Vai materiālajai labklājībai vajadzētu būt mērķim? 14.06.2024

Cik sevi atceros, gandrīz visās valsts vadītāju uzrunās vecgada vakarā ir bijis materiālās labklājības vēlējums. Tā kā esmu piedzimusi un labu laiku arī dzīvojusi Padomju Latvijas laikā, tad ļoti labi atceros savus sapņus par labāku materiālo dzīvi. Sapņi patiešām ir piepildījušies, bet dīvainā kārtā, tad kad tie piepildījās, tie nespēja dot tādu prieku kādu biju iztēlojusies, ka tie sniegs brīdī, kad par to sapņoju. Toreiz tas man šķita dīvaini, bet man tam nebija izskaidrojuma.

Ejot garīgās attīstības ceļu, lēnām sāku izprast materiālisma mācību un biju pārsteigta par Lielo Skolotāju teikto par materiālo labklājību. Dzīvajā Ētikas Mācībā ir teikts: “Mēs esam ļoti labvēlīgi pret vārdiem, kuros ietverts labā jēdziens. Bet viens no tiem runā pilnīgi pretī Mūsu paradumiem – tas ir labklājība. Tiešām, izpētiet cilvēces vēsturi un jūs pārliecināsities, ka labklājībā nekad nekas dižens nav radīts.”

Ja mēs atceramies nabadzīgos Padomju Latvijas gadus, tad visi atzina, ka tajā laikā Latvijā bija izcili inženieri. Arī man laimējās augt izcila inženiera  ģimenē. Manu tēvu visi bija iesaukuši par lielmeistaru un nāca pie viņa konsultēties vissarežģītākajos sakaru inženierjautājumos, kā arī viņu piecēla pat nakts laikā, ja valsts nozīmes sakaru objektos bija notikusi avārija. Pats dīvainākais bija tas, ka viņam nebija augstākās izglītības inženierzinātnēs, viņš vienkārši bija dzimis talants, beidzis tehnikumu un inženierzinātnes apguva pašmācības ceļā, lasot tehnisko literatūru.

Manā atmiņā viņš ir saglabājies ar tehniskās literatūras grāmatu rokās. Tehnisko literatūru viņš studēja katru vakaru. Kad viņam bija tikai 6 gadi, viņš pats radīja radio ierīci, kas uztvēra signālu. Man patiešām nav ne jausmas kā tas bija iespējams, jo viņš vēl nebija gājis skolā, bet viņš zināja kā to izdarīt. Lūk, tas ir pierādījums, ka informācija glabājas Smalkā plāna līmeņos un garīgi augsti attīstīti gari spēj tai piekļūt. Mans tēvs auga ļoti nabadzīgā ģimenē, bet visi ģimenes locekļi bija ļoti radoši, katrs savā jomā. Tagad man ir skaidrs, ka ģimenē bija iemiesojušies garīgi augsti attīstīti gari, un esmu priecīga un pateicīga, ka arī man bija iespēja iemiesoties un piedzimt šajā ģimenē. Bet tā kā mēs zinām, ka visi iemiesojumā nāk, lai kaut ko mācītos, tad arī manai ģimenei bija jāapgūst savas mācības un pati svarīgākā bija materiālisma mācība un materiālās labklājības izpratne.

Paldies, Dievam, ka Viņš man deva iespēju labi iepazīt šo mācību caur grūtībām un vecāku pieļautām kļūdām. Kā man būtu gribējies par to tagad padiskutēt ar savu tēvu laicīgā dzīvē, bet tā Dievs nebija lēmis. Tas, ko esmu sapratusi, ka materiālā labklājība nav laimes atslēga, un jo ātrāk cilvēki to sapratīs, jo labākas iespējas viņiem kļūt laimīgiem.

