Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

Vai mantojums ir kā dāvana, vai apgrūtinājums? 29.11.2017

Inese jautā: Rakstu šo, izlasot atbildi uz Baibas jautājumu, kāpēc neizdodas tikt pie stabilas mājvietas. Mans vīrs arī ir saņēmis mantojumā šādu senčiem atņemto īpašumu. Ilgu laiku negribējām nākt dzīvot uz šo māju, bet tā kā laikam ejot arvien izteiktāk izjutu, ka vairs nespēju dzīvot dzīvoklī, Visums arī radīja apstākļus, ka dzīvoklim uzradās pircēji un nu mums bija jādomā, kur dzīvot tālāk. Kādu laiku vēl šaubījāmies par dzīves vietas pieņemšanu mantotajā mājā, līdz tomēr pāris gadus padzīvojot īrētā privātmājā, sapratām, ka ilgi to nevar, jo līdzekļi īres maksājumiem vienkārši aizplūst kā ūdens. Un te nu mēs esam, vīra mantotajā senču īpašumā.

Izremontējām vienu daļu, cik varējām atļauties, lai šeit būtu iespējams dzīvot. Sākumā pat ļoti izjutu māju sajūtu, par ko pati biju pārsteigta, jo patiesībā mani šeit nekas nesaistīja. Dārzs bija pilnībā nekopts un aizaudzis, pirmos
pavasarus jutu ļoti lielu azartu un vēlmi visu sakopt un skaisti iekopt..bet jau mājas remonta laikā (nu patiesībā jau visas ar vīru kopdzīves laikā) izjutu ļoti lielu pretestību no vīramātes, viņa neko nevēlējās, ka es daru, nedrīkstēja izzāģēt vecos kokus, krūmus, novākt pussabrukušos šķūņus..Mājas remonta laikā nedrīkstēju izteikt savu viedokli, jo tomēr savu dzīvošanai paredzēto mājas daļu taisījām mūsu ģimenei, kad teicu, kā es iztēlojos, piemēram, kur man virtuvē būs nepieciešama izlietne, vīramāte kliedza, ka man šeit nekas nepieder, ka es vispār nekas neesmu, teicu, ka esmu tomēr sava vīra sieva un mums ir ģimene un bērni, viņa atbildēja, ka es savam vīram sieva esmu tikai uz papīra, ka viņš esot viņas miesa un asinis..

Es saprotu, ka šeit ir arī superlielā mācībstunda par vīramātes un vedeklas attiecībām. Nu jau ar vīru esam kopā 20 gadus. Vīramātei es nekad neesmu patikusi, jo vienmēr esmu bijusi tāda, kas rīkojos pēc sava prāta, savā ziņā brīva, jo manā ģimenē tikām auguši diezgan patstāvīgi, tādi, kas paši par sevi parūpējās un palīdzību lūdz tikai tiešām ārkārtējas nepieciešamības gadījumā. Vīra ģimenē visiem visu izlēma viņa mamma, un izveidojoties mūsu ģimenei,
viņa gribēja turpināt to darīt arī mums. Bet man nācās teikt, ka mums tas vienkārši nav nepieciešams. Vīram ir arī vecāks brālis.

Brāļa sieva atzina, ka viņai palika vieglāk, kad parādījos es, līdz tam vīramāte ēda viņu.. Šo gadu laikā vairākkārt esmu centusies vīramātei rādīt un teikt, ka mēs varam kopā arī jauki pavadīt laiku, dzert tēju, braukt uz kopīgiem pasākumiem, lai viņa ada bērniem zeķes.. tikai man nevajag, lai jaucas manā privātā dzīves telpā, pat par tādām
lietām kā es ģērbjos un ko es ēdu.. Diemžēl tur nekas nav sanācis. Nav pametusi sajūta, ka viņa uzskata, ka viņas vieta ir blakus manam vīram, nevis man, jo reiz, kad visa ģimene, taisījāmies kopīgā braucienā, viņa (kārtējo reizi) iesēdās mašīnā priekšā blakus vīram, izteicu, ka tā ir mana vieta, uz ko saņēmu atbildi, ka mana vieta ir ellē..

Kopš tās reizes manas rokas laikam ir nolaidušās darīt jebko, kas šīs attiecības varētu vērst uz labu. Jā, bieži domāju, ka tā tomēr ir mana mācībstunda, bet pēc tik daudziem pazemojumiem un nicinājumiem visu šo gadu laikā, es pat nezinu, vai vairs gribu veidot jebkādas attiecības ar vīramāti. Šobrīd mana attieksme pret viņu ir absolūti neitrāla, kā
pret jebkuru citu garāmgājēju uz ielas. Bez vajadzības nekomunicējam, un šādas vajadzības arī nav. Svētkos, vīrs savos svētkos un Ziemassvētkos ielūdz viņu uz kopīgu pasēdēšanu, viņa arī nāk. Sākumā, pēc visa, ko viņa man tika teikusi, šķita, ka nevēlos, ka viņa nāk, tomēr arī manā dzīves telpā, bet nu esmu tikusi tam pāri. Saprotu, ka viņa tomēr ir mana vīra māte. Mana iekšējā sajūta, es ceru, ka nemijās uz robežas ar vienaldzību. Ir skumji, nožēla, ka nav izdevies izveidot kaut cik draudzīgas attiecības tik ilgā laikā, un tagad man liekas, ka man arī vairs negribas, nevajag..

