Vai ir nepieciešamība mākslīgajai apaugļošanai? 25.05.2020

Anna jautā: Kāda ir garīgā izpratne un vai ir nepieciešamība mākslīgajai apaugļošanai? Vai tas ir ieteicams? Vēl
papildus šim jautājumam, pārdomas raisīja nesen publiskotais Ukrainas videomateriāls ar tik ļoti daudz bērniņiem, kas dzimuši surogātmātēm. To izlasot, man pirmā doma bija žēlums pret mammām. Neticu, ka sieviete var iznēsāt bērniņu un tad pēc 9 mēnešiem tā vienkārši par to aizmirst, it kā nekas nebūtu noticis. Turklāt tik daudz sieviešu. Es no visas sirds ticu, ka bērns izvēlas savus vecākus, kam piedzimt, bet ir grūti saprast, kā simtiem bērniņu var izvēlēties sev šādu pasaulē nākšanas ceļu.

Jāatzīmē, ka šī publikācija manī raisīja ļoti daudz neatbildētu jautājumu, kas un kāpēc, no visaptveroši garīgā mēroga tā arī personīgi, kur mēģinu saprast, kādēļ pati reiz dzimu vecākiem, kuri atsacījās no manis kā jaundzimušā. Lai ar tiku adoptēta, šie vecāki nomira, kad biju vēl 10 gadīgs bērns. Daudzi dalās pieredzē, kā caur grūtībām tomēr meklē savus bioloģiskos vecākus. Vai tas tiešām ir vajadzīgs? Ticu, ka viss notiek saskaņā ar Dieva gribu.

Elvita Rudzāte atbild: Viss, kas ir radīts, tas ir noticis ar Dieva atļauju. Ja medicīna ir attīstījusies tik tālu, ka pastāv mākslīgā apaugļošana, tas nozīmē, ka tam ir saņemta Dieva atļauja.

Bērna ieņemšana ir absolūti Dievišķs process, un to nevar ietekmēt ne ārsti, ne zāles, ne vislabākās medicīnas iekārtas, tāpat to nevar ietekmēt mākslīgā apaugļošana. Tāpēc ne visām sievietēm mākslīgās apaugļošanas process ir veiksmīgs, jo arī mākslīgās apaugļošanas laikā Dievam ir jāuzdāvina bērns. Man reiz bija saruna ar ārsti, kas veic mākslīgo apaugļošanu, un viņa teica, ka katru reizi mākslīgās apaugļošanas operācijas laikā viņa lūdzot Dievam, lai Viņš dāvājot bērniņu ģimenei. Ārste ir sapratusi, ka lai cik profesionāli viņa veiktu savu darbu, tomēr lēmums par apaugļošanos ir tikai un vienīgi Dieva ziņā.

Ja bērniņš negrib nākt pie vecākiem, tas nozīmē, ka vecākiem, īpaši mātei, ir palikušas neapgūtas mācības. Ļoti bieži bērni nenāk pie pedantiskām mātēm, kas grib visu kontrolēt un vadīt, vai vēlas lepoties ar bērnu. Pastāv arī daudz citu iemeslu kāpēc bērniņš nenāk iemiesojumā, kaut arī iespējams viņa gars daudzus gadus ir līdzās ģimenei un gaida, kad tā izpratīs mācības, lai tas varētu iemiesoties.

Mākslīgās apaugļošanas pozitīvā puse ir tā, ka tā palīdz apaugļoties sievietei, kurai ir veselības problēmas, piemēram, aizgājuši ciet olvadi un tāpēc nevar notikt dabiskā apaugļošanās. Tomēr esmu guvusi pieredzi, ka bērns var atnākt iemiesojumā pat sievietei, kurai abi olvadi ir ciet, ja tikai sieviete strādā ar sevi un maina savu attieksmi pret dzīvi. Tanī pat laikā ir ļoti daudz gadījumi, kad medicīniski pilnīgi veseli vecāki nespēj radīt bērniņu. Tas nozīmē, ka palikušas neapgūtas mācības, bet tās tiek slēptas un nevienam netiek atklātas.

