Vai man iejūtīgi atbalstīt un gaidīt? 08.06.2017
Marija jautā: Elvita, lūdzu jūsu padomu. Esam iepazinušies ar šķirtu vīrieti, kuram ir divi bērni, no kuriem vienam vēl pat nav divi gadi. Vīrietis iepazīstoties stāstīja, ka esot šķīries jau sešus mēnešus un par jaunākā bērna vecumu runāja izvairīgi, tikai vēlāk tapa zināms, ka oficiāli šķīrušies viņi ir tikai pirms mēneša un mazajam bērnam ir nepilni
2 gadi. Situācija ir diezgan sarežģījusies, jo bijusī sieva uzzinot par sava bijušā vīra jaunajām attiecībām, sāka manipulēt ar bērniem, likt šķēršļus tikšanās iespējām, nosūtot bērnus pie tēva.
Jāpiebilst gan, ka kā tēvs šis vīrietis ir ļoti iejūtīgs un gādīgs, vienmēr – katru dienu piedalās viņu dzīvēs, līdz ar ko ir
saistīts ar iepriekšējo ģimeni joprojām ciešām saitēm. Sākotnēji es pret to izturējos saprotoši, pat ierosināju, varbūt
viņiem ar sievu mēģināt salabt, atbalstīju, ka bērni ir pirmajā vietā. Tomēr, tā kā man pašai nav savu bērnu un es ļoti vēlētos dibināt savu ģimeni, ņemot vērā, ka man jau ir 38 gadi, es prātoju vai šīs “attiecības” ir vērts turpināt, varbūt es tikai zaudēju laiku?! No otras puses apzinos, ka tas ir mans ego, kurš pieprasa uzmanību arī sev, kopīgi pavadītu laiku utt.
Ar bērniem es neesmu iepazīstināta un vismaz pēc vīrieša atstāstītā par vecākā bērna jautājumiem attiecībā uz to, ka nevēlas pamāti utt., noprotu, ka ilgstoši vēl, saudzējot bērna jūtas, netikšu ar viņiem iepazīstināta un turēta distancē. Līdz ar ko man izprotot vīrieša situāciju – neseno šķiršanos, vainas sajūtu pret bērniem, rodas jautājums vai es vienkārši esmu nepacietīga vai tomēr mana intuīcija, ka vīrietis bailēs no vientulības, meklējis tik ātru jaunu iepazīšanos un es esmu viņam ielāps, emocionāli viņš vēl ir kopā ar savu iepriekšējo ģimeni….
Pavisam grūtos brīžos es skaitu ho’ oponopono (arī brīdī, kad ex sieva tiekoties vēlējās aizvainot mani un jāpiebilst, ka tajā situācijā jutu, ka viss atrisinās labvēlīgi tieši pateicoties iekšējai pieņemšanas un mīlestības sajūtai), tomēr laikam ejot arī ho’oponopono nespēj pavisam kliedēt manas raizes. Jo pēdējā laikā visa komunikācija ir palikusi vien sarakstēs un telefonsarunās, jo tikšanās izpaliek ar bērniem pavadītā laika dēļ. Pat labākajos nodomos par vīrieša atbalstīšanu, nespēju rast mierinājumu tam, ka laika jaunām attiecībām viņam nav un tas mani sarūgtina, pat izprotot, ka tas ir ego, kas šo pieprasa.
Tāpēc vēršos pēc padoma, kā būtu pareizāk rīkoties – nogaidīt (kaut apzinos, ka vasaras periodā vīrietim varētu būt vēl mazāk laika mūsu attiecībām, varbūt viņš pat nav gatavs nekādām jaunām attiecībām?!), būt pacietīgai, nolikt sevi otrajā plānā, būt pateicīgai par atmestajām laika drusciņām vai tomēr iet tālāk un iepazīties ar citiem cilvēkiem, cerībā nodibināt ģimeni ar vīrieti, kurš tam ir reāli gatavs? Esmu apjukusi, šie iekšējie pārdzīvojumi, enerģētiski ietekmē mūsu komunikāciju, jo domāju, tas ir jūtams, ka man zudis prieks, es domāju visādas domas, iekšēji “sarūgstu”. Arī pārmest neko vīrietim nevaru, jo viņš ir labs, mīlošs tēvs, cilvēks, kuram ir gana savu problēmu, lai es vēl ar savām kaprīzēm viņu nomāktu. Šo visu iekšēji turu sevī, neesmu vīrietim stāstījusi, ka man ir sajūta kā “mīļākajai” un, ka tas mani beidz nost, neesmu jautājusi par nodomiem attiecībā uz mani un mūsu attiecībām, bet domāju, ka to neviens nevar atbildēt. Vai būtu pareizi to viņam stāstīt, kā jūtos? Varbūt atgrūdīšu viņu, varbūt radīšu vēl lielāku stresu viņa dzīvē, bet, no otras puses, kā tad ar manām izjūtām? Laikam jau man pašai ar sevi jāstrādā, tomēr man joprojām nav skaidrs, vai pārtraukt šo pazīšanos un iet tālāk, ļaujot vīrietim sakārtot savu dzīvi un man savējo vai tomēr pacietīgi gaidīt, iejūtīgi atbalstīt un gaidīt?
Elvita Rudzāte atbild: Ja starp partneriem ir mīlestība, tad partnerim vienmēr tiek atrasts laiks un tas tiek meklēts pie vismazākajām iespējām. Visas atrunas par aizņemtību jau liek aizdomāties, ka kaut kas šajās attiecībās nav kārtībā.
Man nav tiesību dot padomu, jo katrs pats uzņemas atbildību par savu dzīvi, tomēr es vēlos vērst uzmanību uz svarīgu aspektu – vīrieša bērniem un bijušo sievu. Tas, ka cilvēki izšķīrās, liecina par viņu savstarpējām nesaskaņām, kuras tika risinātas nepareizā veidā. Tomēr Dievs dāvāja šai ģimenei bērnus un deva iespēju pārvarēt dzīves grūtības. Iespējams Marijas parādīšanās atvēra acis vīrieša bijušajai sievai un viņa sāka izvērtēt savu dzīvi, apzinoties pieļautās kļūdas. Ja tas ir noticis tā, tad Marijai ir jājūtas iepriecinātai, ka viņa ir palīdzējusi glābt izirušu ģimeni, dodot iespēju bērniem augt pilnā ģimenē, kas ir ļoti svarīgi. Kaut kādā mērā tā būtu Marijas uzupurēšanās šīs ģimenes laimes vārdā, atsakoties no šīm attiecībām, bet dodot iespēju vīrietim izlīgt ar savu sievu.
Noteikti iesaku izrunāties ar vīrieti par iekšējām izjūtām, lai viņš zina kā jūtas partneris šajā situācijā. Viņam var pat prātā neienākt cik sāpīgi ir apzināties, ka tev ir partneris, un tomēr viņa nav. Iesaku abiem kopā pieņemt lēmumu, nebaidoties runāt par nākotni. Savukārt Marijai iesaku padomāt, kāpēc viņa sev piesaistīja tieši šādu situāciju, kas viņai caur šo situāciju jāmācās? Kāpēc viņai izjuka iepriekšējās attiecības? Tur slēpjas viņas neapgūtās mācības, kuras svarīgi izprast, lai viņa varētu izveidot jaunas laimīgas attiecības un ģimeni.