Vai Lūle Vīlma ir atstājusi aiz sevis kādu savu pēcteci? 15.01.2015
Marta jautā: Vai Lūle Vīlma ir atstājusi aiz sevis kādu savu pēcteci?
Elvita Rudzāte atbild: Nē, tiešā veidā, norādot uz kādu konkrētu cilvēku kā savu pēcteci, Lūle Vīlma nav atstājusi nevienu. Kad Lūle Vīlma bija dzīva, viņa Igaunijā kopā gāja garīgo ceļu vēl ar divām sievietēm – Sirji un Maiju. Viņas trijatā apsprieda ķermeņa filosofiju, draudzīgi strīdējās, diskutēja utt. Tajā laikā Lūle bija vienīgā, kas zināšanas un pieredzi atspoguļoja grāmatās, bet tā nebija tikai viņas gūtā pieredze un zināšanas. Grāmatās bija atspoguļota arī Sirjes un Maijas zināšanas un pieredze. Es zinu, ka viņas arī diskutēja par to, kā zināšanas būtu jānodod jaunākiem cilvēkiem, kas to varētu turpināt. Tāpēc Lūle lasīja lekcijas, rakstīja grāmatas un individuāli konsultēja. Viņa uzskatīja, ka nav iespējams vienkārši kādam kaut ko nodot, jo cilvēka apziņas līmenim pašam ir jāizaug līdz tam, lai viņš spētu uztvert šādas zināšanas.
Lūlei bija skolnieki, bet diemžēl, daži viņas skolnieki, kuriem viņa uzticējās Latvijā, viņu nodeva. Man bija tā laime piedalīties Lūles pēdējā seminārā, kurš notika Latvijā, pēc kura viņa autokatastrofā gāja bojā. Es un daudzi citi pēdējā semināra apmeklētāji bija liecinieki semināra organizatoru nodevībai. Viņi vēlējās uz Lūles rēķina iegūt vairāk naudas, pasakot Lūlei, ka dalības maksa seminārā ir stipri zemāka nekā patiesībā cilvēki maksāja. Viņi filmēja Lūles seminārus ar Lūles atļauju, jo viņi teica Lūlei, ka ar video palīdzību izglītos Latvijas iedzīvotājus, bet viņi neteica, ka gatavojas ar to pelnīt. Lūle redzēja, ka ir apmuļķota un ļoti apvainojās. Viņa ne tik ļoti apvainojās par naudu, cik par faktu, ka viņu nodeva viņas skolnieki – cilvēki, kuriem viņa uzticējās un uzskatīja, ka šie cilvēki iet garīgās attīstības ceļu. Lūle arī bija tikai cilvēks, un viņas neapgūtā mācība bija nodevība. Iespējams viņa arī kādā no savām iepriekšējām dzīvēm bija nodevusi savu skolotāju, tāpēc karmu nācās šādā veidā izpirkt. Vienā no viņas grāmatām viņa rakstīja, ka domājusi, ka ir bijusi Jūda, bet pēc tam viņa pati noliedza šo iespējamību. Tomēr viņai bija pēdējās dzīves laikā jāapgūst Nodevības mācība. Vai viņa to apguva, es nezinu. Tās ir tikai manas domas, patiesību zina tikai Dievs.
Viņa saslima mūsu acu priekšā un izstāstīja, ka pirms došanās uz Latviju bija redzējusi vīziju, kurā viņa tika nogrūsta no zirga. Viņa teica, ka šī vīzija nozīmējot nodevību un viņas nāvi. Es toreiz nespēju noticēt, ka manā priekšā stāv cilvēks, kurš saka, ka iespējams mirs, bet viņa cerēja, ka izdzīvos. Kad beidzās seminārs, es piegāju pie viņas un iedevu savu vizītkarti, pasakot tikai vārdus: “Ja Jūs gadījumā sajutīsiet, ka Jums nepieciešama mana palīdzība, lūdzu, rakstiet vai zvaniet. Es Jums palīdzēšu.” Mums bija īss acu kontakts, un man radās iekšēja sajūta, ka viņa izmantos manu palīdzību. Viņa pateica paldies un paņēma manu vizītkarti. Toreiz es ar savu palīdzību biju domājusi tikai juridisko palīdzību atrisināt juridiski korekti konfliktu, kas bija radies ar semināra organizētājiem. Man pat prātā nenāca, ka es varētu nodot cilvēkiem tālāk Lūles zināšanas. Es biju izbrīnīta, ka Lūle mani nemeklē, jo biju pārliecināta, ka meklēs, bet tad es uzzināju, ka viņa atceļā uz Igauniju ir gājusi bojā autokatastrofā. Tas arī zināmā mērā bija loģiski, jo viņa un īpaši viņas vīrs bija ļoti dusmīgi uz organizatoriem par nodevību. Lūle mācīja, ka dusmīgs cilvēks nedrīkst sēsties automašīnai pie stūres, jo tās var radīt avāriju, bet šoreiz dusmas skāra arī viņu. Visi ir tikai cilvēki, tāpēc nevajag pārmest Lūlei, ka viņa pati netika galā ar aizvainojumu.
2008.gadā, kad es pirmo reizi gatavojos lasīt lekciju “Piedošanas mācība”, vēl pirms lekcijas naktī es redzēju sapni, ka esmu zālē, kur būs mana lekcija, es gaidu dalībniekus, bet pirmā ierādās Lūle un aiz viņas bija 2 vai 3 sievietes (vairs labi neatceros). Es izbrīnīta iesaucos: “Arī Jūs esat atnākusi uz manu semināru!” Viņa atbildēja: “Jā, es gribu redzēt kā tev ies.” Pēc tam mums bija saruna, kuru pamostoties es vairs neatcerējos, bet atcerējos, ka sarunas beigās viņa man uzdāvināja sauju ar maziem kristāliem. (Toreiz es nezināju, ka Lūles mīļākie pirkumi sakrālo ceļojumu laikā bija kristāli.) No rīta pamostoties, es sapratu, ka sapnis bija zīmīgs un atcerējos par sievietēm, kas nāca aiz Lūles muguras. Es nodomāju, ka šīm sievietēm ir jābūt Lūles sekotājām. Es lūdzu saviem kolēģiem meklēt Igaunijā Lūles sekotājus un viņi atrada mājas lapu igauņu valodā, kur parādījās Sirjes vārds un telefons. Pirmo reizi es piedzīvoju brīnumu, es sapratu lielāko daļu, kas bija rakstīts igauņu valodā. Es biju pieslēgusies igauņu valodas informācijas avotam, jo citādi man nav izskaidrojuma kā es varēju saprast tekstu igauņu valodā (pēc tam vairāk šāda situācija neatkārtojās, sapratne bija ļoti īslaicīga). Es piezvanīju Sirjei un izstāstīju par savu sapni. Sirje man uzreiz uzticējās, jo tikai viņa zināja, ka Lūles mīļākā dāvana bija kristāli. Lūdzu Sirjei pieņemt mani, lai aprunātos par Lūli. Viņa mani pieņēma sestdienā, kad nepieņēma klientus un tad notika mūsu tikšanās un izveidojās sapratne, ka mums jāsadarbojas kopā. Sirje piekrita man palīdzēt un tā sākās mūsu sadarbība un es daudz uzzināju arī par Lūles dzīvi.
Es sevi uzskatu par Lūles sekotāju, bet es viņas doto mācību esmu apguvusi pamatā no viņas grāmatām un Sirjes konsultācijām.