Ja cilvēce turpinās iet baudu ceļu, tad mākslīgās apaugļošanas nozīme un surogātmāšu skaits pieaugs. Kāpēc? Tāpēc, ka neauglības problēma piemeklēs arvien lielāku skaitu ģimeņu, jo sievietes paliks arvien egoistiskākas. Pie tam pastāv risks, ka neauglības problēma var pārņemt masveida sieviešu līdzīgi kā tas šobrīd notiek CORONA -19 vīrusu. Tādā gadījumā mākslīgai apaugļošanai būs ļoti liela nozīme, lai cilvēce varētu turpināt pastāvēt uz planētas Zeme.

Bērni patiešām izvēlas vecākus, arī surogātmātes, lai tikai nāktu iemiesojumā. Arī Annas gars tik ļoti vēlējās nākt iemiesojumā, ka izvēlējās vecākus, kas no viņas atteicās tai piedzimstot. Annai ir iespēja augt garā un viņas pārdomas par mākslīgo apaugļošanu un surogātmātēm arī liek viņai uz dzīvi raudzīties plašāk.

Neskatoties uz to, ka mūsdienās daudzas sievietes nespēj ieņemt bērniņu dabiskā un mākslīgā veidā, ir daudz sieviešu, kurām par visu ir svarīgāks viņu ārējais izskats, un tāpēc viņas var izdarīt izvēli radīt bērniņu ar surogātmātes palīdzību. Ja bērns izvēlas šādu ģimeni, tas nozīmē, ka viņam caur gūto pieredzi ir jāsaprot kāda ir patiesā sievietes sūtība un būtība.

Es domāju, ka Anna ir mācījusies no savu vecāku kļūdas, un ja viņa pati nonāks situācijā, kad pieteiksies bērniņš neaicināts, tad viņa no tā neatteiksies, lai cik grūti viņai nebūtu to audzināt.

Cilvēki ir ļoti dažādi. Ne visas surogātmātes izjūt vainas izjūtu savu bērnu priekšā. Daudzas no tām bērnu radīšanu uztver kā parastu procesu, neaizdomājoties, ka var pienākt brīdis, kad viņas gribēs rast kontaktu ar bērniem, kurus atdevušas citai mātei audzināšanā. Tāpat ne visas mātes, kas atteikušās no saviem bērniem, izjūt savas rīcības nožēlu. Labi, ja sievietei pienāk brīdis, kad viņa izprot savu kļūdu, bet es domāju, ka vairums sieviešu nomirst tā arī savas kļūdas nesapratušas, īpaši sievietes, kas ir veikušas abortus.

Patiesībā jau mātes, kas ir atteikušās no bērniņa, pieļauj mazāku kļūdu nekā mātes, kas veic abortu, jo bērniņam ir iespēja dzīvot un augt garā. Aborta gadījumā viņam tiek atņemta tāda iespēja. Ja cilvēki zinātu, cik daudz garu šobrīd grib nākt iemiesojumā un netiek, tad viņi nebrīnītos, kāpēc tik daudz bērni dzimst surogātmātēm un mātēm no nelabvēlīgām ģimenēm, jo iespējams kādam garam tā ir vienīgā iespēja, lai tiktu iemiesojumā.

Tāpēc es aicinu nenosodīt tās mātes, kas atteikušās no saviem bērniem, lai kādi būtu atteikšanās iemesli. Svarīgākais ir tas, ka bērniņš ir piedzimis un viņam ir iespēja augt garā, izprotot, cik svarīga ir mīlestība, patiesība un kā izveidot laimīgu ģimeni.

Tāpat es aicinu sievietes neizvēlēties mākslīgo apaugļošanu tikai tāpēc, lai kādām pierādītu, ka esi pilnvērtīga sieviete vai, lai nejustos vientuļa. Ja Dievs tev nedāvā bērniņu, tad tev ir citas iespējas dotas kā palīdzēt bērniem, kuriem nav vecāku. Bērni, kuriem nav vecāku vai kuriem vecāki nesniedz mīlestību, ļoti alkst saņemt mīlestību. Dieva acīs labāk ir paņemt bērnu no bērna nama, sniedzot tam mīlestību, nekā veikt mākslīgo apaugļošanu. Pie tam bieži ir gadījumi, kad sievietes, kas ir adoptējušas bērniņu, pēc laika pašas apaugļojas, jo bērna gars redz, ka beidzot māmiņa ir samazinājusi savu egoismu un gatava audzināt bērniņu ar mīlestību bez nosacījumiem.