Vai kavēties atmiņās un izjūtās ir normāli? 12.04.2019

Māra jautā: Šoreiz nesūdzēšos, neprasīšu pārdomas, kā izmainot domāšanu, tikt no kādas kaites vaļā. Šoreiz būs kaut kas pilnīgi, galīgi neraksturīgs man. Vairāk gribu saprast, kāpēc tas tā notiek.

Tātad mazliet par situāciju – dzīvoju laulībā 3 gadus ar vīrieti, kuru pazīstu nu jau 12 gadus, ir bērni. Pirms neilga laika (aptuveni 8 mēneši) Dievs vai sātans man piespēlēja mīļāko, pirmo reizi kopdzīves laikā es gluži vai norāvos no striķa, sekss bija ideāls, ar vīru pašķīrāmies. Attiecības ar otru vīrieti pat nebija nosaucamas kā attiecības, mēs tikāmies, kad es to vēlējos. Laikam nebiju gatava mesties jaunās attiecībās, pietika ar statusu, ka man ir viena vakara sakari, to cilvēku pazinu vien īsu laika sprīdi, bet likās ir konkrēta enerģētiska pievilkšanās, likās? Saskan it visur.

Tomēr…Pagāja laiks, viss apgriezās ar kājām gaisā, sastrīdējāmies, izdarījām izvēles atgriezties katrs pie sava dzīvesbiedra. Ir pagājis jau pus gads, un joprojām manī uzplaiksnī sīkas atmiņas par laiku, kad satikos ar mīļāko, ir sajūta, ka viņš lien manās domās, sapņos, pat brīžos, kad es pieķeru, ka domāju par viņu, cenšos to kontrolēt, bet man ir sajūta, ka viņš domā! Dzīvoju relatīvi lielā Latvijas pilsētā, kur satikties nejauši, tiešām ir maza varbūtība, pēdējā laikā liekas, liktenis mūs visu laiku ved kopā.

Ar vīru viss ir labi, lai gan jāsaka varētu būt labāk! Man bieži liekas, man ir kādas spējas, zināt ko cilvēks par mani domā, vai saprast faktu, ka vispār domā. Bet nekādu ziņu par sevi nav devis, pat nesveicināmies, man ir sajūta, ka tur nav gūta kāda mācība, vai pabeigtas lietas.

Tātad mani jautājumi par manām trakajām domām, vai tas ir normāli – slimi domāt, iztēloties, pat vizualizēt un realizēt viņa smaržu, notikumus, ainas? Kā lai ar to tieku galā! Zinu tas ir grēks, grēks Dieva priekšā. Es tikai gribu ar to tikt galā tikai līdz galam nesaprotu kā.

Elvita Rudzāte atbild: Sievietēm patīk dzīvot ilūzijā, iztēlojoties to kā nav un kaut kādā brīdī tam noticot, ka tā ir patiesība. Tāpat sievietēm patīk kavēties atmiņās un izjūtās. Tāda ir sievietes daba. Vīriešiem šāda īpašība piemīt retāk.

Atmiņās var kavēties, ja tās dod kādu labumu, bet ja tās tikai cilvēku atrauj no attīstības ceļa, tad jāizprot, kas palicis neapgūts, kāpēc atmiņas neliek mieru.

Ja cilvēkam ir labi attīstīta iztēle, tad vajag šo dāvanu pareizi likt lietā, izmantojot to radošajam procesam. Tātad es iesaku Mārai vairāk kaut ko radīt, piemēram, uzsākt kādu jaunu projektu, tad domas būs aizņemtas ar radošo procesu un nebūs laika domāt muļķības.

Varu piekrist Māras viedoklim, ka Māra nav izpratusi savas mācības. Iespējams tā ir mācība par kārdinājuma pārvarēšanu un kaislības izpratni. Neviens nevar izvairīties no kārdinājuma situācijām, ar tām ir jāsastopas pilnīgi visiem un tas ir grūts pārbaudījums. Māra iekrita kaisles kārdinājuma tīklos un iespējams iekristu vēlreiz, ja nāktu jauna situācija. Lai pretotos kārdinājumam, ir jābūt stipram, jābūt ļoti stiprai ticībai un seku izpratnei. Tāpat Mārai ir jāpadomā, kas tad īsti viņai nepatika kaislīgajās attiecībās, tur arī slēpjas neapgūtās mācības.

Māras vārdi: “…Attiecības ar otru vīrieti pat nebija nosaucamas kā attiecības, mēs tikāmies, kad es to vēlējos…” norāda uz to, ka Māra ir liela egoiste – domā tikai par savu labumu un iespējams strīds ar mīļāko izcēlās tieši par to, ka Māra ar viņu nerēķinājās. Mārai jāpriecājas, ka vīrs viņu pieņēma atpakaļ, bet iesaku Mārai padomāt, kā viņa izturas pret vīru, cik lielā mērā rēķinās ar vīra vajadzībām, vai nav sevi nostādījusi pāri visiem…