Vai jāpilda bezjēdzīgi uzdevumi? 19.08.2019

Dace jautā: Iekšējās restrukturizācijas rezultātā es nonācu vadītāja padotībā, kurš mani nepieņēma darbā. To, kurš mani pieņēma darbā, pārcēla strādāt uz citu nodaļu. Stāsts gan nav par to, bet gan par to, ka laikā, ko esmu pavadījusi, sastrādājoties ar jauno vadītāju, esmu sapratusi, ka viņš man atspoguļo šādu raksturiezīmi, t.i., vēlmi
izdabāt. Vadītājā šī iezīme izpaužas attiecībā uz augstāk stāvošo vadību un uz citu nodaļu vadītājiem. Saprotu, ka līdzīgs pievelk līdzīgu, arī manī kaut kur slēpjas šī iezīme.

Darbu izpildē vadītājam pieder pēdējais vārds un padoto ierosinājumi, lai darba procesu atvieglotu (kopējais darbu veikšanas process ir smagnējs), netiek ņemti vērā. Es esmu redzējusi vadītāja reakciju, kad kolēģi ir centušies darīt nedaudz savādāk (rezultātu tas nav ietekmējis), lai atvieglotu savu darbu izpildi. Tas ir novedis pie konfliktiem, drāmām, kaprīžu uzliesmojumiem utml.. Es konfliktos nevēlos dzīvot, tāpēc “mīļā miera labad” es izpildu visu, ko vadītājs lūdz (arī tad, kad citu nodaļu kolēģi, ar kuriem jāsadarbojas, atzīst, ka es no viņiem prasu nejēdzības).

Iekšēji es neesmu apmierināta un es arī saprotu, kāpēc, t.i, mana iekšējā noskaņa nesaskan ar rīcību. Un neapmierināta esmu tāpēc, ka lielāko daļu no tā, ko vadītājs liek darīt, varētu nedarīt, jo tās ir viņa kaprīzes/vēlmes, kuras neietekmē veicamā darba rezultātu (prakse to ir apstiprinājusi). Tās jau vairs nav vadītāja vajadzības. Turklāt,
darot šīs liekās lietas, es redzu, ka tērējas mana enerģija. Beigu beigās lielajiem darbiem vairs nepietiek spēka un enerģijas. Es jūtu, ka es eju pret savu patieso būtību. Arvien vairāk un vairāk es redzu arī to, ka veicamais darbs bez maz vai ir kļuvis par “zobu sāpēm”. Saprotu to, ka mana sirds nepavisam vairs nedeg par darbu. Jā, es darbu paveicu, bet gandarījuma sajūtas nekādas.

Sakiet, lūdzu, vai strādājot kopā ar vadītāju, kurš grib, lai viņam it visā izdabā, maz ir iespējams atbrīvoties no savas
vēlmes izdabāt (tā noteikti kaut kur manī ir, ja jau viņš ir nonācis manā redzeslokā)? Kā man to izdarīt, ņemot vērā, ka vadītājs neatzīst nevienu rīcību, kas lūguma veidā nav nākusi no viņa?

Elvita Rudzāte atbild: Smalkajā plānā eksistē Hierarhijas likums, kas nosaka, ka augstākais kalpo zemākajam, bet zemākais bez ierunām pakļaujas augstākajam.

Laicīgajā dzīvē darba vietās pastāv hierarhija, kas savā būtībā nosaka to pašu – vadītājs dara visu, lai darba vietai un darbiniekiem klātos labi, bet tanī pašā laikā pieprasa no padotajiem bezierunu paklausību. Ja darbinieki neklausītu vadītāju, tad organizācijā sāktos haoss un organizācija tiktu iznīcināta. Arī slikti vadīta organizācija tomēr spēj pastāvēt un izdarīt ko labu, bet organizācija, kur katrs darbinieks dara ko grib, ir lemta iznīcībai.

