Vai jābaidās no nāves? 05.12.2023

Vispirms ir jāsaprot, kas ir nāve? Katru nakti ejot gulēt mēs trenējamies nomirt jeb piedzīvojam mini nāvi, jo guļot mūsu gars atdalās no fiziskā ķermeņa un dodas uz Smalko plānu pie Skolotājiem, kas apziņas līmenī ir augstāk par mūsu apziņas līmeni. Kad mēs aizmiegam, mēs izjūtam ļoti patīkamu izjūtu. Tieši tādu pašu izjūtu cilvēks izjūt miršanas brīdī jeb brīdī, kad fizisko ķermeni pamet Gars, ievelkot kā ieelpu sevī Dvēseli.

Nāve ir tikai robežstabiņš starp dzīvēm un pāreja no fiziskā plāna uz smalko plānu. Nāvi var uzskatīt par dzīves noslēgumu, bet piedzīvoto pirms nāves var uzskatīt par dzīves rezultātu.

Savā būtībā nāve ciešanas un sāpes nerada. Ciešanas un sāpes rada laiks pirms nāves, ja cilvēks savu dzīvi ir nodzīvojis veltīgi, neizprazdams savas mācības, kuras apņēmās apgūt pirms iemiesošanās. Ciešanas un sāpes pirms nāves var nākties izciest arī tiem cilvēkiem, kuriem ir augsti garīgie sasniegumi, ja viņi izvēlas caur ciešanām atstrādāt savu neatstrādāto karmas daļu jeb negatīvo enerģiju, lai pēc nāves turpinātu evolūciju augstākā līmenī.

Mēdz būt gadījumi, kad gados vecs cilvēks nevar nomirt un sāpēs mokās gultā. Lai cik slims ir cilvēks, tomēr laiku kad nomirt, nosaka Dievs. Ja Dievs redz, ka cilvēks nav izpratis savas kļūdas un mācības, tad Viņš neņem cilvēku pie Sevis, piespiežot cilvēku domāt, kāpēc viņam tā jācieš? Tiklīdz cilvēks saprot savas kļūdas, Dievs paņem cilvēku pie Sevis.

Rodas jautājums par eitanāziju, kuras mērķis ir atvieglot mirstoša cilvēka ciešanas – vai atļaut cilvēkam veikt eitanāziju? Vai pareizi ir iejaukties Dieva gribā? Noteikti nē, jo eitanāzija atņem cilvēkam Dieva doto iespēju izprast savas kļūdas vai dzēst daļu savas karmas, lai nākamajā iemiesojumā varētu turpināt evolūciju no augstāka punkta. Eitanāzija ir pašnāvība, ja to veic mirstošais cilvēks pats. Eitanāzija ir slepkavība, ja to veic mediķi pēc mirstošā cilvēka vai viņa radinieku lūguma. Nevienam nav ļauts iejaukties Dieva gribā. Visi, kas iejaucas, saņem par to sodu.

Pavisam cits jautājums, vai atslēgt mirstošu cilvēku no mākslīgās elpināšanas un citiem dzīvību stimulējošiem aparātiem, ja bez tiem viņš jau būtu miris vai paliekot dzīvs, atlikušo dzīves daļu dzīvos kā invalīds? Šis arī ir ļoti grūts jautājums, jo ne vienmēr izglābtais cilvēks ir priecīgs dzīvot atlikušo dzīves daļu kā invalīds un dusmojas uz ārstiem, kas viņam nav ļāvuši nomirt. Tanī pašā laikā ārstu uzdevums ir glābt cilvēka dzīvību, izmantojot medicīniskos sasniegumus un bieži ir gadījumi, ka ļoti smagi cietuši cilvēki atveseļojas un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, kā arī invalīdi atrod dzīves jēgu un dzīvo harmonisku dzīvi. Tāpēc šis ir jautājums, kuru iespējams vajadzētu pārrunāt ar ģimenes locekļiem, kā viņiem jārīkojas tādos grūtos lēmumos?

Ja cilvēks ir dzīvojis saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, tad viņš vispār var nebaidīties no nāves. Šādi cilvēki aiziet gulēt un miegā pamet fizisko ķermeni. Ja cilvēks dzīves laikā ir pieļāvis daudz kļūdas, kristietībā to sauc par grēkošanu, tad gan viņam aiziešana nebūs vienkārša un nesāpīga. Tomēr, ja cilvēks jau savlaicīgi savas kļūdas apzinās, nožēlo un sāk dzīvot jaunu dzīvi, ievērojot Dievišķos likumus, tad Dievs viņam piedod un nāves atnākšana šim cilvēkam nebūs biedējoša.

Cita situācija ir Svētajiem, kuri jau pirms iemiesošanās, lai glābtu cilvēci, ir izvēlējušies mocekļa nāvi, piemēram, Svētais Grigorijs (Rasputins) un citi Svētie. Taču atšķirība ir tāda, ka viņi fiziskās mocības uztver pavisam citādi nekā zemākas apziņas līmeņa cilvēki. Viņi fiziskas mocības uztver kā iespēju kādam palīdzēt. Tas ir līdzīgi kā jūtas māte dzemdību laikā – viņai sāp, bet viņa ir laimīga piedzīvot sāpes, jo zina, ka drīz piedzims ilgi gaidītais un mīlētais bērniņš.