Lielie Skolotāji māca: “Sastingusī labklājība un bezmērķīga uzdzīvošana ir rīcība, kas ir pretēja dabai… Vēl pie jums griezīsies ar šaubām par karmas likumu – “kā gan iespējams, ka nelietīgie bauda labklājību, kur pretī ievērības cienīgie cieš mokas?” Sakiet – “Smaga ir to karma, kas nespēj atraisīties no zemes labklājības, jo ir sacīts: “labklājība ir gara kapsēta”. Pie tam zemes labklājība, kā jūs būsit ievērojuši aizbāž garīgās ausis. Bet daudzi zem labklājības maskas slēpj vislielākās likstas. Tālab neviens no zinošajiem nepielietos zemes labklājības mēru. Vajag mērīt ar virsotņu mēriem, nevis vadoties no apakšzemes straumēm… Ar nožēlu raugāmies uz vispārpieņemto labklājību – tajā slēpjas trulums un domu stingums.”

Par šo vārdu patiesumu nākas pārliecināties ikdienā, kad dzirdi plašsaziņas līdzekļos bagātu cilvēku komentārus par garīgumu un materiālo labklājību. Vairākus gadus atpakaļ, kad bija organizēts nomelnojošs uzbrukums Sokrata tautskolai, ar interesi skatījos, kuri būs tie, kas pateiks, ka Sokrata tautskolas aktivitātes ir cilvēkiem nevajadzīgas un, ka lieki tiek šķērdēta struktūrfondu nauda. Īpaši biju pārsteigta par viena finansista komentāru, jo uzskatīju viņu par gudru cilvēku, bet šādas situācijas parasti atklāj cilvēka patieso dabu.

Daudzus gadus atpakaļ, strādājot kā biznesa konsultantei, man bija iespēja tikties ar organizācijas vadītāju (dzimumu neminēšu), kas gāja garīgās attīstības ceļu, bet kļuva bagāts pateicoties valsts krāpšanai. Šis cilvēks teica: “Es esmu pelnījis dzīvot spoži.” Viņš patiešām dzīvoja materiālā labklājībā, bet viņš bija ļoti nelaimīgs, jo visi draugi no viņa vēlējās tikai palīdzību, lai arī viņi varētu kļūt materiāli bagātāki, tā nebija sirds draudzība, tā bija izdevīguma draudzība. Tikai tagad es saprotu, ka šis cilvēks bija izvēlējies garīgos skolotājus, kurus es tagad saucu par viltus skolotājiem, kuri paši bija iekrituši mantkārības valgos, un spēja dot tikai padomus kā labāk nopelnīt, bet neizprata labklājības dziļāko būtību. Diemžēl šis cilvēks ir miris, jo pat viņa nauda nespēja viņu izārstēt no smagas slimības, kā arī viltus skolotāji bija bezspēcīgi. Man atmiņā vienmēr ir palikuši tieši viņa vārdi: ”Es esmu pelnījis dzīvot spoži”, bet viņš spoži dzīvoja ne pārāk ilgu laiku, jo Dievs viņu pāragri paņēma pie sevis. Tikai lasot Dzīvās Ētikas Mācību es izpratu kā mēs cilvēki pārprotam šos vārdus.

Lielo Skolotāju Mācībā ir teikts: “Ir sacīts – greznībai jāizzūd no cilvēces. Ne velti cilvēki paši šo jēdzienu tik ļoti norobežojuši. To ne ar ko nevar aizvietot. Greznība nav daiļums, nav garīgums, nav pilnveidošanās, nav jaunrade, nav labums, nav līdzjūtība, – neviens labā jēdziens nav ar to aizvietots. Greznība ir līdzekļu un iespējamību izšķērdēšana. Greznība ir pagrimums, jo visi neritmiskie veidojumi ir tikai pagrimums. Jau pietiekoši redzams, ka pasaulīgā greznība satricināta, bet vajag rast saskaņotu sadarbību, lai izārstētu no greznības sāgas. Patība cels ierunas, ka greznība ir pelnīta pārpilnība. Sacīs arī, ka greznība ir karaliska. Tā būs neslavas celšana. Greznība ir bijusi gara pagrimuma un aptumsuma pazīme. Arī attiecībā uz Smalko Pasauli greznības važas ir visbriesmīgākās. Tur nepieciešama augšupeja un nemitīga domas pilnveidošanās. Pieblīvējumi nenovedīs pie nākošajiem Vārtiem.”

