Vai man jāturpina ciest? 18.04.2023

Sieviete jautā: Mani arī nebeidz urdīt sajuta, ka es nezinu, jūsu teorija liek tikai meklēt vainu manī, atbildību utt. Ka ja man nedod mīlestību, tad man arī to nevajag, vajag atteikties no vēlmēm utt. Bet kā tad ar to, kā citi pret mums izturas tā kā mēs pieļaujam vai, kā mēs paši izturamies pret sevi!? Par zemo pašapziņu…ka ja partneris var pateikt, ka piemēram, puķes nenopirka, jo viņš taču atvaļinājumā neiešot uz veikalu, kaut veikals ir divu kvartālu attālumā, kad visu laiku visur ir atrunas it kā dēļ naudas, bet kad tā beidzot ir, tad arī nevar. Vai tad tas neparāda attieksmi? Neiet runa par to, ko man dos, ko saņemšu, bet tas parāda attieksmi, vēlmi utt. Un vai tad tas tieši neatspoguļo manu attieksmi pret sevi?

Tātad man vai tad tikai vispār jāatsakās no visa, neko, neko negribēt? Vai arī pašai sev vairāk dot, rūpēties utt. varbūt sevi atstāju pēdējā vietā. Jā jo vairāk domāju, jo vairāk tas sadusmo, ka pie visa sanāk vainīga esmu es, visa atbildība jāuzņemas tikai man. Veģetatīvā distonija tieši ir par to, ka cilvēks neieklausās sevī, bet ignorē savas sajūtas, rīkojas pretēji sev, klusē, noklusē, līdz ķermenis neiztur. Bet mani biedē tas, ka pēc jūsu teorijas sanāk, ka man jāturpina ciest, jāapspiež savas sajūtas. Bet partneris tiek visā attaisnots, piemēram, vienā no garīgas prakses nodarbībām, sieviete teica, ka pateikusi vīram, lai viņš iet prom, ka viņa nevar izturēt vai kaut kā tā. Un jūs jautājāt vai viņa viņam pēc tam atvainojās. Bet kad es saku, ka man vīrs pasaka, lai eju prom, ja kaut kas nepatīk, pēc tam, kad tikai gribu izrunāties par gadiem neatrisinātu lietu. Tad jūs nevienā brīdī nepieminat, ka varbūt vīrs rīkojas nepareizi. Es nezinu man šķiet es tieši zaudēju pašcieņu pat tādā brīdī paliekot. Vai, piemēram, nekad nevar bērniem pateikt, lai mammai uzzīmē apsveikumu vai kaut salasītu puķītes, bet savukārt kad pašam ir jubileja, tad lepni prasa, “nu kurš te zīmējums (pie ledusskapja) viņam?”

Elvita Rudzāte atbild: Sieviete nav pareizi izpratusi manis teikto. Es nekad nesaka cilvēkam, lai viņš turpina ciest. Tieši otrādi, es vienmēr aicinu grūtas situācijas pārvarēt.

Apskatīsim sievietes aprakstītos piemērus.

1. Sieviete raksta: “…jūsu teorija liek tikai meklēt vainu manī, atbildību utt. Ka ja man nedod mīlestību, tad man arī to nevajag, vajag atteikties no vēlmēm utt…”

Mīlestība ir nepieciešama ikvienam cilvēkam, ikvienam dzīvniekam, ikvienam augam un arī meistara darba rīkam. Kā teicis dzejnieks Imants Ziedonis: “Bez mīlestības maizi negriež nazis ass”.

Tātad nav runa par to, ka sievietei nav nepieciešama mīlestība. Protams, viņai mīlestība ir nepieciešama, bet mīlestību nevar nopirkt ne par naudu, ne iegūt ar spēku, to pieprasot. Ja tev nedod neviens mīlestību, tad tev ir iespēja ar mīlestību pabarot pašam sevi, mīlot sevi, bet sieviete nesaprot, ko nozīmē sevis mīlēšana, tas vēl viņai ir jāiemācās.

Vēlme “gribu saņemt mīlestību” rada neredzamu enerģētisku sienu. Sievietes gadījumā sieviete ar savu vēlmi, lai vīrs izpauž savu mīlestību, piemēram, atnesot ziedus, rada vīrietī pretreakciju – nevēlēšanos atnest ziedus kaut arī ļoti labi zina, ka ziedi sievu iepriecinātu.

Lai sievietei vieglāk būtu izprast vēlmi “gribu saņemt mīlestību”, lai viņa iztēlojas kā viņa justos, ja vīrs viņai pateiktu – nāc tagad ar mani mīlēties, jo es gribu no tevis saņemt mīlestību. Vai sieviete gribētu iet mīlēties ar vīru?

Mīlestība ir enerģija, kas plūst brīvi bez ierobežojumiem. Ja tu mīlestību pārvērt par vēlmi – gribu saņemt mīlestību, tad mīlestības enerģija vairs nav brīva. Tieši tāpēc, kad cilvēks pieprasa mīlestību, tad viņš to nesaņem. Tāpēc nevajag mīlestību pieprasīt, bet pašam kļūt par mīlestības devēju, dodot mīlestību vīram brīdī, kad viņš to negaida. Pat, ja vīrietis sievietes mīlestības apliecinājuma samulsināts neko neteiks, viņš jutīsies ļoti labi un ja ne uz reiz, tad pēc kāda laika mēģinās kaut kā sievai atdarīt viņas doto mīlestību.

Es mācu neturēt sevī vainu un nevainot citus, jo cits citam esam tikai skolotāji. Jā, es mācu uzņemties atbildību par savām izvēlēm, jo mūsu izvēles nosaka mūsu likteni.