Tāpēc augstāk stāvoša vadītāja uzdevumi ir jāizpilda, izņemot gadījumus, ja vadītājs liek pārkāpt likumus vai veikt kādu citu rīcību, kas rada sirdsapziņai pārmetumus.

Ne vienmēr padotajiem ir tik plašs redzējums, ka viņi spēj izprast, kāpēc vadītājs uzdod kādu uzdevumu, kas varētu šķist bezjēdzīgs. Tieši tāpat ir Smalkajā plānā, ka zemāk stāvošie hierarhijā ne vienmēr izprot, kāpēc viņiem uzdod kādu uzdevumu, kuram viņi neredz jēgu. Smalkajā plānā uzdod bezjēdzīgus uzdevumus ar mērķi, pārbaudīt – vai tu esi gatavs bez ierunām pakļauties Augstākā Gribai. Ja neesi, tad tu neesi nokārtojis eksāmenu.

Laicīgajā dzīvē arī Dievs mūs var aizvest uz dzīves situāciju, kur mums jāveic uzdevums, kas ir bezjēdzīgs, bet patiesībā Dievs pārbauda, vai esam gatavi pazemībā pieņemt šo situāciju un pildīt bezjēdzīgo uzdevumu, pakļaujoties vadītāja gribai.

Es savā darbā esmu sastapusies ar daudzām bezjēdzīgām prasībām no ierēdņu puses, kas ir tērējušas manu laiku, bet tad es sapratu, ka patiesībā Dievs tikai izmanto ierēdņus, lai pārbaudītu mani – cik lielā mērā es esmu gatava pildīt Viņa Gribu. Tā ir sagatavošana Dieva Gribas pildīšanai. Jo tālāk es tieku savā garīgajā attīstībā, jo vairāk sastopos ar bezjēdzīgām un absurdām situācijām, kas ir likumsakarīgi, jo kā gan citādi Dievs varēs pārliecināties, ka man drīkst uzticēt grūtus uzdevumus, ka es Viņu nepievilšu?

Dieva Griba ir jāpieņem tāpēc, ka tu ar savu apziņas līmeni vari nesaprast un neredzēt, kāpēc tā ir tāda kāda tā ir. Tikai Dievs redz visu kopumā. Cilvēks redz tikai daļu no kopuma, tāpēc bieži redzētais liekas absurdi un bezjēdzīgi. Es jau kādu laiku analizēju savas neveiksmes un esmu nonākusi pie secinājuma, ka pateicoties tām, esmu bijusi pasargāta no lielākām neveiksmēm, kuras es neredzēju brīdī, kad piedzīvoju neveiksmi, bet kuru sapratu tikai pēc laika. Ja tu pieņem visu ar pazemību, tad tev nav grūtības izpildīt tavuprāt bezjēdzīgus uzdevumus, bet nav teikts, ka tie patiešām ir bezjēdzīgi. Ja tu redzētu situāciju plašāk, tad iespējams šie uzdevumi pat ir ļoti svarīgi. Tieši tāpēc pastāv Hierarhijas likums, jo zemākais nevar redzēt to, ko redz augstākais.

Zemākajam vienmēr ir tiesības norādīt augstākajam bezjēdzīgos uzdevumus, un augstākā pienākums ir uzklausīt zemāko, bet lēmums ir jāpieņem augstākajam, jo viņš uzņemas atbildību par pieņemto lēmumu. Ja augstākais tevi neuzklausa, arī tas ir tikai pārbaudījums tev, vai spēsi pazemībā pieņemt situāciju.

Iztēlojieties, kas notiktu skolā, ja skolēni atteiktos pildīt skolotāja dotos uzdevumus? Vai bērns spēj redzēt, kā katrs pildītais uzdevums viņam palīdzēs nākotnē?

Es ieteiktu Dacei apskatīties uz savu vadītāju nevis no pozīcijas, ka viņš izdabā savai vadībai, bet gan no pozīcijas, ka viņš pazemīgi izpilda vadības uzdevumus un viņš rīkojas pareizi.