Dace jautā: Jau sen esmu aizdomājusies par bērniem. Es nezinu, vai liktenis izlemj mūsu vietā, kuram būs ģimene un kuram šai pasaulē jādzīvo vienam. Kad biju jaunāka, mani tas nesatrauca, bet tagad liek aizdomāties. Man jau ir
33 ,bet vēl neesmu bijusi māte. Zinu ir visādi veidi kā palikt stāvokli, bet es nezinu,vai man to vajag. Dažkārt es domāju, kā būtu, ja man būtu bērns. Pirms dažiem gadiem dzīvoju ar kādu vīrieti, bet es vienmēr baidījos, ka palikšu
stāvoklī tāpēc ar teicu, lai izsargājas. Pēc tam viņš aizgāja no manas dzīves. Es īpaši nevienu vairs nemeklēju, bet doma par bērnu mani neliek mierā. Varbūt, ja es kādu satiktu, pavadītu nakti, paliktu stāvokli, tad tas norimtos.
Manā dzīvē šobrīd galvenais ir darbs, bet brīvdienās jūtos viena it kā man kas pietrūktu. Aizdomājos varbūt man šajā dzīvē jābūt vienai? Nav tā, ka es nevēlētos nevienu, bet kad sāku domāt kā citi dzīvo strīdos, tad redzu, ka tā nevēlētos. Ir kāds no kura varētu palikt stāvoklī, bet vai man to vajag. Šis cilvēks tāpat neatzīs šo bērnu, jo viņš šobrīd tos negrib. Nevēlos dzīvē pieļaut kļūdu, ko vēlāk nožēlot. Varbūt man dzīvē nav lemts kļūt par māti.
Elvita Rudzāte atbild: Daces vēstule ļoti labi raksturo mūsdienu lielas daļas sabiedrības domāšanu. Diemžēl visā pasaulē arvien vairāk ir sieviešu, kas nevēlas veidot ģimeni, bet domā par bērniem, lai nejustos vientuļas. Tas ir egoisms. Bērnam nepieciešami abi vecāki. Tikai ģimenē, kur abi vecāki viens otru mīl, bērns jūtas laimīgs un viņam ir ļoti mazas prasības attiecībā uz materiāliem labumiem, jo viņš zina, ka pats svarīgākais ir mīlestība.
Dacei tāds jēdziens kā mīlestība ir svešs un viņai pat par to nerodas jautājumi, jo viņa pieradusi dzīvot baudu dzīvi. Tagad viņa piedzīvo jaunas izjūtas, kad sāk izjust, ka dzīvē kaut kas pietrūkst. Viņa domā, ka tas ir bērns, kas varētu kliedēt viņas vientulības izjūtu, bet patiesībā viņai pietrūkst īsta mīlestība. Rūpējoties par bērnu, viņas domas būtu aizņemtas ar pienākumiem, bet tad parādītos dusmas uz bērnu, kas liedz viņai dzīvot baudu dzīvi, jo bērns pārmāca egoistus, pieprasot 100% uzmanību, ko Dace nemaz nav gatava dot. Viņa raugās uz bērnu kā uz brīnišķīgu rotaļlietu, neapzinoties kādu atbildību uzņemas par bērnu un kādas vajadzības ir bērnam.
Iesaku Dacei padomāt par patiesajām dzīves vērtībām, kas ir mūžīgas, atšķirot tās no laicīgajām vērtībām, kas ir pārejošas. Viņa ir sasniegusi tā saucamo Jēzus vecumu – 33 gadus, kas ir savā ziņā robežvecums, kad cilvēks izdara izvēli kā dzīvot tālāk. Neapzināti arī Dace izjūt šo laika posmu kā nepieciešamību kaut ko mainīt savā dzīvē.
Dacei ir jāizvēlas, vai turpināt baudu dzīvi vai atgriezties ticībā pie Dieva. Viņas izvēle noteiks viņas likteni. Mēs paši esam savas laimes kalēji, nevis kāds no malas nosaka mūsu laimi un likteni. Cilvēks, kas atgriežas pie Dieva, jūtas laimīgs, to es jums varu teikt no savas pieredzes. Lai cik man daudz pārbaudījumu un darba pienākumu, es jūtos sirdī laimīga, piepildīta un mīlēta. Taču es tā nejutos daudzus gadus atpakaļ, kad vēl negāju garīgās attīstības ceļu un biju koncentrējusies uz materiālajām vērtībām. Par laimi Dievs mani apturēja un es atmodos no dziļā ilūzijas miega. Arī Dacei ir iespēja atmosties, bet izvēle mosties vai turpināt gulēt, būs jāizdara viņai pašai.