Vai mācība ir būt pārliecinātai par sevi? 10.11.2017
Zane jautā: Ir tā, ka strādāju jaunā darbā nu jau 2 mēneši būs pagājuši. Iepriekšējā kolēģe aizgāja dekrētā. Piezvanīja man, jo iepriekš biju uz darba interviju, kur mani nepaņēma. Man nebija motivācijas vēstule tikai CV. Biju bez darba pieredzes vispār. Iepriekšējā kolēģe kolosāli pildīja savus pienākumus tehniskajā ziņā, tikai ar vadītāju
(sievieti) un citiem kolēģiem no darba ārpuses nevarēja sastrādāties sava temperamenta dēļ.
Es piekritu šim amatam, jo biju cerējusi meklēt darbu. Izrādījās, ka vadītāja aizgāja atvaļinājumā, šajā laikā paliku bez apmācības kā iemesta dīķī. Neko vadītāja nepaskaidro, kā kaut kas būtu jādara, tik beigās pasaka vajadzēja tā un tā. Iepriekšējo kolēģi mazliet aprunāja it kā šo un to nepareizi darījusi, sastrādāšanās ar citiem kolēģiem nebijusi laba. Bet tehniski visu darīja pareizi. Tad nu tagad salīdzina ar mani- es vispār neesmu tehnisks cilvēks. Arī apmācības nesniedz.
Darbs kā izdzīvošanas skola. Es zinu, ka šajā vietā esmu, lai ko mācītos, ne velti mani pieņēma. Vai esmu pareizi sapratusi, ka mācība ir būt pašpietiekamai un pašpārliecinātai par sevi arī, ja vēl neko no darba lietām nesaprotu
īsti? Un arī atbrīvot salīdzināšanu ar citiem, kas manī ir uzkrājusies? Vai mācība ir būt pārliecinātai par sevi?
Elvita Rudzāte atbild: Zanes problēmai nav nekāda sakara ar pašpietiekamību un pašpārliecinātību. Pašpietiekams cilvēks ir tad, ja viņam patīk būt pašam ar sevi, nav nepieciešama citu cilvēku sabiedrība. Pašpietiekamība piemīt egoistiem vai ļoti augsti attīstām būtnēm. Atšķirība starp egoistu un ļoti augsti attīstītu būtni ir attieksmē pret dzīvi. Egoists domā tikai par sevi. Augsti attīstīta būtne vairs nedomā par sevi, jo savu dzīvi veltījusi tikai kalpošanai Dievam.
Pašpārliecināts cilvēks ir tad, kad viņš uzskata, ka pārzina konkrēto jautājumu, t.i., viņa kompetence ir augstā līmenī konkrētā jautājumā. Pašpārliecinātība tiek uzskatīta par sliktu īpašību, jo cilvēks neattīstās tālāk, jo uzskata, ka visu jau zina un nav atvērts citu viedokļu uzklausīšanai.
Kad cilvēks nonāk situācijā, ka viņam ir jāpilda darba pienākumi ar nepietiekamu kompetenci un nav atbalsta no citu kolēģu puses, tas nozīmē, ka Dievs vēlas pārbaudīt cilvēku, kā viņš pats meklēs iespēju attīstīt savu kompetenci jeb citiem vārdiem sakot, kā cilvēks meklēs grūtajā situācijā risinājumu. Ja cilvēks padodas, pametot darbu, tad viņš nav sevi Dievam pierādījis, ka viņš spēj meklēt risinājumus ikvienā situācijā.
Šo īpašību sauc par dzīvotspēju. Dažiem cilvēkiem šī īpašība ir labi attīstīta jau no iepriekšējām dzīvēm, dažiem tā ir jāattīsta šajā dzīvē un nākamajās. Tie cilvēki, kuriem ir labi attīstīta dzīvotspēja, meklēs risinājumu ikvienā situācijā. Piemēram, Zanei vajadzētu lūgt palīdzību kolēģiem. Ja viņa to nedara, tad jājautā, kāpēc? Ja tas ir kauns un nevēlēšanās citiem atklāt savu nekompetenci, tad tas liecina, ka viņai ir jāatbrīvo no sevis kauns un lepnība, kas veido vienu veselumu. Ja viņai ir bail saņemt atteikumu, tas nozīmē, ka viņā ir bailes “mani nemīl”, kuras nepieciešams atbrīvot, kā arī kauns. Ja viņai nepatīk lūgt palīdzību, tas nozīmē, ka jātiek galā ar lepnību un jāapgūst pazemības īpašība.
Pat, ja kolēģi atsaka palīdzību, tāpat ir daudz iespēju risināt problēmu. Piemēram, uzrunājot kolēģi, kas jau ir aizgājusi dekrētā; lūdzot palīdzību citiem cilvēkiem, kas pārvalda šo jomu; meklējot informāciju internetā un grāmatās, t.i., veicot pašmācību un citi risinājumi, tikai vajag pakustināt savas “pelēkās šūniņas”.
Ja es nespēju izdomāt risinājumu kādai problēmai, tad es pirms gulētiešanas pēc garīgā darba veikšanas, kad esmu pilnībā nomierinājusies, lūdzu palīdzību Augstākajiem Spēkiem. Dažreiz es uzrunāju konkrētu Skolotāju, dažreiz saku, ka uzrunāju to Skolotāju, kura atbildībā ir šis jautājums. Es pirms aizmigšanas izstāstu savu problēmu un lūdzu miega laikā pieņemt mani Skolotāja Svētnīcā, lai palīdzētu atrast problēmas risinājumu. No rīta kā pamostos, tā mēģinu atcerēties par iespējamo risinājumu. Es neko neatceros par savu sarunu ar Skolotāju, bet atbilde nāk it kā caur domām. Dažreiz tā nenāk uzreiz, īpaši, ja esmu ļoti uz to nokoncentrējusies. Parasti tā nāk, kad nervu sistēma ir mierīga un atslābusi, bet atbilde ir atnākusi vienmēr. Visvairāk mani pārsteidz pats risinājums – kāpēc es to nebiju iedomājusies pati jau agrāk. Dažkārt esmu bijusi tuvu pareizai atbildei, bet prāts to ir nolicis malā.
Konkrētā situācija var Zanei likt saprast arī citas mācības, bet tad ir nepieciešams veikt lielāku dzīves analīzes darbu. Iesaku Zanei piedalīties Sokrata tautskolas atbalsta grupās, kur tiek veikta dzīves analīze un noteiktas neapgūtās mācības.