Vai ir labi būt nopietnai? 13.11.2024

Sintija jautā: Vai nopietnība skaitās kā laba rakstura īpašība, vai arī nē?  Cik es sevi atceros, tas tā vienmēr ir bijis.

Ar vīru aizgāja nejauša saruna par situācijām, kurās viņš ir rakstījis pazīstamām sievietēm, taču nedaudz ar tādu kā muļķošanos ar nenopietniem jociņiem.

Jāatzīst, es izjutu greizsirdību, ar to jāstrādā es zinu. Jutos greizsirdīga, kāpēc ar mani nevar tādā veidā parunāties?  Sajutos sliktāka, un te arī mācība ar kuru man jāstrādā.

Taču saruna izvērtās kur vīrs atzina, ar tevi nemaz tā pamuļķoties nevar.

Nav tā, ka es neuztvertu kādu humoru. Reti, bet uztveru. Pārsvarā tas, kas cilvēkam liekas humors, man liekas muļķīgi, pilnīgi lieki, un ka tur nav par ko smieties.

Tad es atcerējos, ka arī tad, kad nebiju ar vīru kopā, bet vēl kā brīva meitene, ar mani sarunas veidoja savādāk nekā ar citām meitenēm. Citām meitenēm lēja sīrupu ausīs, bet ar mani runāja tieši, nopietni. Man puiši teica, ka ar tevi var aprunāties kā ar čomu, bez liekuļošanas, reizēm pat nedaudz par tiešu.

Kas manuprāt ir pavisam netipiski, ir tas, ka vizuāli es neesmu tā meitene, kas visiem patiktu (man bija daudz izsitumi uz sejas no kuriem vēlāk izveidojās rētiņas) un nemaz nepieliku pūles, lai izskatītos labāk, neko neslēpu savā izskatā. Taču pielūdzēji man netrūka, kaut arī jokus ar mani dzīt, un nenopietnas lietas sarunāt ar mani nevarēja.

Vīriešu kārtas pārstāvji man ir teikuši, ar tevi ir vienkārši, visu skaidri pasaka, izrunā, un nav jāpielien vai kā citādi jāizdabā, lai no tevis kaut ko varētu saprast. Tāpēc tas man liek domāt, ka tieši atklātība un vienkāršība darīja pievilcīgu viņu acīs.

Meitenes no malas skatoties šo nespēja saprast. Pašas pucējās no rīta līdz vakaram, taču puiši neskatījās virsū.

Protams, es kā meitene vēlējos arī kādu saldu vārdu ausīs dzirdēt, un ja gadījās, ka kāds, kas mazāk mani zina, izteica kādu komplimentu, es vienmēr jautāju, kāpēc tu tā domā? Un bieži vien nesekoja nekāda atbilde.  Un tad, protams, es izdarīju savus secinājumus, ka cilvēks nemaz tā nedomā, bet runā runāšanas pēc. Mani mēdza saukāt par policistu, vai detektīvu, izmeklētāju. Tāpēc vīriešu kārtas pārstāvis ar mani neatļāvās jokus dzīt.

Arī ģimenē vairāk locekļi jokojās, izņemot es. Un tad man likās, ka es pat bojāju atmosfēru, jo nespēju smieties līdzi.

Reizēm pat humors likās aizvainojošs, ja bija personiski vērsts uz mani.

Izveidot draudzības ar sieviešu kārtas sievietēm man izdevās visai slikti, jo es pamanīju, ka meitenēm savā starpā patīk muļķoties, un nerunāt tieši, skaidri, konkrēti, kas man raisīja problēmas saprast. Es vienmēr jautāju tieši, lai pasaka, un tas izbojāja visu to meiteņu runāšanas padarīšanu, citiem vārdiem “tas bija jāsaprot bez jautāšanas”. Vai arī meitenes prātoja, “Ko diez tas puisis par mani domā”? Kamēr viņas lidinājās savās iedomās, es teicu ” Vienkārši aizej un pajautā, tad tev par to vairs nebūs jādomā”. Tā vien ātri ar mani mazāk sāka draudzēties.

Tāpēc neizdodas izveidot ciešas draudzības un tā ir bijusi problēma jau no manas bērnības. Bet nav tā, ka prasītos pat draudzēties. Man ir interesantāk sevi izglītot.  Vai tas ir vairāk negatīvi, ka negribas un neveidojas draudzības?

Kopumā runājot es dzīvi redzu nopietni. Man ir bieži teikts, ka vajag vairāk atslābt, neuztvert tik nopietni, tvert vieglāk dzīvi.

Esmu mēģinājusi skatīties komēdijas, lasīt jokus, anekdotes, taču reti kas man liekas smieklīgs. Manā redzējumā komēdijas pasaulē gandrīz vispār nav, jo tajās bieži ir ielikts humors, kurš liekas jēls. Esmu centusies pārstāstīt anekdoti, kas man likās uzjautrinoša, bet man atbildēja, ka man vienkārši tas neizdodas. Piedevām balss ir salīdzinoši zema un nosvērta.

Vīrs man ir vairāk jautrais, kas arī ikdienā vairāk jautrību uztur, un tas ir labi, ir balanss. Bet viņš man teica, ka ar mani jokus dzīt neizdodas.  Tad nu prātoju, vai ir labi būt nopietnai?

Elvita Rudzāte atbild: Inese ļoti labi aprakstīja, ka viņai izveidojās labas attiecības ar puišiem viņas patiesuma un tiešuma dēļ. Viņa nemēģināja tēlot jautro meiteni un puišiem tas arī nebija vajadzīgs, jo viņiem patika Ineses būtība. Tāpat Ineses vīrs mīl sievu tādu kāda viņa ir un neliek viņai būt jautrai, kas nav atbilstoši viņas būtībai. Nav svarīgi, vai tev patīk vai nepatīk jokoties. Svarīgi ir dzīvot atbilstoši savai būtībai, t.i., ja esi nopietna, tad nemēģini dzīt jokus, lai izpatiktu citiem.

Būt nopietnai nav ne labi, ne slikti. Tā vienkārši ir cilvēka būtības iezīme. Tie cilvēki, kas vēlēsies par draugiem nenopietnus cilvēkus, iespējams neveidos draudzīgas attiecības ar nopietnu cilvēku, bet vai nopietnam cilvēkam ir nepieciešami draugi, kas attiecībās ir nenopietni?