzene kaut kā nojauta, ka esmu runājusi ar viņas vīra māsu (ar viņas ienaidnieci) zvanīja man, bļāva un mēģināja teikt, ka es visu meloju un lai es viņas vīram parādu, ko viņa man rakstīja. Negribēju, jo tur daudz nepatīkamas lietas viņa rakstījusi par vīra mammu un par vīru. Man bija jāattaisnojas viņas vīram un viņai, un viņas
vīrs izlasīja to visu ko viņa man rakstīja sociālajā tiklā. Bet tagad sanāk, ka es ļoti slikti izdarīju, ka es tai māsai vērsos pēc palīdzības, izstāstot visas tās muļķības, kuras manai draudzenei galvā. Varbūt tas bija nesmuki izstāstīt kādam
citam cilvēkam to. Bet nu es gribēju palīdzēt, bet sanāca, ka mana draudzene bija ļoti apvainojusies un esot nikna uz mani.

Un tad es sēžu un domāju, ka droši vien vajadzēja vispār neatbildēt un neiejaukties, neko nerakstīt vīra māsai, pat tādās bīstamās situācijās (diez vai viņa beigtu ar pašnāvību, bet es arī nevarēju nenoreaģēt). Tagad sēžu un domāju – priekš manis tā ir mācība un es esmu sapratusi  savas mācības un man ļoti sāpīgi un ilgi gāja šitā mācība ar šito draudzeni. Bet par to, ka es izstāstīju visu citam cilvēkam īpaši vīra māsai mani gaidīs slikta karma un ir vainas sajūta, ka iejaucos, jo tas nebija pareizi, un no malas izskatās, ka es “krāpju” savu draudzeni, nodot to ko viņa
man stāstīja citam cilvēkam.

Bet tas bija nepareizi, ka ļauju ilgus gadus stāstīt man visādus stulbumus, uzlikt uz mani to negatīvo enerģiju un ļoti melnas domas par citiem cilvēkiem, par to ka novel viņiem nomirt, ka ienīst utt. un man to visu bija jāapglabā sevī. Biju jutusies kā spainis, kuru viņa varēja piemēslot. Bet pati sapratu, ka pati to visu biju viņai ļāvusi.

Tagad sēžu rakstot jums un sapratu, ka zobs nolūza, bet man nav uz viņu nekādas dusmas…. varbūt drusciņ uz sevi ka es nevarēju sevi noturēt un izstāstīju kādam citam. Sanāca, ka es ar šo rīcību uztaisīju sliktu karmu sev? Vai es biju tikai instruments Dieva rokās? Tomēr kaut kad tā patiesība būtu atklājusies.  Laikam  viņas vīrs jūtas nepatīkami, izlasot visas tas sliktās domas un novēlējumus viņam un viņa radiniekiem, draudzene jūtas nepatīkami, jo es nodevu viņu… man ir vainas sajūta, bet es jūtos BRĪVA no visa tā negatīvā, ko man bija ilgus gadus jāglabā sevī. Gribētos jūsu komentāru.

P.S. nekontaktēju ar viņu kādu pusgadu un jutos daudz labāk, jo jau daudzus mēnešus nebija jāklausās viņa un man  parādījās daudz brīva laika. No vienas puses akmens aizgāja no maniem pleciem, jo tagad man nav jāglabā šito briesmīgo noslēpumu, bet ir vainas sajūta, ka esmu nodevēja. Un laikam par  daudz uzrakstīju, paldies, ka izlasījāt līdz galam manas saputrotās domas par šito situāciju. Arī biju ilgi domājusi vai rakstīt šito vēstuli- negulēju, vainas
sajūta visu nakti, tāpēc padomāju, ka tomēr man jāraksta jums.

Elvita Rudzāte atbild: Ja vēlies kādam palīdzēt, tad vērsies pie tā cilvēka, kas var palīdzēt. Šajā konkrētajā gadījumā bija pa tiešo jāvēršas pie draudzenes vīra, jo tikai viņš spēj situāciju izvērtēt, jo redz sievu ikdienā. Ja cilvēks tiešām “jūk prātā”, tad to nevar nepamanīt cilvēki, kas ik dienas ir kopā ar viņu. Ja tuvinieki redz, ka cilvēks tiešām gatavojas griezt vēnas, tad viņiem ir jādomā kā nogādāt cilvēku pie psihiatra, kas izvērtēs cilvēka garīgo stāvokli.

Ļoti bieži cilvēki atbrīvojas no savām negatīvajām emocijām komentējot rakstus, rakstot sociālajos tīklos negatīvus komentārus un negatīvas vēstules. Acīmredzot arī Annas draudzene bija atradusi veidu kā atbrīvoties no negatīvām emocijām, rakstot Annai negatīvas vēstules. Tie, protams, ir garīgi traucējumi, bet cilvēks, kas jau cieš no garīgajiem traucējumiem, pats tos neredz un neatzīst.

Annai ir jāpiedod pašai sev savas pieļautās kļūdas un turpmāk tās jācenšas neatkārtot. Jāmācās pareizi rīkoties bīstamās situācijās, lūdzot palīdzību tam, kas tiešām var palīdzēt. Annai jāmācās neaprunāt citus un jācenšas nodarboties ar lietderīgu darbu, jo viņa pārāk daudz laika pavada sociālajos tīklos, čalojot ar savām draudzenēm. Viņai patīk izdzīvot citu dzīves, aizmirstot par savu ģimeni un neredzot savas kļūdas.

Ja esi pieļāvis kļūdu, tad izproti to, piedod sev un turpmāk vairs neatkārto. Mēs nevaram mainīt pagātni, tāpēc dzīvot pagātnē, vainojot sevi, ir nepareizi un tā ir vēl viena kļūda, ko pieļauj Anna. Kā Dievs uztvers Annas pieļautās kļūdas, to zina tikai Viņš un ne man par to spriest. Taču Dievs ir žēlsirdīgs un spēj piedot to, ko cilvēki nespēj, ja tikai redz, ka cilvēks ir mācījies no savas kļūdas un turpmāk to vairs neatkārto. Tāpēc galvenais par ko Annai ir jādomā, nevis par savu slikto karmu, bet gan par to, kā dzēst savu slikto karmu ar pareizām izvēlēm ikdienas situācijās, lūgšanām, pazemību ikdienas grūtību priekšā un jāturpina mācīties izprast dzīvi.