Vēlmes ierobežo mīlestības enerģijas plūsmu un rada neapmierinātības izjūtu brīdī, kad vēlme netiek apmierināta. Tāpēc vēlmes cilvēkam nespēj dot labumu. Ja cilvēks dzīvo vēlmēs, tad apmierinot daļu no savām vēlmēm, viņš vienalga būs nelaimīgs un neapmierināts ar dzīvi, jo viņš domās par tām vēlmēm, kuras nav spējis apmierināt.

Sieviete nespēs apmierināt vēlmi “gribu saņemt mīlestību”, jo vīrietis nespēs viņai to dot tādā veidā kā sieviete to vēlas. Es domāju, ka vīrietis mīl savu sievu, jo ja viņš viņu nemīlētu, viņš jau sen būtu atradis sev mīļāko, kas no viņa nepieprasītu mīlestību. Tas, ka vīrietis ārēji neizrāda savas jūtas, tas nenozīmē, ka viņš nemīl. Sievietei ir jābūt ļoti gudrai un jāprot ieskatīties vīrieša dvēselē. Ja sieviete to prot, viņai nav nepieciešami mīlestības apliecinājuma dāvanas un vārdi.

2. Sieviete raksta: ”… ja partneris var pateikt, ka piemēram, puķes nenopirka, jo viņš taču atvaļinājumā neiešot uz veikalu, kaut veikals ir divu kvartālu attālumā, kad visu laiku visur ir atrunas it kā dēļ naudas, bet kad tā beidzot ir, tad arī nevar. Vai tad tas neparāda attieksmi?…”

Jā, tas parāda attieksmi. Bet vai sieviete saprot, kāpēc vīrietī ir tāda attieksme? Vīrietis nevēlas nopirkt puķes atvaļinājuma laikā, jo to no viņa gaida sieva. Gaidas tieši tāpat kā vēlmes rada negatīvo enerģētisko sienu, kas cilvēkā rada nevēlēšanos. Respektīvi, ja tu no otra kaut ko gaidi, tad otram negribas tev to dot. Piemēram, ja tu no otra gaidi atvainošanos, tad otram nav vēlēšanās atvainoties.

Tieši tāpēc es mācu atbrīvoties no vēlmēm un gaidām, jo laimīgs cilvēks ir tikai tāds, kas neko ne no viena negaida, bet pats ir devējs.

3. Sieviete raksta: “…jo vairāk domāju, jo vairāk tas sadusmo, ka pie visa sanāk vainīga esmu es, visa atbildība jāuzņemas tikai man. Veģetatīvā distonija tieši ir par to, ka cilvēks neieklausās sevī, bet ignorē savas sajūtas, rīkojas pretēji sev, klusē, noklusē, līdz ķermenis neiztur. Bet mani biedē tas, ka pēc jūsu teorijas sanāk, ka man jāturpina ciest, jāapspiež savas sajūtas. Bet partneris tiek visā attaisnots…”

Mēs nevaram pārmainīt citu cilvēku. Vienīgais cilvēks uz pasaules, kuru mēs varam mainīt, esam mēs paši. Tāpēc mums ir izvēle – pieņemt otra cilvēka trūkumus un mainīties pašai uz labo pusi, kas palīdzētu arī otram mainīties uz labo pusi, vai turpināt gausties par otra cilvēka trūkumiem.

Es skaidroju sievietei, kāpēc viņas vīrs izturas tā kā izturas, bet es ne nosodu, ne attaisnoju vīrieša rīcību, jo Dievs man nav devis tādas tiesības. Ja vīrietis man lūgtu palīdzību, tad es viņam skaidrotu sievas uzvedību un liktu vīrietim uzņemties līdzatbildību par notiekošo.

Es nevainoju sievieti viņas problēmās. Es skaidroju sievietei, kāpēc viņa jūtas tā kā jūtas un ko viņa var darīt, lai justos labāk.

Es nemācu sievietei apspiest savas sajūtas. Es mācu izprast savas sajūtas un mainīties, tad viņai nebūs nekas jāapspiež, jo brīdī, kad tu kaut ko saproti, tavas iekšējās izjūtas mainās. Respektīvi, es nemācu sievietei apspiest savas vēlmes. Es mācu viņai izprast, ka viņas vēlmes ir viņas ienaidnieki. Ja viņa samazinātu savas vēlmes līdz minimumam, viņa justos ļoti labi, bet vēlmju samazināšana līdz minimumam, nav vēlmju apspiešana. Piemēram, ja viņa izprastu, ka vēlme “gribu saņemt mīlestību” rada viņā negatīvas emocijas un vīrieša nevēlēšanos mainīt attieksmi, tad viņa varētu mainīt savu attieksmi pret notiekošo pasakot sev: “Man ir nepieciešama mīlestība, bet es to saņemšu, ja došu savai mīlestības enerģijai brīvību – mīlot un neko negaidot pretim.” Ja sieviete mīlēs bez nosacījumiem, tad mīlot citus, viņa pabaros arī sevi ar mīlestību un viņā nebūs mīlestības trūkuma izjūtas. Tāpēc es mācu kļūt par devēju nevis ņēmēju.

Atbilde uz jautājumu: “Vai man jāturpina ciest?”  – nē, tev nav jāturpina ciest. Tu vari atbrīvoties no ciešanām, ja mainīsi savu attieksmi pret dzīvi nevis gaidīsi, lai otrs maina savu attieksmi. Ciešanas ir tikai cilvēka prātā. Ja cilvēks maina savu attieksmi pret notiekošo, viņā nav ciešanu.