Bet – par māju, kā jau varēja noprast, arī vīramāte dzīvo šajā mājā, māja ir milzīga, tai ir 2 stāvi, mēs nedzīvojam kopā, katrs dzīvojam savā stāvā, savā dzīves telpā. Vīramāte, protams, gribētu dzīvot arī manējā. Un trešā gada laikā, kopš šeit esam, sajūta, kas radusies, ka mums šis īpašums ir daudz par lielu. Mēs nespējam to ne aptvert, ne apsaimniekot, ne uzturēt. Milzīga ir pati māja un klāt esošais zemes īpašums. Un tā kā man vīrs ir mūziķis, izteikts
mākslinieks, es jau pirms tam zināju, un tagad redzu, ka viņam nav tāda uzņēmība un arī laika, nodarboties ar lauku īpašuma apsaimniekošanu. Mājai kopumā arī ir nepieciešama restaurācija, remonti, turklāt, tas viss ir tik liels, ka nopelnītie līdzekļi ir jāiegulda mājas uzturēšanā. Tad šajā brīdī rodas jautājums – vai mantojums ir kā dāvana, vai apgrūtinājums?

Man jau pirms nācām šeit dzīvot, vēl tikai domājām par to, bija šī sajūta. Es teicu, vai prātīgāk nav to pārdot un mums sev atrast mūsu vajadzībām piemērotu īpašumu? Protams, no vīramātes bija milzu pārmetumi, ka tas tak ir dzimtas īpašums, ka es no tādām lietām neko nesaprotu un nespēju novērtēt. Bet, ja mēs šo nevaram apsaimniekot un uzturēt, vai mums pie tā ir jāpieturas tikai tādēļ, ka tas ir dzimtas īpašums? Kā  reiz, esmu vairākkārt domājusi
par to, vai  šeit nav šī pieķeršanās, tikai tāpēc, ka tiek domāts, ka ir īpašums un tas pieder un tas ir jāpatur? Man nav šī pieķeršanās. Es labprāt dotos tālāk. Tad kā ir, es nesaprotu, vai tomēr esmu kaut ko sapratusi? Protams es izjūtu pateicību, ka Visums ir devis šādu dāvanu mūsu ģimenei. Bet, ja dāvana mums ir pa lielu, vai to paturēt tikai tādēļ, ka kādreiz šeit ir dzīvojuši senči?

Vīram, protams, nav viedokļa šajā jautājumā, lai gan viņš arī negribēja uz šejieni nākt. Vīrs plūst pa mātes straumi. Kas arī bieži vien izraisa nožēlu, jo viņš tādejādi apslāpē savu vīrišķo enerģiju. Manējā savukārt, nespēj līdzi turēt ar viņa mātes enerģiju.. Neesmu tik stipra. Sanāca ļoti gari.. varbūt, sanāk īsumā kopsavilkums par šo visu.

Elvita Rudzāte atbild: Ineses vīramāte patiešām ir pieķērusies dzimtas īpašumam, jo nekad nav domājusi tādās kategorijās, ka viss pieder Dievam, ka viņu dzimtai īpašums tika uzticēts uz laiku. Mēs nevaram mainīt citiem cilvēkiem domāšanu. Inese nekad nevarēs pārveidot vīramāti, bet dzīve Inesei spiež būt kopā ar vīramāti, jo abām ir karmiskas attiecības jau no iepriekšējām dzīvēm, kad problēmas palika neatrisinātas un tāpēc atnākušas līdzi uz šo dzīvi.

Ko darīt? Pieņemt situāciju ar pazemību, tādu kāda tā ir un domāt kā uzlabot attiecības ar vīramāti. Lai ko vīramāte ir teikusi, viss ir jāpiedod. Kaut kādā mērā jau var vīramāti saprast, ja viņa zina, ka vedekla lasa ezoteriku, tad, protams, viņa domā, ka vedekla ir aizrāvusies ar ķecerību un tādai vieta ir tikai ellē. Visas nesaskaņas rodas no savstarpējas nesapratnes. Vīramāte nesaprot vedeklu, un vedekla nesaprot vīramāti. Piekāpjas gudrākais.

Ja reiz Dievs Ineses ģimenei ir dāvājis tik lielu īpašumu un nepiedāvā pašlaik citas iespējas, kā vienīgi rūpēties par šo īpašumu, tad es ieteiktu Inesei padomāt radoši kā šo īpašumu izmantot sabiedrības labā. Inese teica, ka viņas vīrs ir mūziķis. Varbūt var šo īpašumu sākt izmantot bērnu, jauniešu vai pat pieaugušo muzikālo dotību attīstīšanai? Varbūt apkārtējos zemes īpašumos var organizēt brīnišķīgus brīvdabas koncertus? Īpašumam ir jābūt kādam pielietojumam, ne velti Dievs radīja apstākļus tādus kādi tie ir šobrīd.

Ja Inese uzlabos attiecības ar vīramāti, tad vīramāte kļūs pielaidīgāka. Ja vīramāte redzēs, ka īpašums var palīdzēt viņas dēlam, tad viņa būs pat gatava upurēt kādu savu iegribu.

Es iesaku paskatīties uz īpašumu ar citām acīm un uzdot Dievam jautājumu: “Kāpēc Tu atvedi mūs uz šo īpašumu? Ko Tu vēlies, lai mēs šeit darām?” Pirmā atbilde, kas nāks sirdī, varētu norādīt vismaz virzienu, bet varbūt atbilde būs ļoti konkrēta. Ja nespēj sadzirdēt savu sirdi, tad vairāk jāstrādā ar sevi un jāatgriežas ticībā pie Dieva. Jo tuvāk būsi Dievam, jo labāk dzirdēsi savu sirdi, kur mājo Dievs. Nav lielākas laimes, kā pildīt Dieva gribu. To es saku no savas pieredzes un novēlu ikvienam izjust prieku kaut ko darīt sabiedrības labā.