Vai man ir jāziedo nauda? 09.02.2023

Sieviete jautā: Vairākus gadus es nevarēju atrast un iegūt darbu. Dievs man beidzot iedeva šo iespēju, darboties jomā, kur tik labi nemaksā un pēc kura es pilnīgi atjaunojos pat guļot mazāk stundas.

Jau pirmajās dienās bija aicinājums uz interviju un mani pieņēma. Esmu Dievam bezgala pateicīga. Kaut arī darbs nav īpaši viegls, esmu pateicīga, ka viņš man dod šo iespēju, kuru arī izmantoju un daru labāko sniegumu.

Jau pēc intervijas man teica, ka izlēmuši pielikt 100 eiro. Gribēju piebilst, ka oficiāla darba pieredze nav. Tā ir liela dāvana, jau, ka Dievs atļāva man saredzēt jomu, kurā darbojoties man būs prieks. Pirms parakstīju līgumu, man piedāvāja citu darba vietu, bet par lielāku summu 2 reizes vairāk un vieglāk izbraukāt. Protams, alkatības pūķis uz mirkli ienāca, bet tad es sapratu, ka Dievs mani pārbauda. Nolēmu uzticīgi palikt pie pirmā darba piedāvājuma.

Tad nu prātoju, vai tie 100 eiro nav Dieva sūtīts pārbaudījums un patiesībā tik man ir jāziedo no labas gribas?

Elvita Rudzāte atbild:  Dievs patiešām mums dod un arī var paņemt no mums naudu. Dievs pārbaudīja sievieti, kādam darbam viņa dos priekšroku – sirdsdarbam vai labāk atalgotam darbam? Dievs novērtēja sievietes izvēli, ka viņa atteicās saņemt vairāk naudu, veltot savu laiku sirdsdarbam, kas patiesībā ir darbs Dievam.

Ja sievietei pieliktie 100 eiro ir lieki un viņa var bez tiem iztikt, tad viņa var šos 100 eiro ziedot labdarībai. Ja viņai šie 100 eiro pašai ir vajadzīgi ikdienas vajadzībām, tad viņai nav tie jāziedo, izņemot, ja viņai pašai ir ļoti liela vēlme kādu atbalstīt ar ziedojumu, samazinot savas vajadzības.

Dievs neliek mums ziedot naudu. Dievs raugās, ko mēs darām ar to naudu, ko Viņš mums ir iedevis. Ja mēs naudu tērējam pareizi, tad mēs esam nokārtojuši eksāmenu, ko sauc par lietderīgu resursu tērēšanu. Ja mēs naudu izšķiežam nelietderīgi, tad pēc laika mēs piedzīvosim resursu trūkumu, lai izprastu, cik svarīgi ir lietderīgi tērēt resursus.

Diemžēl arī naudas ziedošana ne vienmēr tiek uzskatīta par lietderīgu naudas tērēšanu, jo ne visi darbi, kas cilvēkiem šķiet labi, arī Dieva acīs ir labi. Piemēram, viena no labdarības aktivitātēm ir dzīvnieku patversmju darbības atbalsts. Skatoties cilvēka acīm, ir brīnišķīgi, ka ir vietas, kur rūpējas par dzīvniekiem, kuriem nav māju, bet skatoties dzīvnieka acīm, man nav pilnīga pārliecība, ka dzīvnieki, kas nokļuvuši dzīvnieku patversmēs, par to ir ļoti priecīgi. Ja kaķim vai sunim dotu iespēju brīvi pārvietoties un kaķis vai suns vienalga ierodas patversmē paēst un gulēt, tad kaķis vai suns patversmi ir izvēlējies par jauno mājvietu, bet ja kaķis vai suns pie pirmās iespējas no patversmes aizbēg, tad patversmes piedāvātie labumi viņam nav vajadzīgi.

Man ir pieredze ar pieklīdušu suni. Kad suns pieklīda, mēs sociālos tīklos un Siguldas mājas lapā informējām par pieklīdušu suni, gaidot suņa saimnieku. Suņa saimnieks neatsaucās. Suns ļoti baidījās no cilvēkiem, un aizvedot suni pie vetārsta, viņš uzreiz pateica, ka suns ir cietis no cilvēka vardarbības.

Mums bija izvēle, atdot suni dzīvnieku patversmē, vai pieņemt nelūgto viesi. Tā kā es domāju, ka dzīvnieku patversmē jau tā ir grūti ar naudām, lai uzturētu mītošos dzīvniekus, jo nepārtraukti dzirdēju lūgumus pēc ziedojumiem, tad izlēmām suni paturēt par cik viņš pats pie mums bija atnācis un prom negāja, kaut arī viņam bija tāda iespēja. Lai arī suns no mums baidījās, tomēr viņš uzticējās mums, jo redzēja, ka mēs mīļi izturamies pret esošajiem suņiem un dīvainā kārtā esošie suņi neprotestēja pret jauno iemītnieku. Tikai vairāk kā pēc mēneša viņš pienāca klāt un atļāva sevi noglaudīt. Esmu pārliecināta, ka šis suns nebūtu bijis laimīgs dzīvot ierobežotā laukumā, jo viņš mīlēja brīvību.

Nesen manas domas par dzīvnieku patversmēm ļoti mainījās, jo es nejauši uzzināju “slēpto virtuvi” dzīvnieku patversmēs un par savstarpējo cīņu, lai atbrīvotos no konkurentiem, kas atņem ziedojumus. Ja sākās savstarpēja cīņa par ziedojumiem, tad tā vairs nav labdarība, bet tas jau ir bizness, kas slēpjas zem labdarības vārda. Tāpat manī radās pārdomas par kaķiem, kas noķerti uz ielas un nonāk patversmē, vai visi viņi patiešām ir klaiņotāji? Kaķis ir neatkarīgs un var klaiņot lielos attālumos, bet vienalga viņš atgriežas mājās tad kad pats to vēlas. Tāpēc manī nav pārliecības, ka visi kaķi, kuri nonākuši patversmē, par to ir ļoti priecīgi un ir bezsaimnieka kaķi. Tāpēc manī ir radušās pārdomās, kādai vajadzētu būt dzīvnieka patversmei, lai tā atbilstu Dievišķajiem principiem?

Lūk, tādas ķecerīgas pārdomas. Tas pats attiecas uz ziedojumiem sektām, kas pieprasa 10 tiesu, bet patiesībā iedzīvojas uz cilvēku labticības.

Tāpēc, ja vēlies ziedot naudu, tad pirms ziedošanas ļoti padomā par ziedojuma lietderīgumu.