Krista jautā: Lūdzu Jūsu padomu un skatu no malas sakarā ar darba jautājumu. Man domas saputrojušās un es netieku pie iekšēja miera un skaidrības. Pašreiz strādāju valsts slimnīcā, kur darbs emocionāli un fiziski grūts: diennakts dežūras, smagi pacienti, vāveres ritenis un pēkšņas stresa situācijas. Agrāk man tas viss patika, bet te dažus gadus jau jūtu, ka vairs to negribu. Bieži jūtos iztukšota, nogurusi, īpaši iekšēji. Piefiksēju, ka bieži nav spēka kaut ko sev izdarīt, jo ir nogurums. Līdz ar to man ir tikai mājas un darbs, jo citam neatliek spēka.
Pieķēru sevi pie domas, ka ”būtu labi saslimt”’, lai man uz turieni vairs nav jāiet un šajā ziemā tiešām saslimu ar saaukstēšanos, augstu temperatūru. Tā slimojusi nebiju vismaz 20 gadus. Gribas mierīgāku darba, dzīves ritmu,
darīt izbaudot, vairs negribas strādāt naktīs un brīvdienās. Es varu mainīt darbu. Man atkārtoti piedāvā citu darbu manā specialitātē, kas nav tik stresains. Un zinu vienu jaunu kolēģi, kas gribētu nākt uz manu pašreizējo vietu, bet viņu neņem, jo štati ir pilni. Tomēr mani kaut kas attur no aiziešanas un es pati nesaprotu kas. Pa galvu maļas domas, vai Dievs neuzskatīs to par bēgšanu no grūtībām (līdzīgi kā ja nepatīk vai ir grūti laulībā)? Un tad vēl man ir sajūta, ka nododu kolēģus, ka mani nesapratīs, neatbalstīs (bailes mani nemīl?), jo kolēģis grib nākt, bet es neesmu pārliecināta, ka priekšniecība viņu grib ņemt.
Varbūt kaut kas cits, ko pati neredzu, jo esmu ”sapinusies”. Ir sajūta, ka palikt, kur esmu, ir par grūtu, liekas, ka nesu smagu nastu kalnā, bet aiziet arī nevaru, jo bail. Kā koferis bez roktura. Varbūt Jums rodas kāds padoms, kā man to visu iekšēji pašai šķetināt.
Elvita Rudzāte atbild: Darbs medicīnā ir Dieva izredzēts un svētīts darbs, ja tikai cilvēks šo darbu dara ar mīlestību, nedomājot par atlīdzības saņemšanu, bet kalpojot slimniekiem tik labi, cik viņš to prot. Kaut arī cilvēkam ir daudz jāstrādā, viņš saņem no Smalkā plāna Dievišķo enerģiju, kas viņam dod spēku strādāt garas stundas, bez brīvdienām. Protams, nedrīkst pārspīlēt, visam ir savas robežas.
Piemēram Svētā Terēze no Kalkutas ar savām māsām sniedza palīdzību slimniekiem katru dienu – no agra rīta līdz vēlam vakaram, un nejutās tāpēc nogurušas, bet jutās bezgala laimīgas, ka šādā veidā var kalpot cilvēcei un Dievam.
Man jau ir piemirsies, kad man ir bijis atvaļinājums vai brīvdienas, jo strādāju katru dienu. Taču ik rītu es jūtos moža un enerģijas pilna. Ja tomēr esmu pārspīlējusi, un par daudz izsmēlusi Dievišķo enerģiju, tad nākamajā dienā daru mierīgākus darbus vai pašizglītojos. Protams, arī es sev atvēlu laiku atpūtai, bet arī atpūtu izvēlos tādu, lai tā dotu kādu labumu manai garīgajai attīstībai.
Kristas problēma nav mainīt vai nemainīt darbu. Viņas problēma ir nepareizā attieksme pret darbu. Ja mainot darbu tā saglabāsies, tad pat mazāk stresainos darba apstākļos viņa izjutīs tik pat lielu nogurumu kā šobrīd. Tāpēc pats svarīgākais jautājums uz kuru viņai vajadzētu atbildēt ir – kāpēc tu strādā medicīnā?
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties atbalsta grupā “DZĪVES MEZGLU ATSIEŠANA” klātienē un/vai attālināti, trešdienās, sākot ar 2025. gada 21. maiju, plkst. 18.00-20.00. Klātienē nodarbības notiks Kuršu iela 26A, Rīga; attālināti varēs pieslēgties klātienes nodarbībai ZOOM platformā. Dzīves Lasīt vairāk …
Sokrata tautskola aicina piedalīties Elvitas Rudzātes vadītā atbalsta grupā “Dzīves analīzes un neapgūto mācību stundu noteikšanas prakse”, attālināti ZOOM platformā. Dalībniekiem būs iespēja: Iepazīties ar dažādu dzīves problēmu, tanī skaitā slimību izveidošanās cēloņiem. Veikt dzīves analīzi, Lasīt vairāk …