Cilvēks cieš nevis nāves atnākšanas brīdī, bet tieši laikā, kamēr nāve vēl nav atnākusi. Smaga slimība nav nāve. Nāve ir atbrīvošana no smagās slimības radītajām mocībām. Ja cilvēkam ir ļoti grūta dzīve un viņš cieš fiziskas mocības, tad ne jau nāve viņu moka, bet gan cilvēks pats sevi ar pagātnē radīto negatīvo enerģiju. Atcerieties, ka viss tas, kas ar jums notiek tagadnē, ir jūsu pagātnes rīcības sekas. Ja jūs dzīvosiet pareizi tagadnē – saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, tad jūs gaida laimīga nākotne.

Kāpēc dažiem cilvēkiem, kuru ķermenis ir pilnībā “saēsts” no smagas slimības, nāve nenāk un cilvēks turpina gultā mocīties? Tāpēc, ka Dievs dod šim cilvēkam iespēju pirms nāves saprast savas neapgūtās mācības. Kad cilvēks beidzot tās saprot, tad nāve atnāk. Tāpēc bieži ir gadījumi, ka cilvēks lūdz Dievam, lai Viņš ņem pie Sevis, jo nespēj izturēt vairs šīs dzīves mocības, bet Dievs neņem. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēka gars ļoti vēlas apgūt neapgūtās mācības, bet cilvēka prāts liedz to darīt, jo ir ietiepies savos uzskatos un nepieņem Dievišķo gudrību. Šādi cilvēki, guļot agonijā, pirms nāves atnākšanas redz savu dzīvi kā filmu, bet filmā tiek rādīti tikai fragmenti, kad tika pieļautas kļūdas. Ir slimnieki, kas šo filmu noskatās ļoti daudz reižu, līdz atnāk nāve. Tie ir cilvēki, kas dzīves laikā neko nav sapratuši, tāpēc aiziešana ir tik grūta un ciešanu pilna. Tā ir tā iziešana cauri ellei par kuru runā kristietībā. Pēc mocībām fiziskajā plānā vēl šī cilvēka ciešanas turpinās smalkajā plānā (iziešana cauri šķīstītavai), līdz viņš pilnībā izprot savas kļūdas un atkal ir gatavs mēģināt pielietot gūtās zināšanas praksē jaunā iemiesojumā uz Zemes.

Nāve mums dod iespēju redzēt un iepazīt kaut ko jaunu. Svētie cilvēki nebaidījās un nebaidās no nāves un pat to gaida, jo zina kāda svētlaime viņus gaida pēc nāves. Tikai cilvēki, kas dzīvē ir darījuši daudz slikta, netic Dievam, baidās no nāves, jo zemapziņā viņi jau nojauš, kas viņus sagaida pirms un pēc nāves. Bērēs cilvēka nāvi nepieciešams uztvert kā jaunu iespēju aizgājējam vēlreiz mēģināt dzīvot dzīvi – labāk, pareizāk, laimīgāk.

Cilvēks, kas ilgstoši ir mocījies ar kādu smagu slimību, nāves brīdi sajūt kā atvieglojumu, jo mocības ir beigušās.

Es atceros sava tēva pēkšņo nāvi. Viņš aizgāja pavisam viegli, aizmiegot savā gultā bez mocībām un ciešanām. Viņš bija labs cilvēks, palīdzēja cilvēkiem, kuri bija trūcīgi. Viņš atdeva bez maksas savas unikālās inženiera zināšanas ikvienam, kas vēlējās tās uzzināt. Protams, viņam bija arī savi trūkumi un neapgūtās mācības, bet kopumā Dievs viņu uzskatīja par labu cilvēku, tāpēc ļāva aiziet “karaļa nāvē”. Vai viņš to juta pirms nāves? Es domāju, ka apzināti nejuta, bet neapzināti viņš daudz ko darīja tādu, ko dara tikai cilvēks, kas apzinās, ka drīz būs jāaiziet no fiziskā plāna uz Smalko plānu.

Jo augstāks apziņas līmenis, jo cilvēks vairāk zina, kas viņu sagaida nākotnē un jūt brīdi, kad būs jāatgriežas pie Dieva jeb nāves iestāšanās brīdi. Tāpēc augstas apziņas cilvēki parasti sagatavo savus tuviniekus savam aiziešanas brīdim. Kad no fiziskā plāna uz Smalko plānu aiziet Svēts cilvēks, tad Svētā cilvēka nāves brīdī ārējā vidē notiek brīnumi – var pēkšņi izplūst skaista ziedu smarža, vai uzziedēt kāds augs, kurš parasti nezied utt. Šie brīnumi apliecina, ka nāve nav nekas slikts, bet gan gluži otrādi, tā ir pestīšana.

Cilvēki, kuri baidās no nāves, baidās no nezināmā. Viņi nezina, kā būs nāves brīdī un kas notiks pēc tam. Cilvēki, kuri iet apzinātu garīgās attīstības ceļu, no nāves nebaidās, jo zina, kas viņus sagaida pēc nāves. Piekrītu, ka kristieši domā, ka pēc nāves viņi dodas mūžībā, bet tie, kuri tic reinkarnācijai, ar jēdzienu mūžība saprot pavisam kaut ko citu kā kristieši. Nav vajadzības cīnīties par to, kurš labāk saprot kas notiek pēc nāves. Gan kristietība, gan citas reliģijas un mācības, vienoti māca: “Esiet labi, domājiet labas domas, dariet labus darbus, tad nāve jūs nespēs nobiedēt, bet tikai iepriecinās tajā brīdī, kad Dievs jūs sauks pie Sevis un jūs izjutīsiet milzīgu laimes izjūtu.”

Autore: Elvita Rudzāte