Ņemot vērā Skolotāju doto mācību, rodas jautājums, bet kā tad ir jādzīvo? Tas nav slikti, ja tu dzīvo labos materiālos apstākļos, bet svarīgi, lai tu neapstātos savā attīstībā un izmantotu Dieva dotos labos apstākļus, lai darītu labu arī citiem. Ja labumu gūsti tikai tu un tava ģimene, tad jūs materiālos labumus tikai baudāt, kas tiek uzskatīta par līdzekļu un iespējamību izšķērdēšanu. Ja pateicoties tavai materiālajai labklājībai tu apzināti domā un dari visu, kas ir tavos spēkos, lai palīdzētu citiem, tad tu garīgi attīsties un arī tavs materiālais ieguldījums nes cilvēcei svētību.

Tikai es vēlos vērst uzmanību, ka labdarība un mecenātisms, kas ir veikts savtīgos nolūkos, lai iegūtu varu, ietekmi un vēl vairāk materiālos labumus, Dieva acīs var būt liels pārkāpums. Mēs nezinām ko labdari domā savā sirdīs, bet to zina Dievs, jo Viņu nav iespējams apmānīt. Tāpēc mans no sirds ieteikums ir visiem – necentieties apmānīt Dievu. Labāk esiet tādi kādi jūs esiet ar savu neslēpto slikto, nekā cenšaties sevi parādīt par labākiem nekā patiesībā esat. Savā pieredzē esmu sastapusi divkošus un zinu cik smagi Dievs viņus soda.

Ja dzīvo nabadzīgi, tad koncentrējies uz saviem talantiem, to praktisku pielietošanu un attīstību. Bagāts iespējams tu nekad nekļūsi, bet tev būs iespēja nopelnīt tik cik nepieciešams, lai dzīvotu, un galvenais tu jutīsies laimīgs, jo realizēsi savu radošo potenciālu.

Ja tev materiāli Dievs ir devis tik cik nepieciešams, bet ne vairāk, tad priecājies par savu labo karmu un ar sirdi sajūti, kāda ir tava šīs dzīves misija, kā vari kalpot cilvēcei un Dievam.

Vai materiālajai labklājībai vajadzētu būt mērķim? Materiālā labklājība var būt mērķis tikai tādā gadījumā, ja esi gatavs ar materiālo labklājību dalīties un ieguldīt to cilvēces attīstībā. Ja materiālā labklājība tiek izmantota tikai baudām, tad tās izmantošana ir nelietderīga un nesaprātīga.

Svarīgi atcerēties, ka materiālā labklājība ir laicīga vērtība, tā ir pārejoša un pat visbagātākais cilvēks pasaulē nevar zināt, vai viņš nezaudēs savu bagātību kaut kādu viņam nepārvaramu apstākļu dēļ.

Naudu un materiālo bagātību mums dod Dievs, lai pārbaudītu mūsu dzīves gudrību un prasmi pareizi rīkoties ar iegūto bagātību. Ja Dievs redz, ka neko neesi mācījies, tad Viņš var tev atņemt materiālās vērtības, lai tu aizdomātos, kas patiesi ir mūžīgās un paliekošās vērtības un kas ir laicīgās, pārejošās vērtības.

Tāpēc, ja tavs mērķis ir materiālā labklājība, tad padomā, ko tu darīsi brīdī, kad būsi sasniedzis mērķi? Atceries pasaku par zelta zivtiņu vai pasaku par vērdiņu – cik ātri alkatība ņēma virsroku un visas labās domas palīdzēt citiem izgaisa. Kārdinājums pelnīt vairāk un dzīvot labāk ir grūti pārvarams ikvienam. Tāpēc tikai garīgā izaugsme palīdz uzvarēt kārdinājumus un stiprināt gribas spēku. Tāpēc garīgā izaugsme ir galvenais dzīves mērķis nevis materiālā labklājība.

Tad, kad valsts vadītāja uzrunā izdzirdēsim novēlējumu augt garā, tad tas būs signāls, ka mūsu valsts patiešām ir pavirzījusies attīstībā soli uz priekšu…

Autore: Elvita Rudzāte